Iesaki rakstu: 
Manī šobrīd dzīvo ļoti daudz dusmu. Tās ir dusmas par to, kas notiek man apkārt. Tās ir dusmas par Latvijas vati, kas, šķiet, ar katru dienu krīt zemāk un zemāk. Tās ir dusmas par to, ka krievi, kas slimo ar smadzeņu “putinēzi”, apkauno manu dzimto krievu valodu. Tās ir dusmas par to, ka man ir nepieciešamība sevi pierādīt, parādīt, ka esmu “integrējusies”, lai latvieši uztver mani kā savējo, nevis kā vati pēc definīcijas. Un tās nav dusmas uz latviešiem. Nekādā gadījumā.
Tās ir dusmas uz visiem tiem ilgajiem gadiem, kad cilvēki, kas nebija pelnījuši dzīvot mūsu valstī, mēģināja panākt to, lai Latvija kļūst daļēji arī par Krieviju zem sarkanbaltsarkanā karoga. Šobrīd, kad runāju krieviski publiskās vietās ar savu mammu vai draugiem, instinktīvi atskatos un domāju, kā “lai nedod Dievs” neviens nepadomā, ka arī esmu vate. Tas ir tas rezultāts, līdz kuram esam nonākuši.
Neviens man neaizliegs domāt un sapņot krieviski. Jebkura valoda šķiet briesmīga tad, kad to izmanto briesmoņi, un kļūst burvīga tad, kad to izmanto burvji. JEBKURA. Arī ar saviem bērniem runāšu krieviski, jo tā ir valoda, kurā visskaistāk un vislabāk māku pateikt svarīgāko, kaut gan arī latviešu “Es tevi mīlu” man sanāk bez akcenta un pat ļoti skaisti.
Bet tas viss nemaina faktu, ka Latvijā bija, ir un jābūt tikai vienai valsts valodai - valodai, ko uzskatu par vienu no skaistākajām pasaulē - latviešu. (Un es apsolu, ka mani bērni latviešu valodu zinās vismaz tikpat labi kā krievu.) Bet arī tāda domāšana nemainīs to, ka mani ik pa laikam sauks par okupanti, krievu m...ku, krievušku. Es saprotu. Bet pieņemt nevaru.
“Latvijas krievu” vidū notika apokalipse. Paskaidrošu. Mēs sadalījāmies normālajos un vatē. Un tas ir sāpīgi. Sāpīgi, jo es nevaru uzzvanīt nevienai no savām omēm. Sāpīgi, jo māsīcas vīrs liek par mani publiskos postus, kur kaunina mani un manus uzskatus. Sāpīgi, ka tos postus laiko mans tēvs. Sāpīgi, ka no tā cieš arī mana mamma un mans brālis.
Tagad pareiziniet šo uz tūkstoš Latvijas krievvalodīgajām ģimenēm. Normāli krievi, saukšu šoreiz mūs tā, šobrīd karo ar “savējiem”. Es nekādā gadījumā nesalīdzinu šo ar to, kas notiek Ukrainā. Man pašai rokās ir liels “zobens” un lielas dusmas, ar kuru palīdzību es varu “nocirst” galvu jebkuram, kas pateiks to, kas iet pret manām vērtībām, kas iet pret manas valsts vērtībām.
Un tad normāliem krieviem paralēli tam, ka viņu ģimenēs un draugu lokā notiek pilnīgs p…ģec, jāmēģina pierādīt arī latviešiem, ka viņi mīl Latviju, kaut gan tas ir pats par sevi skaidrs. Es to izjūtu kā emocionālo pienākumu. Varbūt vienīgā, jo man iekšā sēž kaut kāda superstulba vainas apziņa par to, ko es nemaz neesmu darījusi, un gribas atvainoties par katru vatņiku, kas ir mūsu mīļajā Latvijā.
Mani ļoti daudzi atbalsta. Mani ļoti daudzi motivē. Bet nesen sabruku tik ļoti, ka, taisoties uz draudzenes dzimšanas dienu, sēdēju plika uz grīdas un raudāju. Es lasu par sevi briesmīgus komentārus, manā DM ik pa laikam iepeld draudi par to, ka mani izvaros, pārgriezīs rīkli un lai vispār atskatos, ejot vienītī pa nakti mājās. Es tik daudzas reizes lasīju, ka esmu resna, neglīta, savos 28 gados izskatos briesmīgi un ka vispār man vajag, lai mani kāds normāls vīrietis kārtīgi izdrāž, lai es beidzu runāt “muļķības”.
Lai cik dusmīga un pilna enerģijas sadot visiem pa koko es nebūtu, es beidzu skatīties spogulī. Un tad, kad es dzirdu “krieviem te nav vietas!', “atkrievisko Latviju” vai jebko līdzīgu, kas jebkuram latvietim šķiet piiilnīgi normāli un pareizi, manī nomirst kaut kas ļoti svarīgs. Ar visu manu saprašanu par to, ka tas uz mani neattiecas. Bet tomēr - arī manī ir tas “kriev” - krieviete, krievvalodīgā – sauc, kā gribi, bet es nevaru ar to neko izdarīt. Tas ir tīri par formulējumu un piedomāšanu pie formulējumiem.
Mīļie latvieši, mēs skrienam jums pretī. Padodiet roku vai paejiet pretī, lai mēs ātrāk varētu piepildīt mūsu kopīgo sapni un mērķi par brīvu un skaistu Latviju!
Pārējo izrunāšu ar savu psihologu.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
