Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Dalītā īpašuma un piespiedu zemes nomas problēma atjaunotajā Latvijā sākās ar likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšanu 1991. gada 20. novembrī. Zemes reformas mērķis tika definēts likuma 2. pantā: “Zemes reformas mērķis ir pakāpeniskas valsts īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu zemes īpašumu atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības pilsētās, lai veicinātu sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu.”

Zemes reformu pilsētās likums paredzēja veikt trijās kārtās:

pirmā kārta - zemes pieprasījumu pieņemšana;

otrā kārta - zemes īpašuma tiesību atjaunošana, zemes izmantošanas plānošana un zemes lietošanas tiesību piespiedu izbeigšana;

trešā kārta - zemes nodošana īpašumā un piešķiršana lietošanā. Turklāt zemes reformas trešās kārtas pasākumi jāveic pēc iespējas vienlaikus ar otrās kārtas pasākumiem.

Tātad likumā tika ierakstīts solījums, ka reforma tiks īstenota sabiedrības interesēs un ar nolūku zemes izmantošanu padarīt racionālu. Kurš gan var būt pret tādiem principiem? Ar sabiedrības interesēm acīmredzot jāsaprot nevis dažu indivīdu intereses, bet vismaz sabiedrības vairākuma intereses. Atcerēsimies to.

Brīvību un neatkarību sagribējās, lai... dzimto zemi iztirgotu

Zemi pilsētās bija paredzēts gan privatizēt, gan denacionalizēt, t.i., atdot bijušajiem īpašniekiem. Lai gan likuma tekstā tas nav uzsvērts tieši tādiem vārdiem, būtībā reforma paredzēja pilsētu zemi pārvērst par pērkamu un pārdodamu preci, kas ir ļoti radikāls risinājums pat pēc klasiskajiem kapitālisma standartiem. Piemēram, pirmskara Latvijā pilsētu zemes lielākā daļa piederēja pašvaldībām vai valstij. Arī mūsdienu Rietumeiropas pilsētās, varbūt izņemot Lielbritāniju pēc M. Tečeres privatizācijas kampaņas, pastāv plaši sabiedrisko mājokļu sektori, kuru pastāvēšana vien atstāj labvēlīgu ietekmi uz dzīvokļu īres maksām, tās pazeminot.

Bijušais zemes īpašnieks šā likuma izpratnē bija “fiziskā vai juridiskā persona, kurai piederēja zemes īpašums Latvijas Republikā 1940. gada 21. jūlijā”. Tiesa, šiem bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem tika dota izvēle – pieprasīt un atgūt konkrēto zemes gabalu, vai arī saņemt kompensāciju (līdzvērtīgu zemes gabalu citā vietā vai vērtspapīrus – t.s. kompensācijas sertifikātus).

Te mēs saskaramies ar populāriem, ideoloģizētiem mītiem. 1990. gadu sākumā politiķi un inteliģences pārstāvji daudz runāja par “vēsturiskā taisnīguma” atjaunošanu, privātīpašuma svētumu un tiesisku valsti. Taču šie argumenti bija bez nopietna seguma. Tad jau arī vācu baronu pēcteči varētu pieprasīt atjaunot “vēsturisko taisnīgumu” un privātīpašuma svētuma vārdā Latvijā restaurēt veco muižu, ordeņu un cunftu īpašumu sistēmu. Vēl XX gadsimta 20. – 30. gados viņi patiešām tā darīja, rakstot sūdzības Tautu Savienībai. Vai arī lībiešu cilšu virsaišu pēcteči varētu sev pieprasīt visu Rīgas zemi, nojaukt visas celtnes un atjaunot XI gadsimta apmetnes atjaunotajos mežos un purvos. Nemaz nerunājot par indiāņu tiesībām uz Amerikas kontinentu vai Austrālijas aborigēnu tiesībām uz Austrālijas kontinentu.

Ak, šie banālie kapitālisma mīti

Arī tiesiskā pēctecība nebija nopietns arguments, jo pirmskara Latvijā lielākā Rīgas zemes īpašumu daļa piederēja pašvaldībai un valstij, pastāvēja dalītais īpašums. Atšķirībā no mūsdienām maksu par dalītā īpašuma lietošanu tolaik nesaņēma privileģēti indivīdi, bet tā tika ieskaitīta pilsētas vai valsts budžetā. Tikai 1938. gada 15. decembrī stājās spēkā Ministru kabineta pieņemtais likums “Par dalīta īpašuma tiesību atcelšanu”, ēku īpašniekiem uzdodot piecu gadu laikā izpirkt zemi. Šis izpirkšanas process gan iesākās, bet nenobeidzās, jo 1940. gadā mainījās sabiedriskā iekārta.

Savukārt liela daļa to zemes lietotāju, kuru īpašuma tiesības pirms 1940. gada bija nostiprinātas, savus īpašumus bija ieķīlājuši bankās, lai saņemtu hipotekāro (tātad ilgtermiņa) kredītu. Tiesiski šī ieķīlātā zeme līdz kredīta atmaksāšanai skaitījās banku īpašums. 1940. gadā padomju vara hipotekāros kredītus “piedeva”, bet zemi privātīpašumā neatdeva, – to nacionalizēja kopā ar bankām, zemi atstājot tikai lietošanā. Tātad lielum lielais vairākums “bijušo īpašnieku”, kuri 1990. gados pieprasīja un atguva zemi, 1940. gada 21. jūlijā nemaz nebija šīs zemes īpašnieki!

Zemes reformas racionalitāti un atbilstību sabiedrības interesēm katrs racionāli domājošs cilvēks varēja apšaubīt jau tad. Kopš 1940. gada Latvijas pilsētās bija notikušas milzīgas pārmaiņas: mainījušās divas paaudzes, notikusi sabiedriskās iekārtas maiņa un postošs karš. Simti tūkstoši cilvēku – pārsvarā turīgo kārtai piederīgie – bija atstājuši Latviju, viņu vietā iebraucis gandrīz miljons citu PSRS republiku iedzīvotāju, notikusi masveida tautas staigāšana (no laukiem uz pilsētām un citādi), Latvijas pilsētas 50 gados bija būtiski izaugušas (tur, kur agrāk bija pļavas, purvi un meži, uzcelti lieli daudzstāvu dzīvojamie rajoni, rūpnīcu un dažādu iestāžu korpusi, infrastruktūras objekti, kā arī jaunas privātmājas).

Kas gan tur racionāls, ja tagad šīs jaunbūves apgrūtinātas ar zemes atdošanu īpašumā kādreizējiem īpašniekiem, no kuriem lielākā daļa pat nedzīvo Latvijā, bet kuriem piespiedu kārtā jāmaksā zemes nomas maksa? Un kāds labums pašiem bijušajiem īpašniekiem, ja viņi ar atgūto zemi nevar rīkoties pēc saviem ieskatiem, jo viņu zeme apgrūtināta ar padomju gados uzbūvētām celtnēm un objektiem? Racionalitātes un vispārējā labuma vietā esam ieguvuši vispārēju sadārdzinājumu, nebeidzamu tiesāšanos un sociālo spriedzi. Tātad racionalitāte kā zemes reformas mērķis atkrīt.

Infantilie kapitālisma labumu apjūsmotāji pieņem neokoloniālo “Vašingtonas konsensu”

Līdz ar to varam secināt, ka 1991. gadā iesāktā zemes reforma Latvijas pilsētās balstījās uz ideoloģizētiem mītiem, tai nebija un arī nav nekāda racionāla vai tiesiska pamatojuma. Zemes reformas likums bija politisks un ideoloģisks lēmums, kuram bija politiski un ideoloģiski mērķi. Galvenais mērķis bija noārdīt padomju varas gados izveidojušos sabiedrības struktūru, sabiedrību sadalot privileģētos īpašniekos (kam ir un rodas vēl) un beztiesīgos tukšiniekos, lai “tirgus reformas kļūtu neatgriezeniskas”. Sociālisma utopija padomju versijā tika nomainīta ar neoliberālisma utopiju “Vašingtonas konsensa” versijā. Zemes un citu nekustamo īpašumu privatizācija un denacionalizācija bija ļoti svarīgs, bet tikai viens no “liberālo tirgus reformu” instrumentiem.

“Vašingtonas konsensu” uzsvēru tāpēc, ka pasaulē ir pazīstamas arī citas, daudz mērenākas un humānākas neoliberālisma versijas, kuras raksturīgas globālās kapitālisma sistēmas kodola valstīm – t.s. rietumvalstīm. Piemēram, pēckara Rietumvācijai raksturīgais ordo-liberālisms, ko sauc arī par sociālo tirgus ekonomiku (Soziale Marktwirtschaft), Japānas egalitārais liberālisma modelis, skandināvu sociāldemokrātijas modelis u.c. Vācijas ordo-liberālisms patiešām ir saudzīgs pret maziem uzņēmumiem un maziem īpašumiem. Turpretī neoliberālisma “Vašingtonas konsensa” versija veicina kapitāla koncentrēšanos aizvien šaurāka oligarhiska slāņa rokās, noplicinot pēckara Trente Glorieuses (kapitālisma zelta trīsdesmitgades) laikmetā radīto vidusslāni un pauperizējot mazturīgāko sabiedrības masu.

Tīrā, ortodoksālā veidā “Vašingtonas konsensu” uzspiež kapitālisma perifērijas valstiņām, kuras faktiski ir neformālas kolonijas. Latvija un gandrīz visa Austrumeiropa (arī Krievija) izvēlējusies “Vašingtonas konsensa” modeli, kurš līdz 1990. gadam jau bija ar paredzamām sekām izmēģināts gandrīz visās Latīņamerikas un Āfrikas valstīs jeb t.s. Trešās pasaules valstīs. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka arī Latvijā “bijušajiem īpašniekiem” atdotā zeme ātri vien pārgāja dažu zemes baronu īpašumā. Bet privatizācija tika veikta slepenībā, apejot privatizēto dzīvokļu īpašnieku pirmpirkuma tiesības. Šīs mahinācijas mehānismu šā gada 17. februārī labi ilustrēja LTV7 raidījums “Личное дело”.

Vienus iebaro uz citu rēķina jeb – “viens likums visiem”?

Lai “bijušie īpašnieki” vispār būtu pamudināmi pieprasīt tik apgrūtinātu zemi, likumā tika iestrādāta garantēta peļņa no piespiedu zemes nomas – 5%, vēlāk 6% no zemes kadastrālās vērtības. Šāds tirgus ekonomikai neraksturīgs stimuls sākotnēji tika attaisnots ar to, ka bijušie īpašnieki esot smagi cietuši no padomju varas, viņiem 50 gadus bijusi atņemta zeme, tāpēc viņi, lūk, pelnījuši tādu kompensāciju par ilgajām mokām un ciešanām.

Taču, zemei nonākot arvien šaurāka zemes lielīpašnieku slāņa rokās, zūd jēga arī šim attaisnojumam, jo veidojas parazitārs zemes baronu, magnātu jeb rantjē slānis, kuram nav nekādu pienākumu, bet kuram peļņa ir garantēta ar likumu!

Te nu sabrūk vēl daži neoliberālisma mīti, piemēram, mīts, ka privātīpašums ir efektīvāks, un mīts, ka privāts saimnieks rūpējas par sava īpašuma uzturēšanu vislabākajā kārtībā. Patiesībā noticis tieši pretējais. Apejot privatizēto namu iedzīvotāju pirmpirkuma tiesības, izmantojot dažādas puslegālas shēmas, manipulācijas un maldināšanu, savu darbību sāka zemes prihvatizētāji, pārpircēji un spekulanti. Sadarbībā ar ārvalstu bankām (arī Parex un Hipotēku banka pašas Rietumos aizņēmās t.s. sindicētos aizņēmumus) nākamie zemes baroni XXI gadsimta sākumā sāka uzpūst nekustamā īpašuma burbuli, kas jau 2008. gadā Latviju noveda līdz finanšu krīzei, privāto un valsts parādu krasam pieaugumam, būtiskai dzīves līmeņa pazemināšanai un t.s. strukturālajām reformām, kuru rezultātā tika likvidēti neskaitāmi sociālās infrastruktūras objekti, samazinātas algas un budžeta izdevumi, simti tūkstoši lieko un parādu verdzībā nonākušo cilvēku bija spiesti atstāt Latviju.

Otrkārt, zemes īpašniekiem vispār nekas nav jādara, lai viņu zeme tiktu uzturēta kārtībā un tiktu pienācīgi apsaimniekota. Sētniekus algo un remontdarbus par saviem līdzekļiem spiesti veikt privatizēto namu dzīvokļu īpašnieki un iestādes, kurām “palaimējies” būt piesaistītām pie jauno īpašnieku zemes. Viens no ietekmīgākajiem zemes lielīpašniekiem Normunds Šlitke neuzskata par nepieciešamu pildīt pat likumā noteikto pienākumu “noslēgt zemes nomas līgumu ar privatizētā objekta īpašnieku”. Viņa arsenālā ir arī citi naudas izspiešanas instrumenti.

Vispār nav skaidrs, kāpēc arvien tiek uzturēts spēkā likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”? Vai tad reforma (visas trīs kārtas) 25 gadu laikā vēl nav pabeigta? Un kāpēc ar likumu garantētā zemes nomas maksa (6% kadastrālās vērtības), kura sākotnēji bija domāta “bijušajiem zemes īpašniekiem”, tagad tiek piemērota tādām lielām komercstruktūrām kā AS “Pilsētas zemes dienests”, AS “Reversed” (pašlaik nosaukums mainīts uz “Latzemes nekustamie īpašumi”), SIA “Lieldamme” un AS “Zemes īpašnieku ģilde”?

Vai nebūtu pareizāk, ja šo komercstruktūru darbību regulētu tas pats likums, kurš regulē citu uz peļņas gūšanu orientētu komersantu darbību – proti, Komerclikums? Izrādās, zemes baroni ir priviliģēti ne vien salīdzinājumā ar pārējiem mirstīgajiem, bet arī – salīdzinājumā ar citām komercstruktūrām. Pat tiem komersantiem, kuri gūst labumu, pateicoties draugu būšanai un korupcijas saitēm, peļņa nav garantēta ar likumu, un viņi tomēr spiesti dot lielāku vai mazāku labumu sabiedrībai.

Lai kļūtu vēl saprotamāk, iedomājieties, ka jūs gribat iznomāt savu privatizēto dzīvokli. Vai tad kāds likums jums garantē noteiktus procentus no dzīvokļa kadastrālās vērtības? Nē taču – ja jūs iznomāsiet pusizdemolētu graustu, nekāda dižā nomas maksa nesanāks. Lai saņemtu pieklājīgu īres maksu, jums vispirms jāiegulda – dzīvoklis pienācīgi jāizremontē, jālabiekārto, jāiegādājas stilīgas mēbeles un pēc tam vēl jāprot kaulēties ar potenciālo īrnieku. Taču zemes baroni no tādām rūpēm ir pilnīgi atbrīvoti.

Nauda maina cilvēku, daudz naudas – cilvēku pārvērš par maniaku

Pirms kadastrālās vērtības aktualizēšanas (t.i. pielīdzināšanas tirgus vērtībai) 6% no kadastrālās vērtības nebija nekas liels. Bet, kad ar pašu nākamo zemes baronu aktīvu līdzdalību īpašumu tirgus vērtība tika uzpūsta, Zemes dienests atbilstoši uzpūta arī kadastrālo vērtību, un tad 6% izrādījās jau kaut kas!

Kad nekustamo īpašumu burbulis likumsakarīgi pārplīsa, īpašumu tirgus vērtība būtiski nokrita, bet atbilstoši samazināt arī kadastrālo vērtību Zemes dienests nesteidzās – gluži otrādi. Tas atkal bija politisks lēmums, jo krīzē nonākušai un lēni mirstošai perifērijas valstiņai nepieciešams ar kaut ko aizpildīt nepatīkami tukšo budžetu. Jo lielāka kadastrālā vērtība, jo lielāki nodokļu maksājumi, un lielāka arī zemes baronu peļņa. Tikai baronu zemei piesaistīto dzīvokļu tirgus vērtība no tā krītas, jo kurš gan gribēs pirkt dzīvokli, kurš apgrūtināts ar tādu zemes obroku? Pirmais jautājums, ko potenciālais dzīvokļa pircējs uzdod, ir: “Vai zeme ir sava?”

Kamēr dzīvokļu īpašnieki un īrnieki nezina, kā galus savilkt kopā, taupa uz pārtiku, medikamentiem un elektrību, tikmēr zemes baroni burtiski pampst, un savus miljonus reizē ar citiem oligarhiem glabā ārzonu kontos, lai izsūkto un mirstošo valstiņu neapgrūtinātu ar saviem nodokļiem. Vai tā mūsu likumdevēji un viņu mūžīgie atbalstītāji (t.s. elektorāts) iztēlojās “racionālu zemes izmantošanu atbilstoši sabiedrības interesēm”?

Droši vien būsiet ievērojuši, kā nauda maina cilvēku, it sevišķi, ja naudas daudz un paliek vēl vairāk. Viņi jūtas kā dievi, kā izredzētie, kā īpaša kasta, kurai nav saistoši parastiem mirstīgajiem (t.s. reņģēdājiem) piemērotie likumi, tikumi un normas. Un nekad tāds naudas maniaks neatzīs, ka nu jau tās naudas pietiek – gana gan manam, gan bērnu, gan bērnu mūžam. Jo, lūk, tam tur miljonāram vai miljardierim ir vēl vairāk, un es vēl neesmu iegādājies jaunāko Lexus modeli, arī jahta jau par šauru šķiet, bet pie Londonas var nopirkt vienu stilīgu pili vai iegādāties futbola klubu.

Protams, arī “pasaules valdniekiem” nauda nav galvenais, tie tikai cipari ārzonu kontos. Bet nauda kapitālisma sistēmā dod kaut ko vairāk – varu pār citiem cilvēkiem, iespēju iznomāt sev kādu partiju ar augstu reitingu vai vairākas, nodibināt sakarus elitāros klubos, kur var šaurā lokā vienoties par darījumiem un kopīgu stratēģiju, finansiāli atbalstīt kādu tiesību profesoru, lai viņš uzrakstītu radošas atziņas par kādu likuma normu ekskluzīvu interpretāciju, uz ko vēlāk atsaukties, nopirkt sev tīkamus likuma grozījumus, vai ietekmēt tiesu ... lai naudas un varas kļūtu vēl vairāk.

Kas pagaršojis daudz naudas un izjutis šī stāvokļa sniegto varu pār citiem cilvēkiem, tas vairs neapstāsies. Ja vajadzēs, viņš ies pār līķiem, pārdos verdzībā savus tuvākos..

Tāpēc nelolojiet cerības, ka gan jau ar laiku viss kaut kā nokārtosies. Ja kopējiem spēkiem neapturēsim šos maniakus un sociopātus, ne tikai visa zeme, bet arī viss, kas uz šīs zemes, drīz vien nonāks viņu īpašumā, un jūs visā pilnībā izbaudīsiet, ko nozīmē oligarhijas dzelzs zābaks, kas bradā pa jūsu seju.

Vai nebeidzamu šausmu vietā gaidīsim uz šausmīgām beigām?

Tik gaiši un cerīgi 2015. gada 20. decembra TV raidījumā “De Facto” par topošo zemes izpirkšanas likumu izteicās jau minētais zemes lielīpašnieks un lobētājs N. Šlitke. Lūk, precīzs citāts: “Labāk šausmīgas beigas nekā nebeidzamas šausmas.”

Likumprojekts par dalītā īpašuma tiesisko attiecību izbeigšanu jau izgājis pirmo lasījumu Saeimā. Likumprojekts paredz šādu izpirkšanas cenu: zemes kadastrālā vērtība reizināta ar koeficientu 1,18, protams, pēc jau ieplānotās kadastrālās vērtības palielināšanas administratīvā kārtā. Aplēsts, ka šāda likumu realizēšanas gadījumā zemes baronu bagātība var pieaugt par 250 līdz 300 miljoniem eiro.

Tātad tiek gatavota jauna gadsimta afēra sīkburžuāziskā dzīvokļu īpašnieku slāņa aplaupīšanai (pauperizācijai) un ekspropriētā kapitāla koncentrēšanai dažu oligarhu rokās. Viss, kā pēc K. Marksa dialektiskās mācības!

Neviena no tā saucamajām valdošajām vai opozīcijas partijām, atkārtoju – neviena (!) neplāno ne mazo pirkstiņu pakustināt savu vēlētāju labā (ar dalīto īpašumu saistīti simti tūkstoši), lai viņus pasargātu no šīs mega aplaupīšanas. Vai tagad, kad atkal tuvojas kārtējās vēlēšanas, nav pienācis īstais brīdis izteikt šīm partijām ultimatīvu priekšlikumu, no kura grūti atteikties? Piemēram, priekšlikumu katram partijas loceklim parakstīt notariāli apstiprinātu un tiesiski saistošu pienākumu jau tuvākajā laikā (2-3 mēnešos) iesniegt Saeimā un paātrinātā kārtā pieņemt lēmumu par dalītā īpašuma attiecību bezierunu atcelšanu bez izpirkšanas vai ar izpirkšanu par simbolisku cenu. Pretējā gadījumā – totāls vēlēšanu boikots un pilsoniskās nepakļaušanās kampaņas Gandija stilā.

Protams, lai šāds priekšlikums kļūtu par tādu, no kura grūti atteikties, dzīvokļu īpašniekiem, dzīvokļu īrniekiem un viņu tuviniekiem jābūt organizētiem un vienotiem. Organizētu mazākumu (baronus un viņu apkalpotājus) spēj pārvarēt tikai organizēts vairākums! Tātad jauna Atmoda, kas sasniedz iepriekšējās Atmodas nesasniegtos mērķus.

Kas tad likumdevējiem būtu jāsaprot un jādara? Ja īsi, tad jāatzīst, ka likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšana bija tīri politisks, voluntārs lēmums, ka šā likuma deklarētais mērķis netika īstenots labā ticībā, ka šā likuma īstenošanas katastrofālākās sekas var novērst ar citu politisku lēmumu, turklāt nevienu neaplaupot, netērējot 250 miljonus nodokļu maksātāju naudas un nevienu nesūtot uz Sibīriju. Nevajag par katru cenu (simtu tūkstošu cilvēku likteņu cenu) turēties pie “juridiskām anomālijām”, nevajag feodālu rantjē parazītismu liekulīgi saukt par “privātīpašuma svētumu un neaizskaramību”.

Tādējādi šī likuma daļa atzīstama par ļaunprātīgu, antisociālu diversiju, cilvēka tiesību un cieņas sabradāšanu, kas nav pat jāatceļ, bet tikai jāaptur tā antihumāno seku tālākas metastāzes. Šim nolūkam atliek konstatēt, ka pagājušajos 25 gados, ik gadu maksājot 5% līdz 7,5% no zemes kadastrālās vērtības, šiem namiem piesaistītā zeme jau sen ir vairāk nekā de facto izpirkta, tāpēc tā vienkārši ar likumu atzīstama par attiecīgā nama neatdalāmu sastāvdaļu (Civillikuma 857. pants) un atbilstoši pārreģistrējama Zemesgrāmatā. Zemes īpašnieki savu no debesīm nokritušo (t.i., nepelnīto) daļu jau saņēmuši ar uzviju, turpmāk tiem sava alkatība un parazitēšanas kāre jāapvalda, un labā ticībā jāsāk rēķināties ar citu cilvēku izdzīvošanas vajadzībām.

Var būt arī modificēts zemes jautājuma atrisināšanas variants: funkcionāli nepieciešamais zemesgabals izpērkams par to kadastrālo vērtību, kāda bija, piemēram, 1993. gadā. Pārējā zeme uz tiem pašiem noteikumiem nododama pilsētu pašvaldību īpašumā – infrastruktūras labiekārtošanas vajadzībām, piemēram, bērnu rotaļu laukumu, sporta laukumu, sabiedrisku automašīnu stāvvietu, sadzīves pakalpojumu objektu iekārtošanai u.tml.

P.S. Šis raksts publicistiska pielikuma formā nosūtīts arī vairākām atbildīgām valsts iestādēm un juristiem.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Ir arī laipni un atsaucīgi mediķi

FotoMūsdienās, kad ir tik daudz negatīvā, tajā skaitā par veselības aprūpē notiekošo, gribētos pateikt kādu labu vārdu ar portāla starpniecību, tādējādi uzsverot, ka tomēr notiek labas lietas, un ka mūsu valstī ir izcili mediķi.
Lasīt visu...

12

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

FotoGadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu] Eiropas kolonizēšana ar trešās pasaules imigrantiem. Jo dēmografija ir liktenis, kā teic amerikāņu paruna. Jo Ulmaņa Latviju var darīt dēmokratisku dažos mēnešos; valsti, ko sociālisms nolaidis līdz kliņķim, var sakārtot un iedibināt kārtīgu, brīva tirgus saimniecības iekārtu dažos gados; bet iedzīvotāju sastāva maiņai, ja nav ārkārtas apstākļu, vajag gadudesmitus un paaudzes. Jo, neskaitot kaŗu un revolūciju laiku, dēmografija luncina polītiku, nevis otrādi. Lai top rakstu sērija par to (šobrīd provizoriski šķiet, ka varētu būt četri raksti).
Lasīt visu...

6

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

FotoNedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau apsveici Bičkoviča kungu vārdadienā?” Paga, paga! Augstākās tiesas priekšsēdis ir – ak, jā! – ir... Nu tak ir... Nu jā! Ivars! Bet vārdadiena Ivariem ir... 1. martā!
Lasīt visu...

21

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

FotoSaeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir kaitīgs solījums. Tāds solījums liecina par izglītības jēgas neizpratni un nespēju uzvarēt mūsdienu garīgajos konfliktos.
Lasīt visu...

21

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

FotoDaudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu spēju segt izdevumus pensijām. Taču tikpat svarīgs jautājums ir, vai esošā pensiju sistēma ir spējīga nodrošināt nākotnes pensionāriem pienācīgu dzīves līmeni vecumdienās. Jau pašreizējais pensijas apmērs ir salīdzinoši neliels, ar vienu no zemākajiem darba ienākumu aizvietojamības līmeņiem Eiropas Savienībā. Pensijas salīdzinošajai vērtībai vēl samazinoties, sabiedrība varētu pārstāt samierināties ar pensionāru zemajiem ienākumiem un pieprasīt politikas pārmaiņas. Līdz ar to arī formulās labi iezīmētā pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja varētu tikt apdraudēta.
Lasīt visu...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

Mani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani...

Foto

Transformeri jeb Putas vai krējums?

Kā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē...

Foto

Kremļa ierocis

Lai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku....

Foto

Zagšana un tautas vara

Pie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja...

Foto

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

Ideālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez...

Foto

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

Nepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam....

Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....