Iesaki rakstu: 
„Latvijas mērogi realitātē ir tik mazi, ka tur, ja kāds gribētu kaut ko ieņemt, tad pietiek ar desmitiem cilvēku. Tā kā es domāju, ka ar šādiem te jautājumiem viennozīmīgi policija tiek galā un arī tiks galā," - tā TV3 teic Iekšlietu ministrijas Valsts sekretāre un Straujumas kundzes ārštata padomniece nacionālās drošības jautājumos Ilze Pētersone - Godmane.
Nu ko, iespējams, ka ilggadējai IeM valsts sekretārei ir taisnība un viss "zem kontroles". Tomēr man tāpat kā jebkuram sabiedrības loceklim ir tiesības palūgt no minētās amatpersonas pamatojumu šādam apgalvojumam un, ja pavisam konkrēti, tad jautājums šāds - kādi policijas spēki un cik operatīvi tiks nodrošināti šāda vai līdzīga notikumu scenārija gadījumā, un proti - ja, piemēram, ikgadējā 16.marta pasākuma laikā, kad IeM uzmanība tiks koncentrēta Rīgai, Rēzeknē un Daugavpilī notiek nesankcionēti mītiņi ar lozungiem „nevēlamies dzīvot fašistiskā valstī”.
Dažu simtu cilvēku pūlis sapulcējas pie pašvaldībām ar mērķi tur ielauzties un, kad vietējā policija ir koncentrējusi tur visus savus spēkus kārtības nodrošināšanai, otra cilvēku grupa, šoreiz mazāka toties konkrētāk noskaņota un, iespējams, arī attiecīgi apmācīta, mēģina ieņemt policijas iecirkņus.
Varbūt šāds notikumu pavērsiens ir maz iespējams. Taču izvērtēsim, pat neņemot galvā Ukrainu, jo mēs taču esam NATO, kas mūs pasargās vienmēr un visur.
Un tā apkoposim faktus. Par Latgales autonomiju pašreiz pilnīgi atklāti iestājas V.Lindermana partija „Par dzimto valodu” un politiskā organizācija „Gods un kārtība”, ko Daugavpilī 2012.gada nogalē nodibināja vietējie krievi ar Latvijā labi pazīstamā „krievu interešu aizstāvja” Aleksandra Gapoņenko atbalstu.
Šis kungs ir izdevis 500 lapaspušu biezu grāmatu „Latgale- jaunas esamības meklējumos”, kur, starp citu, tiek apgalvots, ka 1940.gada deportācijas esot noritējušas ļoti civilizēti un tās pat bijušas nepieciešamas, lai atbrīvotos no režīmam nelojālām personām un viņu atbalstītājiem. Saskaņā ar SAB 05.03.2013 ziņojumā valdībai pausto šīs grāmatas prezentāciju Maskavā organizēja un vadīja SAB identificēts Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta virsnieks.
Nu un ko, kādas konsekvences? DP kaut ko tur izvērtējusi, tikai izskatās, ka šī „izvērtēšana” deva Gapoņenko jaunu stimulu līdzīgai darbībai. Un lūk, jau šī gada martā „antifašistu” organizētā 9.maija svinībām gatavošanās pasākuma ietvaros Gapoņenko dodas uz Rēzekni, kur prezentē savu jauno filmu „Latvija, kuru zaudējām”. Viena no filmā paustām atziņām - Latgale ir cietusi no pārlatviskošanas un vienmēr cīnījusies par patstāvību.
Tagad pievienojiet tam visam Krievijas medijos izvērsto un uz Latviju orientēto propagandas karu, kā arī nule kā Krievijas Valsts domē virzīto likumprojektu par atvieglotu kārtību, kādā pievienojamas jaunas teritorijas (likumprojekts paredz, ka par pietiekamu aneksijas pamatu uzskatāma "tautas gribas izteikšana", kas, piemēram, izpaudusies referendumā), tad kopaina izveidosies.
Bet varbūt visiem tiem ļaudīm nav ko darīt un aiz gara laika „muļķi laiž”? Liekas, ka tā domā dažas atbildīgas amatpersonas. Cerams, ka Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre atradīs laiku, lai pamatotu sabiedrībai savu apgalvojumu „policija viennozīmīgi tiks galā” ar šeit aprakstīto vai līdzīgu situāciju, minot konkrētus skaitļus.
Jāpiebilst, ka tikko kā Rēzeknes pašvaldība pieņēma lēmumu likvidēt pašvaldības policiju ar 28 štata vietām. Pieļauju, ka Rēzeknes Valsts policijas profesionālais līmenis ir pietiekošs, lai tiktu galā ar masu nekārtībām.
Šai sakarā prātā gan nāk viens pavisam nesen noticis negadījums. Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Rēzeknes iecirkņa priekšnieks Igors Trofimovs guvis smagu ievainojumu, neuzmanīgi apejoties ar ieroci: viņš paklupis, un kabatā esošais ierocis izšāvis, - tā šī gada janvārī medijus informēja Valsts policijas pārstāvis Toms Sadovskis.
Izradās, negadījums notika, kad policists, atgriežoties dzīvoklī, paklupa un trieciena rezultātā kabatā esošais ierocis patvaļīgi izšāva, un tas varēja notikt, jo TT sistēmas pistole, kas bija minēta kunga personīgs ierocis, nav aprīkots ar drošinātāju.
Ņemot vērā, ka savulaik nācās iepazīties ar šo ieroci tuvāk, izteikšu savu viedokli šai sakarā. Pirmkārt, nav skaidrs kāpēc tik smags dzelzs gabals būtu jānēsā bikšu kabatā (var pazaudēt bikses), ja šim nolūkam ir speciālas makstis. Otrkārt, tas ka nav drošinātāja ir tiesa, taču, lai notiktu pirmais šāviens, ir iesākumā jāatvelk gailis, kas ir diezgan stingrs, jāiebīda patrona stobrā, un tad jānospiež melīte. Tam klupienam bija jābūt reti neveiksmīgam, lai to visu dabūtu gatavu...
Un tagad par Zemessardzi. Iepriekš jau rakstīju par Zemessardzes lomu iekšējās krīzes situācijā. Deviņdesmitajos gados pret ZS bija respekts, bet trūka profesionālisma. Varbūt tagad profesionālisms ir un likumu cienošam pilsonim nav jāuztraucas par to, ka kāds no krūmiem sāks bliezt ar kārtām pa viņa auto, ja nebija paspējis laicīgi apstāties. Atzīšos, ka svaigas informācijas šajā jautājuma man nav, tāpēc būtu vēlams to iegūt no pirmavotiem.
Nesen medijos ZS komandieris pulkvedis Leonīds Kalniņš izteicās šādi: "Zemessardze ir tīri militāra struktūra. Mēs esam gatavoti, lai karotu ar ieročiem rokās. Mēs esam stingri nodalījuši savas funkcijas no Valsts policijas funkcijām likuma jomā. Un mēs esam aizgājuši galīgi prom, kā tas bija 90. gadu sākumā, kad mēs piedalījāmies Valsts policijas funkciju veikšanā. Tagad mums šīs sfēras ir stingri nodalītas. Ja valstī izceļas nekārtības un nemieri, tad tie jānovērš Valsts policijai. Šādos gadījumos ir darbs speciālajai uzdevumu vienībai, kā arī pretterorisma vienībai "Omega". Bet zemessargus var piesaistīt pēc vajadzības. To nosaka starp Valsts policiju un Zemessardzi noslēgtais sadarbības līgums."
Jā, tiešām, 25.09.2009. bija noslēgts šāds sadarbības līgums, kas paredzēja, ka ZS sniegs atbalstu VP vispārējās drošības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, kā arī sabiedrības un valsts nacionālās drošības interešu aizsardzībā gadījumos, ja VP rīcībā esošie resursi būs nepietiekami šo uzdevumu veikšanai. Līgums arī paredzēja VP sadarbību ar ZS vispārējās drošības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanā iesaistāmo zemessargu apmācībā.
Divus gadus vēlāk, 2011.gada novembrī Valsts policijas koledžā startēja apmācības kurss zemessargiem „Atbalsts Valsts policijas darbam personu meklēšanas un sabiedriskās kārtības nodrošināšanas pasākumos”.
Ņemot vērā, kā šīs lietas skar jebkuru sabiedrības locekļa drošību, tad nenāktu par ļaunu, ja ZS komandieris sīkāk informētu sabiedrību par pašreizējo situāciju šajā jomā, jo laikam katram ir skaidrs, ka nodrošināt kārtību kādā kultūras pasākumā un novērst masu nekārtības, nepieļaujot vardarbību, nav viens un tas pats. Jautājumi šādi - mācību programma, zināšanu un iemaņu pārbaude, sertifikācija.
Negribētos domāt, ka apmācība šajā jomā ir tāda pati "muļķa laišana” kā apmācība militārajā jomā ar bezmērķīgu klīšanu pa mežu un šaudīšanos ar tukšām patronām.
Foto no bbc.co.uk
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
