Vēlēšanu sistēmas afēras lielais fināls: divi grēkāži un viens neaizskaramais
Pietiek lasītājs25.07.2025.
Komentāri (36)
Iesaki rakstu: 
Tā nu tas laiks pienācis – vēlēšanu sistēmas epopeja tuvojas beigām. Viss kā no klasikas grāmatas: kāds atbildēs, kāds – izšļūks cauri. Oficiāli – vainīgie ir atrasti. Nē, ne jau tie, kas atkāpās – ministre ar savu biroju un Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētāja. Tie bija tikai politiskie plāksteri, lai sabiedrība pārāk daudz nejautātu. Īstie "vainīgie" – divi Valsts digitālās attīstības aģentūras (VDAA) darbinieki Jorens Liopa (attēlā) un Oļegs Fiļipovičs. Abiem ierosinātas disciplinārlietas, abi atstādināti. Tiktāl viss izskatās pēc klasiskas ierēdniecības krīzes menedžmenta – divi krīt, sistēma izdzīvo. Bet – kā jau tas šai valstī ierasts – līdzības beidzas, kad sākam šķetināt detaļas.
Fiļipovičs – sen zināms vārds. Uzvārds figurē jau esošā kriminālprocesā par CVK iepirkumiem. No visām amatpersonām viņš, šķiet, ir vienīgais, kura vainu necenšas piesegt. Viņš projektā bija priekšgalā un – jā, viņš arī slēpa problēmas. Zināja par tehniskajiem defektiem, bet CVK neteica, sabiedrībai neziņoja, ar testu rezultātiem nedalījās. Vēlēšanu sistēmas problēmas tika apzināti piesegtas arī viņa rokām. Tā nebija kļūda – tas bija lēmums.
Protams, ir nevainīguma prezumpcija, bet tiešām – tieši viņš bija jāieceļ par vēlēšanu sistēmas projekta vadītāju? Tiešām VDAA nav neviena cita cilvēka, kam uzticēt šo posteni? Acīmredzot bija izdevīgāk, lai viss paliek, kā ir. Vecais vadītājs viņu iecēlis, jaunais – Jorens Liopa – redzēja, bet neredzēja vajadzību mainīt.
Un te mēs nonākam pie paša Liopas – VDAA direktora. Pret viņu sods tiek plānots maigāks – formāls aizrādījums vai rājiens, un amats paliek neskarts. Esat pārsteigti? Jo būsim godīgi – tieši viņš parakstīja lēmumu ieviest vēlēšanu platformu ekspluatācijā, neskatoties uz negatīviem veiktspējas testiem. Dienesta pārbaudes komisija norāda – sistēmas komponentes neilgi pirms vēlēšanām nedarbojās atbilstoši, un nav pierādījumu, ka trūkumi būtu novērsti. Un tomēr – sistēma tika palaista. Ar visu to.
Kas slēpa informāciju? Abi. Gan Liopa, gan Fiļipovičs. Abi apzināti izvēlējās klusēt. Taču – atšķirībā no Fiļipoviča – tieši Liopam bija pienākums ne tikai zināt, bet arī atbildēt. Viņam bija vara. Viņam bija iespēja pateikt “Stop!”. Viņš to nedarīja. Viņš izvēlējās sabiedrību maldināt.
Un kāpēc tāda attieksme? Varbūt tāpēc, ka šis nav viņa pirmais projekts ar līdzīgu smaku. Atcerēsimies viņa iepriekšējo karjeru Tieslietu ministrijas Tiesu aģentūrā – TIS sistēma arī tika nodota, lai gan joprojām klibo uz trijām kājām. Toreiz sanāca paslaucīt zem tepiķa. Tagad, šķiet, mēģina to pašu.
Un te mēs nonākam pie “trešā klusētāja” – Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC). Tehniskās problēmas sakņojas arī infrastruktūrā, kas bija viņu pārziņā. Tur kārtējo reizi parādījās tipiskā “nekompetence + nolaidība” kombinācija. Platforma uz Nutanix, serveri LVRTC, bet darbojās – kā zinām – ar skandāliem. Bet vai kāds uzņemas atbildību? Protams, nē. VARAM pārstāvji – Gatis Ozols un Edvīns Balševics – cītīgi sargā klusuma sienu. Jo – ja sāks rakt, mēsli nāks ārā spaiņiem. Visa valsts pārvalde neredzamiem valgiem caurausta.
Kāpēc arī ministrs Čudars šo visu klusējot norij? Ļoti vienkārši – laikam jau kāds viņam paskaidroja, ka meklēt patiesību šeit nav karjerai izdevīgi. Tas tikai traucē. Var gadīties uzkāpt kādam partijas biedram vai "draugam". Un, kā mēs labi zinām, tādu "draugu" šai shēmā netrūkst.
Bet vēl satraucošāk ir tas, ka ministrs ar savu klusēšanu kļūst par līdzatbildīgo. Šobrīd viņš vairs nav tikai nevainīgs vērotājs – viņš apzināti izvēlas piesegt to pašu sistēmu, kas diskreditēja vēlēšanas. Un šāds klusējošs politiskais atbalsts sistēmai, kas balstīta uz noklusējumu, nolaidību un savējo glābšanu, ir tieši tas, kas ļauj šādām shēmām turpināties. Ja Čudara kungs domā, ka, stāvot malā, viņš paliek tīrs – viņš maldās. Malā stāvēt nozīmē stāvēt kopā ar viņiem.
Un tā – vienu upurējam, otru glābjam, trešie vispār klusē. Kārtējais stāsts, kurā ne jau sistēmas neveiksme ir lielākā problēma, bet gan tas, cik apzināti to mēģināja noslēpt. Un šoreiz vainīgie nav tikai Fiļipovičs un Liopa. Šī ir kolektīva atbildība. Un kolektīvs klusums.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
