Verga kaklasiksna ir vieglāka par bruņuvesti un triecienšauteni
Egils Helmanis10.06.2024.
Komentāri (102)
Iesaki rakstu: 
Braucot no Ukrainas, man radušās dažas pārdomas. 40 miljonu iedzīvotāju lielai valstij Ukrainai pietrūkst karavīru, lai padzītu okupantu no savas zemes. Tas rada satraukumu par to, cik ļoti mēs Latvijā dzīvojam sašķeltā sabiedrībā attiecībā uz valsts aizsardzību. Pie tā vainīgi esam gan katrs no mums individuāli, gan valsts kopumā, kā arī ļoti lielā mērā sabiedriskais medijs, jo bieži sižeti tiek nevis veidoti profesionalitātes vadīti, bet ir politisko simpātiju vadīti.
Ar atbalstu Ukrainai mums ir jāpārkāpj pāri saviem iekšējiem kašķiem un politiskajām intrigām. Redzot notiekošo Ukrainā, es saprotu, ka okupantu mērķis nebūt nav apstāties pie sasniegtā, bet gan turpināt pakļaut citas valstis un tautas savai ideoloģijai. Tieši šobrīd un vairāk nekā jebkad visiem politiskajiem spēkiem jāstrādā kopā pie savas nacionālās valsts aizsardzības.
Šajā braucienā divi politiskie oponenti – E.Helmanis (NA) un J.Bordāns (JKP) – spēja vienoties kopējam mērķim Ukrainas atbalstam, noliekot malā savstarpējās politiskās cīņas. Es aicinu sekot šim piemēram. Apvienosim mūsu tautu savas valsts aizsardzībai un drošībai, gan iekšēji stiprinot nacionālās valsts vērtības, gan ārēji palīdzot Ukrainai.
Guvu atziņas no Ukrainas komandieriem, ka patiesībā Ukrainā notiek denacifikācija, jo daudzi Ukrainas patrioti iet bojā karstākajās frontes līnijās. Arī Latvijā šobrīd notiek kaut kas līdzīgs. Pret nacionāli domājošiem politiķiem sabiedriskais medijs izvērš politisko kampaņu. Mums ir paveicies, ka mūs nenogalina fiziski, bet mēģina nogalināt politiski. Šī metode mums ir jāpārtrauc, jo sabiedriskais medijs pieder visai tautai. Tāpēc sabiedriskajam medijam būtu jāatspoguļo visas sabiedrības viedoklis, nevis tikai valdošās partijas viedoklis.
Ukrainā karš notiek jau trešo gadu. Mums ir sava vēsturiskā pieredze ar savu kaimiņu. Vēsturei ir tendence atkārtoties. Lai to nepiedzīvotu ne mēs, ne mūsu bērni, mums uz notiekošo Ukrainā ir jāreaģē jau šodien. Atrodoties arvien tālāk no frontes līnijas, pieņemtie lēmumi ir daudz attālinātāki un tukšāki, tie imitē darbību vārdos, nevis reālu valsts aizsardzību darbos. Tāpēc būsim gudri un, mācoties no ukraiņu pieredzes, darīsim visu jau šodien savas nacionālās valsts aizsardzībai. Mācīsim skolās Latvijas valsts vēsturi, iedrošināsim bērnus un jauniešus stāties Jaunsardzē, Zemessardzē, Latvijas skautos un gaidās, un pats būtiskākais - attīstīsim inženierzinātnes, jo šis ir tehnoloģiju karš.
Vēlos pateikties visiem, kuri palīdzēja nogādāt 23 transportlīdzekļus Ukrainas karavīriem, tai skaitā septiņas neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnas, bagiju, kvadriciklu, motociklu, tehnisko aprīkojumu u.c..
Paldies saku visiem ziedotājiem, Ogres novada pašvaldības domes deputātiem, Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijai, Veselības ministrijai, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, fondam “Ziedot.lv” un biedrībai “Ogres novada attīstībai” un tās biedriem, AS “TĒRVETES AL”, laikrakstam “Ogres Vēstis Visiem”, šoferiem un ikvienam, kurš ar savu nesavtīgo darbu palīdzēja tehniski un administratīvi organizēt šo braucienu.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
