Vēstule tiesībsargam un atbildīgajai ministrijai – par ārstu komisiju un informācijas "sniegšanu"

Iesniegumu pieņēma un paziņoja, ka uz komisiju kā tādu vairs jāiet nav – komisija izvērtējot tikai dokumentus. Par to pat nesatraucos, jo man iepriekš visu laiku bija izbrīns par nepieciešamību stundām ilgi sēdēt bezjēdzīgās rindās (konkrēti ar manu diagnozi, kura ierakstīta MK noteikumos un kuras gadījumā nav nepieciešams izvērtējums – ir pamatots hematologa slēdziens (zemas malignitātes ne-Hodžkina limfoma, IV stadija ar sirds un plaušu komplikācijām), noteikta pakāpe, kam pretī MK noteikumos tabuliņā jau viss sarakstīts).

Pēc sistēmas uzlabošanas un visādu e-scenāriju ieviešanas tas izskatījās šādi:

- pa tālruni pierakstīties nebija iespējams;

- dodoties uz inspekciju pierakstīties “dzīvajā”, izrādījās, ka pa aizņemto tālruni neviens nerunā un pierakstīties nav nekādu problēmu (pēc tam, kad esi atsēdējis krietnu laiciņu rindā);

- tika noteikts laiks, kad jāierodas uz komisiju. Ierodoties nācās konstatēt, ka visiem ir noteikta ierašanās vienā laikā un jāsēž dzīvajā rindā vairākas stundas;

- pēc nedēļas jādodas pēc lēmuma, apliecības utt. Rinda 6 stundu garumā. Beigās dokumentus tajā dienā dabūt varēja tikai pēc tam, kad viena kundzīte sacēla skandālu. Pēc skandāla rinda sāka virzīties uz priekšu neticamā ātrumā; neviens nevarēja saprast – kāpēc slimiem cilvēkiem bija jāgaida tās 6 stundas, lai kāds sāktu kustēties.

Salīdzinājumam – iepriekš, vecās, gauži novecojušās, nekur un nekam nederīgās sistēmas laikā – piesakoties uz konkrētu laiku, bija pilnīga pārliecība par to, ka precīzi noteiktajā laikā arī tiksi pieņemts (ja gadījās aizkavēšanās – vienmēr kāds atvainojās). Pēc tam bija jāpagaida lēmums un apliecība (ja lēmums bija piešķirt invaliditāti). Visa procedūra aizņēma maksimums 1,5 stundas, plus vēl 5 minūtes, iepriekš piezvanot pa tālruni, kurš nebija aizņemts nepārtraukti mēnešiem ilgi.

Tātad tik tālu būtu labi, jauki un brīnišķīgi. Uz jautājumu, kad tad būs komisija, kura izskatīs manus dokumentus, saņēmu fantastisku atbildi – iesniegums tiks izskatīts 2 mēnešu laikā, un man tika izsniegta lapiņa, kurā uzdrukāts “DOKUMENTU SAŅEMŠANA NO___________”, darba laiki un 2 tālruņa numuri.

Loģiski, ka ailītē “DOKUMENTU SAŅEMŠANA NO” būtu ierakstāms kaut jel kāds datums. Nekā tāda tur nebija, un es pajautāju – vai man, lai saņemtu informāciju par manas lietas virzību, jāzvana uz lapiņā norādītajiem tālruņa Nr. 67892324 un 25311110, un saņēmu atbildi “jā”, kā arī skaidrojumu, ka minētie tālruņa Nr. ir maksas.

Tātad invalīds, kam jau tāpat nav līdzekļu, ir spiests pabalstīt nabaga valsti, kam viņš visu laiku ir maksājis nodokļus, interesējoties par savu lietu pa tālruni?

Viss šis minētais vēl nebūtu nekas, bet reālās sekas ir šādas:

- kamēr nav pieņemts lēmums par invaliditātes pagarināšanu (piešķiršanu), tikmēr VSAA neveic nekādas invaliditātes pensijas izmaksas (loģiski);

- tā kā dokumentu izskatīšanas un attiecīgi lēmuma pieņemšanas datums nav zināms, tad nav prognozējams, kad vispār būs iespējams saņemt invaliditātes pensiju (tā provizoriski rēķinot var sanākt, ka trīs mēnešus būs jāiztiek no zila gaisa – varētu jau mēģināt sameklēt arī mīlestību, bet ar tukšu vēderu un bez zālēm diez ko varētu arī neveikties).

2016.gada 30.jūnijā (plkst.10:11) beidzot sazvanīju cienījamo iestādi - Veselības darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju pa norādīto tālruni Nr. 67892324.

Kādu brītiņu nācās pagaidīt savienojumu (kas ir normāli, cilvēki tomēr strādā; tiesa, atgādinu, ka šis zvans ir maksas pakalpojums).

Taču atbilde bija satriecoša – varbūt Jūsu iesniegums tiks izskatīts jūlija beigās, varbūt augusta sākumā. Palūdzu man šo informāciju sniegt rakstiski ar pamatojumu, kurš normatīvais akts nosaka šādu izskatīšanas kārtību, uz ko saņēmu vēl fantastiskāku atbildi – MĒS NEKĀDAS RAKSTISKAS ATBILDES NESNIEDZAM!

Tātad nekādas informācijas par lietas virzību man joprojām nav un izskatās, ka arī nebūs, kā arī man neviens nesniegs nekādu uz normatīvajiem aktiem balstītu skaidrojumu, kāpēc man informācija nepienākas un kad tiks izskatīta mana lieta.

Jautājumi, uz kuriem es noteikti vēlos saņemt atbildes – rakstiski:

- kāpēc ar saslimšanu, kuras gadījumā nav prognozējama atveseļošanās ne ar kādiem nosacījumiem (zemas malignitātes ne-Hodžkina limfoma, IV stadija ar sirds un plaušu komplikācijām), slimniekam ik pēc 2 gadiem jādodas uz komisiju un jāpacieš visi šie pazemojumi? Konkrēti es rikšoju pa visām iespējamām medicīnas iestādēm un šīm te komisijām kopš 2009.gada rudens (nu jau 5. reizi). Katru reizi (izņemot pēdējo, kur kādam laikam bija kauns kaut ko tādu gvelzt) man bija jānoklausās, ka varbūt notiks brīnums un man viss pāries kā iesnas. Uz jautājumu – vai kaut kur pasaulē tā ir noticis, nekādu atbildi, saprotams, neesmu saņēmusi. Katru reizi nervozēju par to – kāds būs komisijas lēmums, jo ir pieredzēti visādi brīnumi, ko nācies piedzīvot līdzīga likteņa piemeklētajiem (līdz pat tam, ka komisijas “speciāliste” smagas onkoloģijas zāles pielīdzina nervus nomierinošam līdzeklim un IV pakāpes onkoloģijas pacientam nosaka III grupas invaliditāti iepriekš noteiktās II grupas vietā);

- kurš no ministrijas darbiniekiem pirks vai apmaksās man nepieciešamos medikamentus šos trīs prognozējamos mēnešus (jo citu ienākumu man patlaban nav);

- kurš ministrijas ierēdnis nomaksās manus rēķinus?

- kurš ministrijas ierēdnis gādās par to, lai es varu paēst vismaz 1 x dienā?

- kurš ministrijas ierēdnis man kompensēs izdevumus par zvanu uz maksas tālruņiem, cerībā noskaidrot lietas virzību?

- kurā likumā vai likumpakārtotajā normatīvajā aktā ir noteiktas valsts tiesības šādi izrīkoties ar smagi slimu cilvēku?

- kāpēc man netiek sniegta informācija par lietas virzību, un kāpēc man tiek atteikta rakstiska atbilde un rakstiska informācija? Es lūdzu tikai nosaukt datumu, lai es varētu plānot un organizēt savu dzīvi, izejot no faktiskās situācijas, turklāt man tomēr gribētos zināt pamatojumu šādai attieksmei, šādām atbildēm un šādiem lietas izskatīšanas termiņiem, kā arī to – kāpēc es nedrīkstu zināt, kad komisija izskatīs manu lietu?

Visu laiku, kad vien atļauj veselības stāvoklis, turpinu strādāt, bet patlaban tas nav iespējams, līdz ar to valsts faktiski mani nolemj nāvei vai nu zāļu trūkuma, vai bada dēļ.

Lūdzu tiesībsargu izskatīt minēto iesniegumu – vai šāda valsts attieksme pret personu ar invaliditāti atbilst starptautiskajām un arī Latvijas Republikas normām? Kāpēc man tiek liegta iespēja iegūt informāciju par lietas izskatīšanas laiku? Kāpēc man ir jāmaksā par to, lai noklausītos, ka man nekāda informācija netiks sniegta? 

Red.piez. Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija ir Labklājības ministrijas iestāde.

Novērtē šo rakstu: