Vēsturisks “ķīlis” Kariņa un Levita starpā: konstatējama Latvijas prezidenta iekšpolitiskā izolācija un konkurence ar premjeru
N. Andersons01.01.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Gada nogale nesa vairākus negaidītus politiskos “signālus”, no kuriem izriet – valsts prezidents un ministru prezidents, kuri tikuši uzskatīti par ciešiem iekšpolitiskajiem sabiedrotajiem, tādi vairs nav: viņu starpā ieviesusies rūgta sāncensība.
Pirmais politiskais “signāls”, kuru tobrīd vēl varēja uzskatīt par atsevišķu incidentu, bija Egila Levita ilgstošā vilcināšanās oficiāli aicināt Saeimas vēlēšanu uzvarētāju sastādīt nākamo Ministru kabinetu. Sākotnēji E. Levits deva K. Kariņam “pilnvaras” veikt “konsultācijas” par “jaunās valdības izveidi”, taču Satversme nosaka, ka valsts prezidents izvēlas premjera amata kandidātu un oficiāli to aicina sastādīt nākamo valdību. Šajā reizē E. Levits vilcinājās vairāk nekā mēnesi, līdz tomēr šo oficiālo uzaicinājumu izteica, kad bija redzams – K. Kariņam tomēr izdosies novest koalīcijas sarunas līdz noslēgumam.
Atbilde no K. Kariņa puses nebija ilgi jāgaida. Decembra vidū Nacionālajā bibliotēkā norisinājās gada svarīgākais NATO, Baltijas un Ziemeļvalstu samits zem nosaukuma “Joint Expeditionary Force Summit”, kurā K. Kariņš bija namatēva funkciju izpildītājs. Uz to ieradās premjerministri un prezidenti no visām Skandināvijas valstīm, Apvienotās Karalistes un citām NATO valstīm (Zviedrija un Somija piedalījās, pat vēl neesot līdz galam uzņemtas NATO), ieskaitot nesen ievēlēto britu premjeru Riši Sunaku, savukārt Ukrainas prezidents piedalījās attālināti.
Vienlaikus bija uzkrītoši, ka bija tikai viens prezidents, kurš nebija uzaicināts un kuram nebija ļauts tuvoties samitam. Tas bija mūsu pašu valsts prezidents Egils Levits.
Lai glābtu situāciju, E. Levits tajā pašā vakarā bija sasaucis pats savu “mikrosamitu” ar Lietuvas un Igaunijas prezidentiem, nosaucot to par “ikgadējo Baltijas valstu prezidentu sanāksmi”. Uz K. Kariņa un R. Sunaka fona šī aktivitāte, protams, palika nepamanīta.
Argumentu, ka JEF sanāksme bija domāta premjerministriem, nevis prezidentiem, apgāž fakts, ka Lietuvu pārstāvēja tās prezidents Gitans Nausēda, nevis premjerministre Ingrida Šimonīte, tāpat videokonferences režīmā Ukrainu pārstāvēja tās prezidents Volodimirs Zeļenskis, nevis premjers Deniss Šmihaļs.
Šī apmainīšanās ar savstarpējiem “vietas ierādīšanas” mājieniem dod signālu, ka par draugiem vēl kopš Minsteres latviešu ģimnāzijas astoņdesmitajos gados uzskatītie K. Kariņš un E. Levits šobrīd ir kļuvuši par politiskiem sāncenšiem: viens līdz pēdējam brīdim neizsniedz otram oficiālo uzaicinājumu sastādīt valdību, cerot, ka partijas tomēr vienosies par kādu citu premjeru, bet otrais pēc tam uz to atbild, aizliedzot pirmajam piedalīties gada svarīgākajā ārpolitikas un aizsardzības samitā, kāds vien notiek Rīgā.
Attiecībā uz mērķi un iemesliem, kamdēļ šāds “ķīlis”, var izdarīt pieņēmumu, ka Krišjānis Kariņš, kuram savu otro valdību sastādīt izrādījās daudz grūtāk nekā iepriekšējo, varētu klusībā tēmēt uz Egila Levita amatu, kuram termiņš beidzas pavasarī.
Iepriekš publiski tika izdarīti minējumi, ka K. Kariņš varētu mēģināt kļūt par nākamo Latvijas nominēto Eiropas komisāru, taču tam ir vairāki šķēršļi: pirmkārt, vispirms jānoturas premjera amatā un jāuzvar Eiroparlamenta vēlēšanās Latvijā, kas gaidāmas 2024. gada maijā, un pēc tam vēl jāgaida Eiropas Komisijas sastāva nozīmēšana; otrkārt (kas ir pat nopietnāks šķērslis), šajā amatā komfortabli jūtas K. Kariņa partijas biedrs V. Dombrovskis, kurš nav paziņojis par vēlmi atstāt komisāra posteni pēc pašreizējā termiņa beigām.
Turpretī šie paši apstākļi darbojas K. Kariņa labā, ja viņš plāno kļūt par valsts prezidentu: pirmkārt, vēlēšanas jau pēc nepilna pusgada, pie kam labas izredzes salasīt balsis Saeimā; otrkārt, E. Levitu savulaik nominēja Nacionālā apvienība, kuras politiķu izredžu mazināšana ir pašsaprotama, skatoties no “Jaunās Vienotības” interešu puses.
https://eng.lsm.lv/article/politics/president/baltic-and-finnish-presidents-meeting-in-riga.a486965/
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
