Verga kaklasiksna ir vieglāka par bruņuvesti un triecienšauteni
Egils Helmanis10.06.2024.
Komentāri (102)
Iesaki rakstu: 
Braucot no Ukrainas, man radušās dažas pārdomas. 40 miljonu iedzīvotāju lielai valstij Ukrainai pietrūkst karavīru, lai padzītu okupantu no savas zemes. Tas rada satraukumu par to, cik ļoti mēs Latvijā dzīvojam sašķeltā sabiedrībā attiecībā uz valsts aizsardzību. Pie tā vainīgi esam gan katrs no mums individuāli, gan valsts kopumā, kā arī ļoti lielā mērā sabiedriskais medijs, jo bieži sižeti tiek nevis veidoti profesionalitātes vadīti, bet ir politisko simpātiju vadīti.
Ar atbalstu Ukrainai mums ir jāpārkāpj pāri saviem iekšējiem kašķiem un politiskajām intrigām. Redzot notiekošo Ukrainā, es saprotu, ka okupantu mērķis nebūt nav apstāties pie sasniegtā, bet gan turpināt pakļaut citas valstis un tautas savai ideoloģijai. Tieši šobrīd un vairāk nekā jebkad visiem politiskajiem spēkiem jāstrādā kopā pie savas nacionālās valsts aizsardzības.
Šajā braucienā divi politiskie oponenti – E.Helmanis (NA) un J.Bordāns (JKP) – spēja vienoties kopējam mērķim Ukrainas atbalstam, noliekot malā savstarpējās politiskās cīņas. Es aicinu sekot šim piemēram. Apvienosim mūsu tautu savas valsts aizsardzībai un drošībai, gan iekšēji stiprinot nacionālās valsts vērtības, gan ārēji palīdzot Ukrainai.
Guvu atziņas no Ukrainas komandieriem, ka patiesībā Ukrainā notiek denacifikācija, jo daudzi Ukrainas patrioti iet bojā karstākajās frontes līnijās. Arī Latvijā šobrīd notiek kaut kas līdzīgs. Pret nacionāli domājošiem politiķiem sabiedriskais medijs izvērš politisko kampaņu. Mums ir paveicies, ka mūs nenogalina fiziski, bet mēģina nogalināt politiski. Šī metode mums ir jāpārtrauc, jo sabiedriskais medijs pieder visai tautai. Tāpēc sabiedriskajam medijam būtu jāatspoguļo visas sabiedrības viedoklis, nevis tikai valdošās partijas viedoklis.
Ukrainā karš notiek jau trešo gadu. Mums ir sava vēsturiskā pieredze ar savu kaimiņu. Vēsturei ir tendence atkārtoties. Lai to nepiedzīvotu ne mēs, ne mūsu bērni, mums uz notiekošo Ukrainā ir jāreaģē jau šodien. Atrodoties arvien tālāk no frontes līnijas, pieņemtie lēmumi ir daudz attālinātāki un tukšāki, tie imitē darbību vārdos, nevis reālu valsts aizsardzību darbos. Tāpēc būsim gudri un, mācoties no ukraiņu pieredzes, darīsim visu jau šodien savas nacionālās valsts aizsardzībai. Mācīsim skolās Latvijas valsts vēsturi, iedrošināsim bērnus un jauniešus stāties Jaunsardzē, Zemessardzē, Latvijas skautos un gaidās, un pats būtiskākais - attīstīsim inženierzinātnes, jo šis ir tehnoloģiju karš.
Vēlos pateikties visiem, kuri palīdzēja nogādāt 23 transportlīdzekļus Ukrainas karavīriem, tai skaitā septiņas neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnas, bagiju, kvadriciklu, motociklu, tehnisko aprīkojumu u.c..
Paldies saku visiem ziedotājiem, Ogres novada pašvaldības domes deputātiem, Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijai, Veselības ministrijai, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, fondam “Ziedot.lv” un biedrībai “Ogres novada attīstībai” un tās biedriem, AS “TĒRVETES AL”, laikrakstam “Ogres Vēstis Visiem”, šoferiem un ikvienam, kurš ar savu nesavtīgo darbu palīdzēja tehniski un administratīvi organizēt šo braucienu.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
