Iesaki rakstu: 
Ievadam. Sešpadsmitgadīgā Grieta (Karls mums ir Kārlis un Grēta drīzāk – Grieta) ir ļoti vēlējusies, lai nu jau arī Latvijas radio un TV tiktu piedaudzināts ar kaismīgām ziņām par ekoloģiju un "CO divi". Tādēļ vēl bez tā, vai viņas ģimene māju kurina ar nefosilo malku (mazliet šaubos), nevis ar gāzi no Norvēģijas vai ar elektrību, kas 80% no no TEC. Bet, ja jā, tad es meitenei un visiem, kas piketē, pajautātu - vai kurina ar to malku, kas no Latvijas izcirtumiem pāri jūrai aizvesta kā izcila kamīnmalka uz Zviedriju no Latvijas ostām (kamēr zviedri savus mežus taupa).
Grieta, es ļoti vēlētos Tev piedāvāt ekskursiju ne tik daudz abstraktā un globālā pasaulē, bet tepat Latvijā, kur 17. gadsimtā vieni zviedru laiki jau bija. Pārdzīvojām. Tagad ir nākamie. Mums vairs nav nevienas bankas, lai kaut ko vispār paši nolemtu sponsorēt (piketus, piemēram), - lielākās no tam pieder zviedriem (katrā ziņā skandināviem).
Bet labi, lai tās bankas... Bet es Tev, Grieta, piedāvātu ekskursiju pa mūsu laukiem. Īpaši gar pierobežu, kur sekmīgi ar milzīgu atvēzienu strādā zviedru, dāņu, holandiešu u.c. Eiropas tautību zemnieki – tūkstošiem hektāru lielu zemju īpašnieki. Kamēr kā spocīgi pieminekļi lauku tālumā koku puduros stāv viensētas kā mazas un ekoloģiskas saimniekošanas atmiņas. Sabrukušas un vēl nenojauktas mājas, ar saknēm vēl neizrauti koki, lai lielajiem traktoriem taisnāka braukšana. Un tajās mājās dzīvoja cilvēki (skat. Ivara Zviedra neseno filmu par pierobežas iznīcību).
Vēl es Tev, Grieta, piedāvātu skaitīt tās mašīnas un kuģus, kas izved kokus un dēļus uz Skandināviju un Angliju. Anglija savus mežus nocirta manufaktūru laikmetā 19.gs, bet Zviedrija savus šobrīd cērt slinki. Zviedri mums pārdod daudz motorzāģu, lai mēs cirstu šeit vēl un kokus izvestu no ekonomiskās kolonijas – Latvijas. Ja skaitītu, sanāktu ļoti daudz kuģu un automašīnu, kas izmet "CO divi".
Un vēl, Grieta, es Tev lūgtu skatīties uz "CO divi" izmešiem aiz tām smagajām "fūrēm", kas mūsdienu globalizācijas un koncernu laikmetā pārvadā pienu uz Lietuvu, lai atvestu ar citām mašīnām atpakaļ uz Latviju jau paciņās un pa veikalu plauktiem. Lai visi brīnītos, kā tas lietuviešu piens tomēr lētāks. Un kāpēc lētāki par vietējiem ir poļu āboli, dāņu cūkgaļa vai Izraēlas kartupeļi, kaut tas viss vests no milzīga attāluma (atcerēsimies ne tikai CO, bet arī darbaspēku, laiku, mašīnu nolietojumu utt.)
Un vēl, Grieta, es Tev lūgtu pabūt Rīgas ostas graudu elevatoru tuvumā (esmu tur bijis), kur var redzēt, kā Latvijas graudi tiek sakrauti kuģos un aizvesti uz Spāniju un vēlāk ar ES komisiju lēmumu - uz Āfriku. Kaut gan daži Latvijas eirokomisāri bija dažus gadus atpakaļ Vidusāfrikā un apgalvoja, ka tur pie lielajām upēm labas augsnes un ūdens netrūkst. Vajagot vien nosūtīt traktorus un iemācīt ļautiņus strādāt. Kamēr viņi mums Eiropā iemācītu dejot vai spēlēt bungas un perkusijas.. Bet tas nu tā.
Ja tā, Grieta, tad kādēļ Tu man un citiem latviešiem liec braukt ar velosipēdu vai iet ar kājām, kamēr jūs visi te saimniekosiet un būsiet patiesie labumu guvēji, aiz sevis atstājot vien lauksaimniecībā saindētu zemi, izcirtumus un aiz smagajām automašīnām vien dūmu mākoņus. Ak, jā, un to naudu, kas gan ir mūsu kontos, bet ko tik un tā kontrolē Tavi tautieši? Tā nav taisnīgi, Grieta! Tādēļ apdomā labi, vai drīzāk protests nebūtu veicams pret globalizāciju un "jauno pasaules kārtību" (New World Order), kurā tiek mākslīgi jauktas rases, tautas, reliģijas, ģimenes, zeme, debesis un visbeidzot naudas maki un galvas.
Un vēl es Tev, Grieta, vaicāšu, cik reizes esi pārvarējusi kārdinājumu izdot savu dzejoļu vai stāstu krājumiņu (papīru vispār gatavo no kokiem). Jo vairums grāmatu diezgan agri kļūst par makulatūru. Šo es jautātu arī Latvijas dzejdariem un visiem, kas iedomājas sevi par diženiem rakstniekiem esam... Jo tikai retas grāmatas pārdzīvo savus sarakstītājus. Turklāt Latvijā papīru vairs tikpat kā neražo - mēs uz Zviedriju ar zviedru kuģiem vedam kokus, atpakaļ - papīru (CO divi)..., jo Latvijā ir iznīcināta jebkāda kaut jel kāda puslīdz redzama ražošana. Toties pie mums tiek atvērti arvien jauni veikali - viens no lielākajiem - IKEA, kur ar kuģiem (CO divi ) mums atved mēbeles no tiem kokiem, kas visdrīzāk pirms gada tika aizvesti uz Zviedriju.
Vēl es Tev, Grieta, pajautātu cik bieži Tu maini savus telefonus un citus "gadžetus" vai arī Tavi vecāki - mēbeles Tavā dzīvoklī, lai cīnītos arī ar darbiem par ekoloģiju. Kādēļ Tu neprotestē pie Ķīnas un ASV vēstniecībām, kas negrasās parakstīt Kioto protokolu par kaitīgo izmešu samazināšanu uz planētas? Kaut nešaubos, ka Grietas mājās vairums lietu un lietiņu ir ar uzrakstu "Made in China" – ražotas ASV akcionāru uzņēmumos Ķīnā. Kaut es mēģinu ticēt, ka Tu šo visu protestu dari par brīvu, bez ambīcijām nākotnē iesaistīties politikā (t.i. neviena ideoloģiski neizmantota, nenopirkta...).
Nu labi, nemocīšu ar ekskursijām, kaut ir vēl vietas, kurp doties. Tāpēc vēl, Grieta, es Tevi ielūgtu ar mani kopā šopavasar stādīt mežā eglītes. Jo vieta jau sagatavota. Vēl ar mani kopā Tu varētu izravēt zemeņu un dārzeņu dobes, lai mēs abi neatbalstītu tās "fūres" ar CO2. Un neievestu to visu (izņemot banānus utml.), jo varam to visu izaudzēt šeit viensētās Latvijas laukos. Tāpēc atbrauciet Tu un Tavi draugi - protestētāji ciemos! Ar lāpstām! Jo es jau tos sastādītos kokus lielus jeb cērtamā vecumā vairs neredzēšu. Bet Tu un Tavi jaunie draugi gan. Un, pat ja ne pie manis, tad pie cita zemnieka, kas stāda kociņus, tos atzaro, veido vainagus...
Bet, ja šis viss Tev liekas par smagu atbildei uz "pirksta kratīšanu" Latvijā un manā sētā no malas, tad laiks uz skolu vai darbu! Kā nu kuram...
* Mācītājs, mazais zemnieks, mežsaimnieks
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
