Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Dalītā īpašuma un piespiedu zemes nomas problēma atjaunotajā Latvijā sākās ar likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšanu 1991. gada 20. novembrī. Zemes reformas mērķis tika definēts likuma 2. pantā: “Zemes reformas mērķis ir pakāpeniskas valsts īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu zemes īpašumu atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības pilsētās, lai veicinātu sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu.”

Zemes reformu pilsētās likums paredzēja veikt trijās kārtās:

pirmā kārta - zemes pieprasījumu pieņemšana;

otrā kārta - zemes īpašuma tiesību atjaunošana, zemes izmantošanas plānošana un zemes lietošanas tiesību piespiedu izbeigšana;

trešā kārta - zemes nodošana īpašumā un piešķiršana lietošanā. Turklāt zemes reformas trešās kārtas pasākumi jāveic pēc iespējas vienlaikus ar otrās kārtas pasākumiem.

Tātad likumā tika ierakstīts solījums, ka reforma tiks īstenota sabiedrības interesēs un ar nolūku zemes izmantošanu padarīt racionālu. Kurš gan var būt pret tādiem principiem? Ar sabiedrības interesēm acīmredzot jāsaprot nevis dažu indivīdu intereses, bet vismaz sabiedrības vairākuma intereses. Atcerēsimies to.

Brīvību un neatkarību sagribējās, lai... dzimto zemi iztirgotu

Zemi pilsētās bija paredzēts gan privatizēt, gan denacionalizēt, t.i., atdot bijušajiem īpašniekiem. Lai gan likuma tekstā tas nav uzsvērts tieši tādiem vārdiem, būtībā reforma paredzēja pilsētu zemi pārvērst par pērkamu un pārdodamu preci, kas ir ļoti radikāls risinājums pat pēc klasiskajiem kapitālisma standartiem. Piemēram, pirmskara Latvijā pilsētu zemes lielākā daļa piederēja pašvaldībām vai valstij. Arī mūsdienu Rietumeiropas pilsētās, varbūt izņemot Lielbritāniju pēc M. Tečeres privatizācijas kampaņas, pastāv plaši sabiedrisko mājokļu sektori, kuru pastāvēšana vien atstāj labvēlīgu ietekmi uz dzīvokļu īres maksām, tās pazeminot.

Bijušais zemes īpašnieks šā likuma izpratnē bija “fiziskā vai juridiskā persona, kurai piederēja zemes īpašums Latvijas Republikā 1940. gada 21. jūlijā”. Tiesa, šiem bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem tika dota izvēle – pieprasīt un atgūt konkrēto zemes gabalu, vai arī saņemt kompensāciju (līdzvērtīgu zemes gabalu citā vietā vai vērtspapīrus – t.s. kompensācijas sertifikātus).

Te mēs saskaramies ar populāriem, ideoloģizētiem mītiem. 1990. gadu sākumā politiķi un inteliģences pārstāvji daudz runāja par “vēsturiskā taisnīguma” atjaunošanu, privātīpašuma svētumu un tiesisku valsti. Taču šie argumenti bija bez nopietna seguma. Tad jau arī vācu baronu pēcteči varētu pieprasīt atjaunot “vēsturisko taisnīgumu” un privātīpašuma svētuma vārdā Latvijā restaurēt veco muižu, ordeņu un cunftu īpašumu sistēmu. Vēl XX gadsimta 20. – 30. gados viņi patiešām tā darīja, rakstot sūdzības Tautu Savienībai. Vai arī lībiešu cilšu virsaišu pēcteči varētu sev pieprasīt visu Rīgas zemi, nojaukt visas celtnes un atjaunot XI gadsimta apmetnes atjaunotajos mežos un purvos. Nemaz nerunājot par indiāņu tiesībām uz Amerikas kontinentu vai Austrālijas aborigēnu tiesībām uz Austrālijas kontinentu.

Ak, šie banālie kapitālisma mīti

Arī tiesiskā pēctecība nebija nopietns arguments, jo pirmskara Latvijā lielākā Rīgas zemes īpašumu daļa piederēja pašvaldībai un valstij, pastāvēja dalītais īpašums. Atšķirībā no mūsdienām maksu par dalītā īpašuma lietošanu tolaik nesaņēma privileģēti indivīdi, bet tā tika ieskaitīta pilsētas vai valsts budžetā. Tikai 1938. gada 15. decembrī stājās spēkā Ministru kabineta pieņemtais likums “Par dalīta īpašuma tiesību atcelšanu”, ēku īpašniekiem uzdodot piecu gadu laikā izpirkt zemi. Šis izpirkšanas process gan iesākās, bet nenobeidzās, jo 1940. gadā mainījās sabiedriskā iekārta.

Savukārt liela daļa to zemes lietotāju, kuru īpašuma tiesības pirms 1940. gada bija nostiprinātas, savus īpašumus bija ieķīlājuši bankās, lai saņemtu hipotekāro (tātad ilgtermiņa) kredītu. Tiesiski šī ieķīlātā zeme līdz kredīta atmaksāšanai skaitījās banku īpašums. 1940. gadā padomju vara hipotekāros kredītus “piedeva”, bet zemi privātīpašumā neatdeva, – to nacionalizēja kopā ar bankām, zemi atstājot tikai lietošanā. Tātad lielum lielais vairākums “bijušo īpašnieku”, kuri 1990. gados pieprasīja un atguva zemi, 1940. gada 21. jūlijā nemaz nebija šīs zemes īpašnieki!

Zemes reformas racionalitāti un atbilstību sabiedrības interesēm katrs racionāli domājošs cilvēks varēja apšaubīt jau tad. Kopš 1940. gada Latvijas pilsētās bija notikušas milzīgas pārmaiņas: mainījušās divas paaudzes, notikusi sabiedriskās iekārtas maiņa un postošs karš. Simti tūkstoši cilvēku – pārsvarā turīgo kārtai piederīgie – bija atstājuši Latviju, viņu vietā iebraucis gandrīz miljons citu PSRS republiku iedzīvotāju, notikusi masveida tautas staigāšana (no laukiem uz pilsētām un citādi), Latvijas pilsētas 50 gados bija būtiski izaugušas (tur, kur agrāk bija pļavas, purvi un meži, uzcelti lieli daudzstāvu dzīvojamie rajoni, rūpnīcu un dažādu iestāžu korpusi, infrastruktūras objekti, kā arī jaunas privātmājas).

Kas gan tur racionāls, ja tagad šīs jaunbūves apgrūtinātas ar zemes atdošanu īpašumā kādreizējiem īpašniekiem, no kuriem lielākā daļa pat nedzīvo Latvijā, bet kuriem piespiedu kārtā jāmaksā zemes nomas maksa? Un kāds labums pašiem bijušajiem īpašniekiem, ja viņi ar atgūto zemi nevar rīkoties pēc saviem ieskatiem, jo viņu zeme apgrūtināta ar padomju gados uzbūvētām celtnēm un objektiem? Racionalitātes un vispārējā labuma vietā esam ieguvuši vispārēju sadārdzinājumu, nebeidzamu tiesāšanos un sociālo spriedzi. Tātad racionalitāte kā zemes reformas mērķis atkrīt.

Infantilie kapitālisma labumu apjūsmotāji pieņem neokoloniālo “Vašingtonas konsensu”

Līdz ar to varam secināt, ka 1991. gadā iesāktā zemes reforma Latvijas pilsētās balstījās uz ideoloģizētiem mītiem, tai nebija un arī nav nekāda racionāla vai tiesiska pamatojuma. Zemes reformas likums bija politisks un ideoloģisks lēmums, kuram bija politiski un ideoloģiski mērķi. Galvenais mērķis bija noārdīt padomju varas gados izveidojušos sabiedrības struktūru, sabiedrību sadalot privileģētos īpašniekos (kam ir un rodas vēl) un beztiesīgos tukšiniekos, lai “tirgus reformas kļūtu neatgriezeniskas”. Sociālisma utopija padomju versijā tika nomainīta ar neoliberālisma utopiju “Vašingtonas konsensa” versijā. Zemes un citu nekustamo īpašumu privatizācija un denacionalizācija bija ļoti svarīgs, bet tikai viens no “liberālo tirgus reformu” instrumentiem.

“Vašingtonas konsensu” uzsvēru tāpēc, ka pasaulē ir pazīstamas arī citas, daudz mērenākas un humānākas neoliberālisma versijas, kuras raksturīgas globālās kapitālisma sistēmas kodola valstīm – t.s. rietumvalstīm. Piemēram, pēckara Rietumvācijai raksturīgais ordo-liberālisms, ko sauc arī par sociālo tirgus ekonomiku (Soziale Marktwirtschaft), Japānas egalitārais liberālisma modelis, skandināvu sociāldemokrātijas modelis u.c. Vācijas ordo-liberālisms patiešām ir saudzīgs pret maziem uzņēmumiem un maziem īpašumiem. Turpretī neoliberālisma “Vašingtonas konsensa” versija veicina kapitāla koncentrēšanos aizvien šaurāka oligarhiska slāņa rokās, noplicinot pēckara Trente Glorieuses (kapitālisma zelta trīsdesmitgades) laikmetā radīto vidusslāni un pauperizējot mazturīgāko sabiedrības masu.

Tīrā, ortodoksālā veidā “Vašingtonas konsensu” uzspiež kapitālisma perifērijas valstiņām, kuras faktiski ir neformālas kolonijas. Latvija un gandrīz visa Austrumeiropa (arī Krievija) izvēlējusies “Vašingtonas konsensa” modeli, kurš līdz 1990. gadam jau bija ar paredzamām sekām izmēģināts gandrīz visās Latīņamerikas un Āfrikas valstīs jeb t.s. Trešās pasaules valstīs. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka arī Latvijā “bijušajiem īpašniekiem” atdotā zeme ātri vien pārgāja dažu zemes baronu īpašumā. Bet privatizācija tika veikta slepenībā, apejot privatizēto dzīvokļu īpašnieku pirmpirkuma tiesības. Šīs mahinācijas mehānismu šā gada 17. februārī labi ilustrēja LTV7 raidījums “Личное дело”.

Vienus iebaro uz citu rēķina jeb – “viens likums visiem”?

Lai “bijušie īpašnieki” vispār būtu pamudināmi pieprasīt tik apgrūtinātu zemi, likumā tika iestrādāta garantēta peļņa no piespiedu zemes nomas – 5%, vēlāk 6% no zemes kadastrālās vērtības. Šāds tirgus ekonomikai neraksturīgs stimuls sākotnēji tika attaisnots ar to, ka bijušie īpašnieki esot smagi cietuši no padomju varas, viņiem 50 gadus bijusi atņemta zeme, tāpēc viņi, lūk, pelnījuši tādu kompensāciju par ilgajām mokām un ciešanām.

Taču, zemei nonākot arvien šaurāka zemes lielīpašnieku slāņa rokās, zūd jēga arī šim attaisnojumam, jo veidojas parazitārs zemes baronu, magnātu jeb rantjē slānis, kuram nav nekādu pienākumu, bet kuram peļņa ir garantēta ar likumu!

Te nu sabrūk vēl daži neoliberālisma mīti, piemēram, mīts, ka privātīpašums ir efektīvāks, un mīts, ka privāts saimnieks rūpējas par sava īpašuma uzturēšanu vislabākajā kārtībā. Patiesībā noticis tieši pretējais. Apejot privatizēto namu iedzīvotāju pirmpirkuma tiesības, izmantojot dažādas puslegālas shēmas, manipulācijas un maldināšanu, savu darbību sāka zemes prihvatizētāji, pārpircēji un spekulanti. Sadarbībā ar ārvalstu bankām (arī Parex un Hipotēku banka pašas Rietumos aizņēmās t.s. sindicētos aizņēmumus) nākamie zemes baroni XXI gadsimta sākumā sāka uzpūst nekustamā īpašuma burbuli, kas jau 2008. gadā Latviju noveda līdz finanšu krīzei, privāto un valsts parādu krasam pieaugumam, būtiskai dzīves līmeņa pazemināšanai un t.s. strukturālajām reformām, kuru rezultātā tika likvidēti neskaitāmi sociālās infrastruktūras objekti, samazinātas algas un budžeta izdevumi, simti tūkstoši lieko un parādu verdzībā nonākušo cilvēku bija spiesti atstāt Latviju.

Otrkārt, zemes īpašniekiem vispār nekas nav jādara, lai viņu zeme tiktu uzturēta kārtībā un tiktu pienācīgi apsaimniekota. Sētniekus algo un remontdarbus par saviem līdzekļiem spiesti veikt privatizēto namu dzīvokļu īpašnieki un iestādes, kurām “palaimējies” būt piesaistītām pie jauno īpašnieku zemes. Viens no ietekmīgākajiem zemes lielīpašniekiem Normunds Šlitke neuzskata par nepieciešamu pildīt pat likumā noteikto pienākumu “noslēgt zemes nomas līgumu ar privatizētā objekta īpašnieku”. Viņa arsenālā ir arī citi naudas izspiešanas instrumenti.

Vispār nav skaidrs, kāpēc arvien tiek uzturēts spēkā likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”? Vai tad reforma (visas trīs kārtas) 25 gadu laikā vēl nav pabeigta? Un kāpēc ar likumu garantētā zemes nomas maksa (6% kadastrālās vērtības), kura sākotnēji bija domāta “bijušajiem zemes īpašniekiem”, tagad tiek piemērota tādām lielām komercstruktūrām kā AS “Pilsētas zemes dienests”, AS “Reversed” (pašlaik nosaukums mainīts uz “Latzemes nekustamie īpašumi”), SIA “Lieldamme” un AS “Zemes īpašnieku ģilde”?

Vai nebūtu pareizāk, ja šo komercstruktūru darbību regulētu tas pats likums, kurš regulē citu uz peļņas gūšanu orientētu komersantu darbību – proti, Komerclikums? Izrādās, zemes baroni ir priviliģēti ne vien salīdzinājumā ar pārējiem mirstīgajiem, bet arī – salīdzinājumā ar citām komercstruktūrām. Pat tiem komersantiem, kuri gūst labumu, pateicoties draugu būšanai un korupcijas saitēm, peļņa nav garantēta ar likumu, un viņi tomēr spiesti dot lielāku vai mazāku labumu sabiedrībai.

Lai kļūtu vēl saprotamāk, iedomājieties, ka jūs gribat iznomāt savu privatizēto dzīvokli. Vai tad kāds likums jums garantē noteiktus procentus no dzīvokļa kadastrālās vērtības? Nē taču – ja jūs iznomāsiet pusizdemolētu graustu, nekāda dižā nomas maksa nesanāks. Lai saņemtu pieklājīgu īres maksu, jums vispirms jāiegulda – dzīvoklis pienācīgi jāizremontē, jālabiekārto, jāiegādājas stilīgas mēbeles un pēc tam vēl jāprot kaulēties ar potenciālo īrnieku. Taču zemes baroni no tādām rūpēm ir pilnīgi atbrīvoti.

Nauda maina cilvēku, daudz naudas – cilvēku pārvērš par maniaku

Pirms kadastrālās vērtības aktualizēšanas (t.i. pielīdzināšanas tirgus vērtībai) 6% no kadastrālās vērtības nebija nekas liels. Bet, kad ar pašu nākamo zemes baronu aktīvu līdzdalību īpašumu tirgus vērtība tika uzpūsta, Zemes dienests atbilstoši uzpūta arī kadastrālo vērtību, un tad 6% izrādījās jau kaut kas!

Kad nekustamo īpašumu burbulis likumsakarīgi pārplīsa, īpašumu tirgus vērtība būtiski nokrita, bet atbilstoši samazināt arī kadastrālo vērtību Zemes dienests nesteidzās – gluži otrādi. Tas atkal bija politisks lēmums, jo krīzē nonākušai un lēni mirstošai perifērijas valstiņai nepieciešams ar kaut ko aizpildīt nepatīkami tukšo budžetu. Jo lielāka kadastrālā vērtība, jo lielāki nodokļu maksājumi, un lielāka arī zemes baronu peļņa. Tikai baronu zemei piesaistīto dzīvokļu tirgus vērtība no tā krītas, jo kurš gan gribēs pirkt dzīvokli, kurš apgrūtināts ar tādu zemes obroku? Pirmais jautājums, ko potenciālais dzīvokļa pircējs uzdod, ir: “Vai zeme ir sava?”

Kamēr dzīvokļu īpašnieki un īrnieki nezina, kā galus savilkt kopā, taupa uz pārtiku, medikamentiem un elektrību, tikmēr zemes baroni burtiski pampst, un savus miljonus reizē ar citiem oligarhiem glabā ārzonu kontos, lai izsūkto un mirstošo valstiņu neapgrūtinātu ar saviem nodokļiem. Vai tā mūsu likumdevēji un viņu mūžīgie atbalstītāji (t.s. elektorāts) iztēlojās “racionālu zemes izmantošanu atbilstoši sabiedrības interesēm”?

Droši vien būsiet ievērojuši, kā nauda maina cilvēku, it sevišķi, ja naudas daudz un paliek vēl vairāk. Viņi jūtas kā dievi, kā izredzētie, kā īpaša kasta, kurai nav saistoši parastiem mirstīgajiem (t.s. reņģēdājiem) piemērotie likumi, tikumi un normas. Un nekad tāds naudas maniaks neatzīs, ka nu jau tās naudas pietiek – gana gan manam, gan bērnu, gan bērnu mūžam. Jo, lūk, tam tur miljonāram vai miljardierim ir vēl vairāk, un es vēl neesmu iegādājies jaunāko Lexus modeli, arī jahta jau par šauru šķiet, bet pie Londonas var nopirkt vienu stilīgu pili vai iegādāties futbola klubu.

Protams, arī “pasaules valdniekiem” nauda nav galvenais, tie tikai cipari ārzonu kontos. Bet nauda kapitālisma sistēmā dod kaut ko vairāk – varu pār citiem cilvēkiem, iespēju iznomāt sev kādu partiju ar augstu reitingu vai vairākas, nodibināt sakarus elitāros klubos, kur var šaurā lokā vienoties par darījumiem un kopīgu stratēģiju, finansiāli atbalstīt kādu tiesību profesoru, lai viņš uzrakstītu radošas atziņas par kādu likuma normu ekskluzīvu interpretāciju, uz ko vēlāk atsaukties, nopirkt sev tīkamus likuma grozījumus, vai ietekmēt tiesu ... lai naudas un varas kļūtu vēl vairāk.

Kas pagaršojis daudz naudas un izjutis šī stāvokļa sniegto varu pār citiem cilvēkiem, tas vairs neapstāsies. Ja vajadzēs, viņš ies pār līķiem, pārdos verdzībā savus tuvākos..

Tāpēc nelolojiet cerības, ka gan jau ar laiku viss kaut kā nokārtosies. Ja kopējiem spēkiem neapturēsim šos maniakus un sociopātus, ne tikai visa zeme, bet arī viss, kas uz šīs zemes, drīz vien nonāks viņu īpašumā, un jūs visā pilnībā izbaudīsiet, ko nozīmē oligarhijas dzelzs zābaks, kas bradā pa jūsu seju.

Vai nebeidzamu šausmu vietā gaidīsim uz šausmīgām beigām?

Tik gaiši un cerīgi 2015. gada 20. decembra TV raidījumā “De Facto” par topošo zemes izpirkšanas likumu izteicās jau minētais zemes lielīpašnieks un lobētājs N. Šlitke. Lūk, precīzs citāts: “Labāk šausmīgas beigas nekā nebeidzamas šausmas.”

Likumprojekts par dalītā īpašuma tiesisko attiecību izbeigšanu jau izgājis pirmo lasījumu Saeimā. Likumprojekts paredz šādu izpirkšanas cenu: zemes kadastrālā vērtība reizināta ar koeficientu 1,18, protams, pēc jau ieplānotās kadastrālās vērtības palielināšanas administratīvā kārtā. Aplēsts, ka šāda likumu realizēšanas gadījumā zemes baronu bagātība var pieaugt par 250 līdz 300 miljoniem eiro.

Tātad tiek gatavota jauna gadsimta afēra sīkburžuāziskā dzīvokļu īpašnieku slāņa aplaupīšanai (pauperizācijai) un ekspropriētā kapitāla koncentrēšanai dažu oligarhu rokās. Viss, kā pēc K. Marksa dialektiskās mācības!

Neviena no tā saucamajām valdošajām vai opozīcijas partijām, atkārtoju – neviena (!) neplāno ne mazo pirkstiņu pakustināt savu vēlētāju labā (ar dalīto īpašumu saistīti simti tūkstoši), lai viņus pasargātu no šīs mega aplaupīšanas. Vai tagad, kad atkal tuvojas kārtējās vēlēšanas, nav pienācis īstais brīdis izteikt šīm partijām ultimatīvu priekšlikumu, no kura grūti atteikties? Piemēram, priekšlikumu katram partijas loceklim parakstīt notariāli apstiprinātu un tiesiski saistošu pienākumu jau tuvākajā laikā (2-3 mēnešos) iesniegt Saeimā un paātrinātā kārtā pieņemt lēmumu par dalītā īpašuma attiecību bezierunu atcelšanu bez izpirkšanas vai ar izpirkšanu par simbolisku cenu. Pretējā gadījumā – totāls vēlēšanu boikots un pilsoniskās nepakļaušanās kampaņas Gandija stilā.

Protams, lai šāds priekšlikums kļūtu par tādu, no kura grūti atteikties, dzīvokļu īpašniekiem, dzīvokļu īrniekiem un viņu tuviniekiem jābūt organizētiem un vienotiem. Organizētu mazākumu (baronus un viņu apkalpotājus) spēj pārvarēt tikai organizēts vairākums! Tātad jauna Atmoda, kas sasniedz iepriekšējās Atmodas nesasniegtos mērķus.

Kas tad likumdevējiem būtu jāsaprot un jādara? Ja īsi, tad jāatzīst, ka likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšana bija tīri politisks, voluntārs lēmums, ka šā likuma deklarētais mērķis netika īstenots labā ticībā, ka šā likuma īstenošanas katastrofālākās sekas var novērst ar citu politisku lēmumu, turklāt nevienu neaplaupot, netērējot 250 miljonus nodokļu maksātāju naudas un nevienu nesūtot uz Sibīriju. Nevajag par katru cenu (simtu tūkstošu cilvēku likteņu cenu) turēties pie “juridiskām anomālijām”, nevajag feodālu rantjē parazītismu liekulīgi saukt par “privātīpašuma svētumu un neaizskaramību”.

Tādējādi šī likuma daļa atzīstama par ļaunprātīgu, antisociālu diversiju, cilvēka tiesību un cieņas sabradāšanu, kas nav pat jāatceļ, bet tikai jāaptur tā antihumāno seku tālākas metastāzes. Šim nolūkam atliek konstatēt, ka pagājušajos 25 gados, ik gadu maksājot 5% līdz 7,5% no zemes kadastrālās vērtības, šiem namiem piesaistītā zeme jau sen ir vairāk nekā de facto izpirkta, tāpēc tā vienkārši ar likumu atzīstama par attiecīgā nama neatdalāmu sastāvdaļu (Civillikuma 857. pants) un atbilstoši pārreģistrējama Zemesgrāmatā. Zemes īpašnieki savu no debesīm nokritušo (t.i., nepelnīto) daļu jau saņēmuši ar uzviju, turpmāk tiem sava alkatība un parazitēšanas kāre jāapvalda, un labā ticībā jāsāk rēķināties ar citu cilvēku izdzīvošanas vajadzībām.

Var būt arī modificēts zemes jautājuma atrisināšanas variants: funkcionāli nepieciešamais zemesgabals izpērkams par to kadastrālo vērtību, kāda bija, piemēram, 1993. gadā. Pārējā zeme uz tiem pašiem noteikumiem nododama pilsētu pašvaldību īpašumā – infrastruktūras labiekārtošanas vajadzībām, piemēram, bērnu rotaļu laukumu, sporta laukumu, sabiedrisku automašīnu stāvvietu, sadzīves pakalpojumu objektu iekārtošanai u.tml.

P.S. Šis raksts publicistiska pielikuma formā nosūtīts arī vairākām atbildīgām valsts iestādēm un juristiem.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Atlajst sajmu?

FotoEs ar visām četrām iestājos par brīvību. Piemēram, mūsu valsts iedzīvotājiem ir brīvība rosināt Saeimas atsaukšanu. Taču, manuprāt, brīvu izvēli var izdarīt tikai tas, kurš apzinās, ko dara, un ir informēts par visiem notikuma aspektiem, nevis ļaujas histērijai. Es zinu, ka ir forši spēlēties priekšniekos, bet te būs pāris fakti domas rosināšanai:
Lasīt visu...

18

Kaspars Dimiters: Mātes Latvijas vēstule

FotoKur esi, dēls? Jau viesnīcā vai teltī? Vai arābus lūgt, lai man druvas zeltī? Te nu tik vientuļi. Mirst ūdens, akai vinda. Neviena kaimiņa. Vien baļķvedēju rinda.
Lasīt visu...

12

Vienvērtīgs ir katrs cilvēks (lai ko tas arī nozīmētu): runa pie Brīvības pieminekļa 2019. gada 18. novembrī

FotoMīļie latvieši! Latvijas cilvēki Rīgā, Latgalē, Vidzemē, Zemgalē, Kurzemē un visā pasaulē!
Lasīt visu...

21

Valstsgribas valstsnegribas ēstgriba

FotoSaruna par reālo “valstsgribu” un “valstsgribas” iluzoriskumu ir aktuāla visu laiku. Taču 18. novembra kontekstā tāda saruna ir īpaši aktuāla, atsedzot patiesību un melus nošķirot no patiesības. Pašlaik šajā procesā valdnieks ir “nācijas tēvs” ar savu ārēji izskaistināto, bet mazsaturīgo daiļrunību. Tā palīdz atgādināt par patiesību un nosodīt melus. 
Lasīt visu...

10

Mucā

FotoPadomju valstī dzīvojušie izstrādāja tikai šim režīmam atbilstošu «dzīvesziņu». Šodien mēs to dēvētu par «Kā labāk dzīvot». Kā labāk, kā gudrāk, kā pareizāk, kā izdevīgāk un citus «kā» padomju pilsoņi apvienoja vienā, un oriģinālvalodā tas skanēja tā: «Солдат спит, а служба идет!» «Kaut kareivis guļ, tā dienesta laiks virzās uz priekš un tuvojas beigām».
Lasīt visu...

21

Politiskai intrigai – birokrātisks restarts

FotoCitur Latvijā šo ziņu pat nepamanīja, taču jūrmalniekus tā nervozē: oktobra sākumā ģenerālprokuratūra atjaunoja apsūdzību Gatim Truksnim par Zaļo un zemnieku savienības "iespējamu nelikumīgu finansēšanu”.
Lasīt visu...

18

Gribētos zināt, kuram gan šādai nelietībai pacēlās roka

FotoPadsmit gadus nostrādājot PR jomā un daļēji tieši tādēļ no tās aizejot, šādas metodes (skat. zemāk), protams, nepārsteidz. Tomēr gribētos zināt, kuram gan šādai nelietībai pacēlās roka. Neba nu žurnālists pats iedomājās. Kuram šķiet, ka tiem, kas var glābt veselību un pat dzīvības ikvienam no mums (tai skaitā arī ikvienai no 100 "gudrajām galvām"), nevajadzētu nodrošināt jau apsolīto? Jo šis jau nav stāsts par to, ko dara un kā ārstē kāds konkrēts ārsts, bet gan pretsitiens tam, par ko Dr. Aizsilniece cīnās visu mediķu vārdā. Un tas ir nožēlojami.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Var gadīties, ka vienu rītu Šveices advokāts būs "pārdozējis" viagru un viņam blakām gauži raudās skaists puisītis

Nav tālu tā dieniņa, kad visiem „arestētās mantas afēras”...

Foto

Atraktīvā politiskā hronika: novembra sākums

1.novembrī “nācija” varēja priecāties par “nācijas tēva” kancelejas vadītāja Teikmaņa atraktīvo sprēgāšanu. Citāts no teksta par Valsts prezidenta budžeta palielināšanu 2020.gadā: ""Tad,...

Foto

Ko varbūt teiktu Olivers Kromvels par “liberālo” Latviju

Karavadoņa un politiķa, tālākā Lorda protektora Olivera Kromvela runas, 1653.gada 20.aprīlī padzenot parlamentu, lokalizējums. Neļausim Latvijas “demokrātijai” nonākt...

Foto

Kas ir Latvijas Universitāte - Muižnieka brigādes dzīres vai augstskolas izcilība?

Jau drīzumā tiesai būs jālemj, vai bēdīgi slavenās Latvijas Universitātes (LU) pagaidu rektora Indriķa Muižnieka...

Foto

Populistu rotaļas: uz kārts likta Latvijas nākotne

Ceturtdien pie Saeimas notika vieni no lielākajiem protestiem pēdējo gadu laikā, kuros piedalījās vairāki tūkstoši mediķu un viņu atbalstītāju....

Foto

Kas notiks, kad visi sāks visu vērtēt pēc komerciālās atdeves?

Reti kurš nepamanīja Latvijas Radio darbinieku skaļo sacelšanos par zemajām algām. Tā ir tikai aisberga redzamā...

Foto

Lembergs pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu

2019.gadā esmu vērsies Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības...

Foto

LNT Ziņu dienesta kolektīvā vēstule

1.decembris būs pēdējā diena, kad ēterā iziesim mēs - LNT Ziņu dienesta komanda, un pēc tam beigs pastāvēt LNT Ziņu dienests...

Foto

Unikālais izaicinājums

Vai pie mums visi saprot, ka fotogrāfijā ir fiksēts izaicinājums? Vai tie cilvēki, kuri fotogrāfijā saskata izaicinājumu, savā mūžā ir sastapušies ar vēl lielāku...

Foto

Vai tieslietu ministrs apšauba tiesu varas autoritāti

Latvijas Tiesnešu biedrība vairākkārt paudusi nostāju par Ekonomisko lietu tiesas izveidi, kas kopumā atbilst Tieslietu padomes viedoklim - jaunas...

Foto

Cilvēkiem šobrīd tiek atņemtas fundamentālas tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu bez korupcijas

Otrdien, 5. novembrī, Ministru kabineta sēdē tika skatīts likumprojekts "Grozījumi likumā "Par tiesu...

Foto

Sabiedrībai ir radīts nepareizs priekšstats, mūsu tiesu sistēma darbojas labi: uzruna Latvijas tiesnešu ikgadējā konferencē

Mūsu sabiedrības un kopējās identitātes pamats ir kopīgu vērtību kopums, kas...

Foto

Mazais brālis ir apjucis

Kā jau ierasts, uzreiz pēc “Saskaņas” kongresa savu kongresu rīkoja arī “Gods kalpot Rīgai”. Līdz šim šī partija bija “Saskaņas” mazais brālis,...

Foto

Kāpēc Krievijas mūziķim Grigorijam Ļepsam sen bija jāaizliedz iebraukt Latvijā?

Ir gana daudz iemeslu. Viņš pats nekad nav noliedzis senas un tuvas draudzīgas pazīšanās ar Krievijas...

Foto

Pārdomas par nāvi

Par eitanāziju, medicīniski asistētu pašnāvību un tiesībām uz cieņpilnu nāvi diskutē politiķi, prese, sabiedrība un mediķi, turklāt diskutē laiku pa laikam. Šīs diskusijas...

Foto

Garkalnes domes priekšsēdētājam steidzami jāsniedz paskaidrojumi par Valsts kontroles pārbaudē atklātajiem pārkāpumiem

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (AP!) pieprasa Garkalnes domes priekšsēdētājam Mārtiņam...

Foto

Humānisma sagraušana

2019.gada 29.oktobrī medijos parādījās informācija: “Tiesībsargs Juris Jansons vērsies Satversmes tiesā, apstrīdot kā pamatlikumam neatbilstošus valdības noteikumus par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu...

Foto

Iespējams, ka koalīcija ir pārpratusi slaveno pirmsvēlēšanu saukli “Valstij jāsāk ar sevi”

Aicinām finansējuma partijām no valsts budžeta būtisko pieaugumu atlikt kā minimums līdz nākamās Saeimas...

Foto

Padomju spiegi Bulgārijā un tepat Latvijā – „quo vadis Europa”?

No neilgās padomju bērnības man atmiņā ir palikušas tikai pāris lietas – ta,s kā nesu pirmās...

Foto

Nauda veselības aprūpei ir, bet nav politiskās gribas

Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) ir veikusi padziļinātu Latvijas un kaimiņvalstu budžetu analīzi un secinājusi, ka ir iespējams nodrošināt...

Foto

Aizkustinošas pieticības ekselence

Tautas paruna neder. Vējonis nav vilks, bet Levits nav lācis. Tas, no kā bēga “nācija”, īstenībā nav vilks, un “nācija” īstenībā neuzskrēja lācim,...

Foto

“Saskaņa” izvēlas stagnāciju

Sestdien notikušajā kongresā “Saskaņa” neizmantoja iespēju jaunam restartam un izlēma saglabāt esošo situāciju, izvēloties stagnāciju. Par “Saskaņas” jauno līderi tika ievēlēts smagsvars un...

Foto

VARAM „neapbižo(t)” Zemgali

Šobrīd nozīmīgākās un ilgtermiņā lielāko ietekmi uz Latviju kā valsti nesošās pārmaiņas ir administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Reformai būtu jāsaved kārtībā valsts reģioni,...

Foto

Teātris nav „Rimčiks”: atklātā vēstule teātra sabiedrībai

Visos Latvijas medijos tagad katru dienu bez apstājas tiek "pilināta" ideja, ka mākslinieciskā vadītāja funkcija ir vecmodīga ideja, no...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: "animal symbolicum"

Cilvēku par „animal symbolicum” ieteica dēvēt izcilais vācu filosofs Ernsts Kasīrers (1874- 1945). Viņa ieskatā tradicionālais cilvēka apzīmējums „animal rationale” neatbilst...

Foto

Privāto automobili no 2021. gada nevarēs atļauties iegādāties ļoti liela iedzīvotāju daļa

Latvijas Transportlīdzekļu tirgotāju asociācija (LATTA) aicina Latvijas sabiedrību pievērst uzmanību un iestāties pret valdībā...

Foto

Vai tiek bruģēts ceļš uz kārtējo Satversmes tiesas spriedumu?

2019. gada 11. oktobrī Valsts kanceleja publicējusi jauno valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu atlīdzības likumprojektu “Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu...

Foto

Apdraudēta daudzu pamatskolu pastāvēšana

Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) nosūtījusi vēstuli visām Saeimas frakcijām, paužot bažas par apdraudējumu bērnu tiesībām apmeklēt pamatskolu pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai un...