Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

XIX gadsimta divdesmito gadu beigās parīzieši arvien lielāku uzmanību sāka pievērst Parīzes lielākās un vecākās celtnes stāvoklim. Par “Parīzes sirdi” dēvētā ēka bija uz sabrukšanas robežas, un tās turpmākais liktenis simboliski saistījās ar visas pilsētas turpmāko attīstību. 1831. gada janvārī Viktors Igo izdevniecībā nodeva manuskriptu “Parīzes Dievmātes katedrāle”, kurš grāmatas formātā iznāca tā paša gada marta vidū.

Marta beigās burtiski visi parīzieši staigāja ar asarām acīs. Sveši cilvēki nekautrējās apkampt viens otru un izraudāties uz otra pleciem. Valdība nodibināja Vēstures pieminekļu komisiju, un tā katedrāli nolēma atjaunot tādā izskatā, kāda tā tika aprakstīta grāmatā.

Negaidītiem notikumiem bagāts bija nākamais mēnesis. Parīzieši bija atguvušies no emocionālā pārdzīvojuma un vairs nepieminēja nesenos notikumus. Viņi joprojām daudz un labprāt runāja par asiņaino revolūciju, bet asarainā revolūcija tika aizmirsta. Tā bija pārvietojusies uz intīmās dzīves sfēru, par kuru neklājas runāt publiski. Savukārt domātājiem radās jauns temats, par kuru diskutēt, - vai literatūra var izmainīt sabiedrību?

Jaunais mākslas darbs ietekmēja ne tikai parīziešus. Daudzi ārzemnieki, izlasījuši romānu, to nekavējoties sāka pārtulkot savā dzimtajā valodā. Grāmata bija bieza, un tulkošanai  vajadzēja daudz laika, tāpēc vairāku valstu avīzes romāna sākumu publicēja aprīlī. Visā pilnībā mākslas darbu nevienā valstī neizdevās publicēt, jo to neatļāva cenzūra. Tikumība tika pielīdzināta politikai un reliģijai, jo pēc cenzūras ieskatiem arī tikumība spēja izraisīt līdzīgas sabiedriskas nekārtības.

Viens no tā laika izcilākajiem literatūras kritiķiem Visarions Beļinskis uzskatīja, ka tikumība ir nesaraujami saistīta ar mīlestību. Mīlestības izpausmes var būt dažādas, un no tām ir jāatvasina tikumības jēdziens. Kvazimodo gadījumā spēcīgas ilgas pēc mīlestības tika noturētas par pašu mīlestību. Līdzko tika atrasts piemērots objekts, uz kuru šīm ilgām tiekties, tā ilgas tika nosauktas par mīlestību. Vienpusēja mīlestība padara cilvēku cildenu neatkarīgi no viņa ārējā izskata, taču rada arī kaislību, postošu neizglītotam cilvēkam.

Šo mīlestības formu kritiķis salīdzināja ar citu autoru – V. Šekspīra, V. Gētes, A. Puškina un N. Gogoļa radītajiem literārajiem tēliem. Analīzes rezultātā V. Beļinskis deva galīgo formulējumu – īsta mīlestība ir tad, ja iemīl otra cilvēka individuālās vājības. Iemīlot otra cilvēka labākās sabiedriskās īpašības, tā būs tikai iztēles radīta mīlestība.

Sabiedrībā, kurā bērnu apprecēšana ietilpa audzināšanas pienākumos, šādi uzskati bija nepieņemami. Daudzi kritiķa darbi tika cenzēti, tomēr tie inteliģences aprindās izplatījās “samizdata” versijā. Pilnīgu visu darbu publicēšana bija jāgaida ilgāk par pusgadsimtu - līdz 1905. gada revolūcijas laikam. “Parīzes Dievmātes katedrāle” Krievijā iznāca 1872. gadā, un krievu literatūras turpmākos četrdesmit gadus vēsturnieki vēlāk nosauca par Sudraba laikmetu.

Rietumu kultūrā izpratne par laiku ir lineāra, un tajā jaunais vienmēr ir labāks par veco. Konservatīvā sabiedrības daļa gan pretojas progresam, taču agri vai vēlu tai neizbēgami jāpieņem jaunais. Austrumu kultūrā izpratne par laiku ir cikliska, kur progress norisinās spirālveidīgi, - starp veco un jauno ir regress, kurš ir cita jaunā rašanās cēlonis. Atšķirīgās laika izjūtas liek citādāk attiekties pret jauno, tajā skaitā arī pret mūsdienīgo tikumības izpratni.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad radikāli mainās lielu sabiedrības masu pārvaldes forma. Ja agrāk bija viena pareizā ideoloģija un valsts vara to aizstāvēja pret citām konkurentēm, tad mūsdienās ir likvidēts pats ideoloģijas jēdziens. Varai ir jāseko, lai nebūtu neviena viennozīmīgi saprotama jēdziena, - lai nebūtu bāzes, uz kuras varētu rasties atšķirīga ideoloģija. Par vienīgo patiesību tad kļūst pašas varas uzskats, jo citu uzskatu pastāvēšana nav iespējama. Šāda pārvaldes sistēma ir daudz efektīvāka, jo varai nav jātērē resursi cīņai pret citādo, - to veic pati sabiedrība.

Liela nozīme šajā procesā ir informācijai. Palielinoties informācijas daudzumam, cilvēkam vairs nepietiek laika iepazīties ar pirmavotu, bet viņš samierinās ar īsu atstāstu. Rezultātā tas nav paša cilvēka, bet gan citas personas uzskats. Šo cilvēka pārliecību ļoti viegli var ietekmēt, informējot, ka līdzšinējais uzskats nav bijis pareizs. Pietiek kādam paziņot, ka karalis ir kails, kad cilvēkā uzreiz rodas šaubas. Aklais tic skaņām, bet redzīgais savām acīm.

Izcilas personības var cilvēciskot, attēlojot tās kailas. Tāpat var attēlot personību radītos simbolus, tiem pievienojot cilvēka dzimumorgānus. Šādi pazemota personība cilvēku sāk interesēt no “kas gan viņā tik īpašs” viedokļa. Tad tiek sniegta informācija, ka personībai, atšķirībā no viņa vienaudžiem, ir garšojuši sīpoli. Personības iznīcināšana ir pabeigta, tās vietā atstājot tukšumu.

Apšaubot mūsdienīgo uzskatu par intimitāti, netiek noliegta tās sākotnējā izpratne. Intimitātei ir jāatklājas pakāpeniski, nevis uzmācīgā atklātībā. Tai jābūt saistītai ar paša cilvēka unikalitāti, nevis vispārīgo standartu. Kā piemēru intīmā attēlošanai atļaušos pieminēt notikumu no V. Beļinska dzīves.

Pirmā mīlestība topošajam kritiķim nebija veiksmīga. Jauneklis pārāk izsmējīgi izturējās pret dzejoļu grāmatu, kura bijusi dārga viņa iecerētajai. Meitene apvainojās, bet jauneklis nolēma tomēr panākt savu, no galvas iemācoties visu dzejoļu grāmatu. Viņš cerēja atgūt mīlestību, pierādot, ka dzeja viņam nav vienaldzīga. Dienām un naktīm mācoties jaunos dzejoļus un atkārtojot vecos, jauneklis pēkšņi atskārta, ka arī viņš ir spējīgs uzrakstīt par saviem pārdzīvojumiem dzejoļu formā. Tika nosūtītas vairākas vēstules, un viņš beidzot saņēma tik ilgi gaidīto ielūgumu uz tikšanos.

Meitene bija pārvērtusies līdz nepazīšanai, - viņas acīs bija mirdzums, kurš nekad agrāk nebija redzēts. Drīz vien jauneklis saprata, ka ir pārcenties, - meitene viņu uztvēra kā augstāku garīgu būtni, ar kuru grēcīgas attiecības nav iedomājamas. Kaut arī viņš bija apguvis jūtu izteiksmes formu, tomēr nebija mainījis pārliecību, ka vērtība ir darbiem, nevis vārdiem.

Tikšanās toreiz beidzās neveiksmīgi, un vēsture nav saglabājusi informāciju, vai viņi vēl kādreiz ir  tikušies. Toties kultūra ieguva neparastu personību, kuras spēcīgais analītiskais prāts daudz uzmanības veltīja mīlestības tematikai.

Mūsdienās tiek gatavots uzbrukumu arī V. Beļinska atstātajam mantojumam. Par atslēgas figūru izmanto vārdu “reālisms”, un notiek mēģinājums parādīt, ka kritiķis ir aizstāvējis mākslinieciski bezvērtīgos morāliskos darbus. Netiek ņemtas vērā pašas personības īpatnības – V. Beļinskis pasauli redzēja savādāku kā citi cilvēki, tāpēc viņš nesaprata, kāpēc vārda meistari izliekas, bet neattēlo pasauli tādu, kāda tā ir īstenībā. Pēc viņa pārliecības, Krievijā ir bijuši atsevišķi rakstnieki, bet vēl nav bijusi literatūra. Nākotnē kritiķis paredzēja jaunas literatūras rašanos, kura ietekmētu citādu sabiedrisko attiecību veidošanos.

Manuprāt, pietiktu ar nedaudz citātiem, lai briestošā kampaņa izgāztos. “Jaunrade sastāv no mīlestības, kaislības un tieksmes pēc baudas. Kā vīrietim ieplūstot sievietē rodas jauna dzīvība, tā autoram savienojoties ar dievišķo, rodas jauns teksts. (…) Par to, vai tiešām ir radies jauns teksts, var pārliecināties, vēlreiz pārlasot paša uzrakstīto. Ja radīsies agrāk nebijušas domas, tad varēs apgalvot, ka teksts ir dzimis. Par tā autoru viņš var uzskatīt pats sevi, taču īstais autors būs dievišķais. (…) Velti gaidīt, ka dievišķais atklāsies sīkumainībā, autoram jāpievēršas radītāja līmeņa problemātikai.”

Cilvēkam, kurš dzīvo pārliecībā, ka zināšanas rodas no informācijas, ir nepieciešams sīkāks citātu komentārs. Radoša persona par sevi zina daudz vairāk nekā kritiķis, kurš analizē personas uzrakstīto tekstu. Kritiķis var uzskatīt, ka autors atkārto citas personas domas, taču viņš būtu ļoti pārsteigts, uzzinot, ka autors nav pat zinājis par otras personas eksistenci. Tas, kas ir skaidrs kritiķim, nav skaidrs pašam teksta autoram. Ar laiku radošā persona saprot, ka teksta atbilstība īstenībai atkarīga no viņa paša izjūtām, - jo tās pašam dod lielāku emocionālo pārdzīvojumu un estētisku prieku, jo patiesāks ir uzrakstītais teksts.

Augstāko attīstības pakāpi cilvēks sasniedz tad, kad teksta radīšanas principus viņš sāk attiecināt uz savu dzīvi. Tad, kad no sevis sāk veidot jauna tipa cilvēku. Ebreju kultūrā šāda līmeņa personības tiek reliģiskotas, un viņu teksti, kuri apliecina šo atklāsmi, iekļauti svētajos rakstos. Arī mūsu kultūrā bija šāda līmeņa personība – dzejnieks Jānis Rainis. Mums J. Raini nevajadzēja attēlot kailu, - mums pietika ar daudz mazāku intimitātes devu, lai savas tautas radošuma simbolu sabiedrības uzskatā pārvērstu par Tvaika ielas iemītnieku.

Par cenzūras aizliegto V. Beļinska vēstules N. Gogolim publisko lasīšanu vara F. Dostojevskim piesprieda nāvessodu. Mūsdienu vara ir daudz humānāka, - tā pacentusies mainīt sabiedrību, lai šādi pārsteigumi vairs nebūtu iespējami. Mīlestība sāk simbolizēt jēdzienu, kurā pat teorētiski nekas vairs nevar rasties, - ne fiziski, ne garīgi, - tā kļuvusi par galveno kaislības apmierināšanas formu. Savukārt pati kaislība kļuvusi par nezāli, kuru jāizravē no rūpīgi koptā kultūraugu dārziņa. Apmierināta kaislība pazūd, tāpēc patērētājam tiek piedāvātas visdažādākās iespējas to izdarīt vēl pirms viņš pats ir apjautis par kaislības rašanos. Informācija par šīm iespējām tiek sniegta jau agrā bērnībā, lai droši izslēgtu nekontrolētas radošuma izpausmes.

Problēma ir apstāklī, ka zinātne vēl nav spējusi izskaidrot zināšanu rašanās cēloņus, bet vara nevar kontrolēt neizskaidrojamo. Līdz šim ir zināma tikai viena enerģija, kuru cilvēku atdala no dzīvnieka, - tā ir mīlestības radīta kaislība, kurā cilvēks izdara kaut ko apkārtējiem pilnīgi negaidītu. Noliedzot šo enerģiju, sabiedrība tiek atmesta atpakaļ pirmsreliģiju laikmetā. Taču, - jo vairāk tiks likvidētas personības un jēdzieni, un ap varu radīsies lielāks tukšums, jo vieglāk mūsdienu cilvēkam atkal būs kļūt par Cilvēku. Pavisam vienkārši – atceroties nākotni.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

FotoGadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu] Eiropas kolonizēšana ar trešās pasaules imigrantiem. Jo dēmografija ir liktenis, kā teic amerikāņu paruna. Jo Ulmaņa Latviju var darīt dēmokratisku dažos mēnešos; valsti, ko sociālisms nolaidis līdz kliņķim, var sakārtot un iedibināt kārtīgu, brīva tirgus saimniecības iekārtu dažos gados; bet iedzīvotāju sastāva maiņai, ja nav ārkārtas apstākļu, vajag gadudesmitus un paaudzes. Jo, neskaitot kaŗu un revolūciju laiku, dēmografija luncina polītiku, nevis otrādi. Lai top rakstu sērija par to (šobrīd provizoriski šķiet, ka varētu būt četri raksti).
Lasīt visu...

6

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

FotoNedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau apsveici Bičkoviča kungu vārdadienā?” Paga, paga! Augstākās tiesas priekšsēdis ir – ak, jā! – ir... Nu tak ir... Nu jā! Ivars! Bet vārdadiena Ivariem ir... 1. martā!
Lasīt visu...

21

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

FotoSaeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir kaitīgs solījums. Tāds solījums liecina par izglītības jēgas neizpratni un nespēju uzvarēt mūsdienu garīgajos konfliktos.
Lasīt visu...

21

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

FotoDaudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu spēju segt izdevumus pensijām. Taču tikpat svarīgs jautājums ir, vai esošā pensiju sistēma ir spējīga nodrošināt nākotnes pensionāriem pienācīgu dzīves līmeni vecumdienās. Jau pašreizējais pensijas apmērs ir salīdzinoši neliels, ar vienu no zemākajiem darba ienākumu aizvietojamības līmeņiem Eiropas Savienībā. Pensijas salīdzinošajai vērtībai vēl samazinoties, sabiedrība varētu pārstāt samierināties ar pensionāru zemajiem ienākumiem un pieprasīt politikas pārmaiņas. Līdz ar to arī formulās labi iezīmētā pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja varētu tikt apdraudēta.
Lasīt visu...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

18

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

FotoMani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani dēvē arī par “politikas vērotāju”. Lai nu tā būtu, tomēr ir pienācis laiks, kad ar vērošanu vien ir par maz. Ir jānāk darīšanai. Tādēļ esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Attīstībai/Par saraksta. Paskaidrošu, kāpēc.
Lasīt visu...

21

Transformeri jeb Putas vai krējums?

FotoKā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē vai ik dienas.
Lasīt visu...

21

Kremļa ierocis

FotoLai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku. Viss, kas palīdz cilvēkam peldot noturēties virs ūdens, ir māksla (kultūra), bet viss, kas to velk uz dzelmi, ir antimāksla (antikultūra).
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Zagšana un tautas vara

Pie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja...

Foto

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

Ideālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez...

Foto

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

Nepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam....

Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....