Iesaki rakstu: 
Brīdi pirms pašvaldību vēlēšanām arī Jelgavā parādījās plakāti, uz kuriem dažādos sarakstos kandidējoši vietējie politiķi, ievērojot vecu latviešu politisko tradīciju, grupējās kopā pa trim. Piemēram, bija “Jaunās Vienotības” plakāts ar smaidošu plikpauri vidū un divām tā kā grūpijām blakus. Interesēja, protams, kas gan ir šis smaidīgais pilsonis? Izrādījās – Aigars Rublis. Zināju, ka ir mums tāds Rublis, kas jau labu laiku sēž pilsētas domē, tagad zinu arī to, kāds mūsu Jelgavas Rublis izskatās.
Ar citiem bija vēl bēdīgāk – tu redzi it kā partiju līderus, apakšā uz plakātiem sarakstīti uzvārdi, un saproti, ka par tādiem dzirdi pirmo reizi. Iegāju CVK mājaslapā, izskatīju visus divpadsmit sarakstus - atkal maz zināmu cilvēku. Saskaitīju, ka kopā pa visiem sarakstiem septiņus kandidātus pazīstu personīgi un par astoņiem vēl kaut ko esmu dzirdējis. Te nu tev vara, kas it kā atrodas vistuvāk iedzīvotājiem! Pajautāju kaimiņam – viņam gan sanāca par vienu zināmo vairāk.
Godīgi jāatzīst, ka pie tiem 7 + 8 neesmu pieskaitījis vēl dažus no Jelgavā valdošās partijas ZZS, kur kandidāti nedaudz atpazīstamāki. Taču nebija vēlmes par viņiem balsot, un arī vēlēšanu rezultāti apliecināja, ka cilvēki bija nemierā ar esošās varas stagnāciju. Ir viedoklis, ka ap domi izveidojies “savējo klubiņš”, kurā grūti iekļūt no malas, bija nesmukumi ar jauno tirgu, ko sola būvēt, būvē un tā arī nespēj uzbūvēt, ielas turpina brukt, ieskaitot pat vienu no galvenajām - Pasta ielu. Citur vēl tiek lāpīts padomju laika asfalts. Dome nespēj tikt galā ar investoru, kas atradis, škiet, vienīgo vietu Jelgavā, kur nevajadzētu būvēt lielveikalu, – pretī Jelgavas pilij. Tā varētu turpināt.
Ja pirms iepriekšējām vēlēšanām runāja – nu labi, lai jau vēl šoreiz, pēc četriem gadiem viņi visi kopā ies pensijā, tad šoreiz laikam saprata, ka nekur viņi iet nevēlas – grib sēdēt līdz galam. Izskatās, ka tas arī bija motīvs, lai balsotu par citiem sarakstiem.
Bet kā atrast to, par ko iespējams balsot? Tu skaties piedāvājumus un saproti, ka visi saraksti ir tā pa roku galam sastiķēti. Visdrīzāk sanakuši kopā īsi pirms vēlēšanām, varbūt cilvēki pat pierunāti aizpildīt tukšumus - “davai”, iesim uz pašvaldību, varbūt izdosies! Nekas nav zināms, un neko nevar atrast par kandidātu uzskatiem, par iepriekšējo darbību, par to, ko tad viņi piedāvā, ko un kā gatavojas darīt. Cik nu var atrast frāžainos bukletiņos, ja gadās uzskriet virsū aģitatoriem, kas tos dala. Varbūt šie visi ir labi cilvēki, labi speciālisti (tfu, ir arī labi bezdarbnieki…), bet pilnīgi droši, ka bez pieredzes politikā vai pašvaldības darbā. Tomēr gribētos jau balsot par tādiem, kas vismaz pēdējos četrus gadus ir spējuši publiski skaidrot, kas viņus apmierina un kas ne, ko un kā darītu un nedarītu citādāk, nekā pašreizējā dome.
Nav brīnums, ka vēlētājs meklē jel kādu dzirdētu uzvārdu un ir laimīgs, ka tādu izdevies atrast, lai vismaz ar to pamatotu savu izvēli. Rezultātā gandrīz tie paši, ko es tā vai citādi atpazinu sarakstos, ir ievēlēti. Droši vien, ka citiem bija līdzīgi.
Jelgava ir dabūjusi pamatīgi sadraumstalotu domi. Redzēsim, vai no raibās pārstāvniecības izdosies sameistarot ko jaunu vai arī vecais lapsa, līdzšinējais mērs Andris Rāviņš atkal spēs iekārdināt jaunos un vecos deputātus un vietējo varu sakārtot pa savam vēl uz četriem gadiem.
Secinājumi? Piedāvājums neatbilst pieprasījumam. Tā vietā, lai piedāvātu kvalitatīvu produktu, partijas un pseidopartijas pēdējā brīdī ir sastiķējušas lētu preci, pa kuru tāpat skaidrs, ka būs problēmas. Var jau apelet pie vēlētājiem, ka jāizvēlas labākais no tā, kas tiek piedāvāts, bet tas ir tāpat, kā tev liktu izvēlēties vienu no divām Ķīnas kompānijas ražotām elektroprecēm – pērc, kuru gribi, drīz nodegs.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
