Vēsturisks “ķīlis” Kariņa un Levita starpā: konstatējama Latvijas prezidenta iekšpolitiskā izolācija un konkurence ar premjeru
N. Andersons01.01.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Gada nogale nesa vairākus negaidītus politiskos “signālus”, no kuriem izriet – valsts prezidents un ministru prezidents, kuri tikuši uzskatīti par ciešiem iekšpolitiskajiem sabiedrotajiem, tādi vairs nav: viņu starpā ieviesusies rūgta sāncensība.
Pirmais politiskais “signāls”, kuru tobrīd vēl varēja uzskatīt par atsevišķu incidentu, bija Egila Levita ilgstošā vilcināšanās oficiāli aicināt Saeimas vēlēšanu uzvarētāju sastādīt nākamo Ministru kabinetu. Sākotnēji E. Levits deva K. Kariņam “pilnvaras” veikt “konsultācijas” par “jaunās valdības izveidi”, taču Satversme nosaka, ka valsts prezidents izvēlas premjera amata kandidātu un oficiāli to aicina sastādīt nākamo valdību. Šajā reizē E. Levits vilcinājās vairāk nekā mēnesi, līdz tomēr šo oficiālo uzaicinājumu izteica, kad bija redzams – K. Kariņam tomēr izdosies novest koalīcijas sarunas līdz noslēgumam.
Atbilde no K. Kariņa puses nebija ilgi jāgaida. Decembra vidū Nacionālajā bibliotēkā norisinājās gada svarīgākais NATO, Baltijas un Ziemeļvalstu samits zem nosaukuma “Joint Expeditionary Force Summit”, kurā K. Kariņš bija namatēva funkciju izpildītājs. Uz to ieradās premjerministri un prezidenti no visām Skandināvijas valstīm, Apvienotās Karalistes un citām NATO valstīm (Zviedrija un Somija piedalījās, pat vēl neesot līdz galam uzņemtas NATO), ieskaitot nesen ievēlēto britu premjeru Riši Sunaku, savukārt Ukrainas prezidents piedalījās attālināti.
Vienlaikus bija uzkrītoši, ka bija tikai viens prezidents, kurš nebija uzaicināts un kuram nebija ļauts tuvoties samitam. Tas bija mūsu pašu valsts prezidents Egils Levits.
Lai glābtu situāciju, E. Levits tajā pašā vakarā bija sasaucis pats savu “mikrosamitu” ar Lietuvas un Igaunijas prezidentiem, nosaucot to par “ikgadējo Baltijas valstu prezidentu sanāksmi”. Uz K. Kariņa un R. Sunaka fona šī aktivitāte, protams, palika nepamanīta.
Argumentu, ka JEF sanāksme bija domāta premjerministriem, nevis prezidentiem, apgāž fakts, ka Lietuvu pārstāvēja tās prezidents Gitans Nausēda, nevis premjerministre Ingrida Šimonīte, tāpat videokonferences režīmā Ukrainu pārstāvēja tās prezidents Volodimirs Zeļenskis, nevis premjers Deniss Šmihaļs.
Šī apmainīšanās ar savstarpējiem “vietas ierādīšanas” mājieniem dod signālu, ka par draugiem vēl kopš Minsteres latviešu ģimnāzijas astoņdesmitajos gados uzskatītie K. Kariņš un E. Levits šobrīd ir kļuvuši par politiskiem sāncenšiem: viens līdz pēdējam brīdim neizsniedz otram oficiālo uzaicinājumu sastādīt valdību, cerot, ka partijas tomēr vienosies par kādu citu premjeru, bet otrais pēc tam uz to atbild, aizliedzot pirmajam piedalīties gada svarīgākajā ārpolitikas un aizsardzības samitā, kāds vien notiek Rīgā.
Attiecībā uz mērķi un iemesliem, kamdēļ šāds “ķīlis”, var izdarīt pieņēmumu, ka Krišjānis Kariņš, kuram savu otro valdību sastādīt izrādījās daudz grūtāk nekā iepriekšējo, varētu klusībā tēmēt uz Egila Levita amatu, kuram termiņš beidzas pavasarī.
Iepriekš publiski tika izdarīti minējumi, ka K. Kariņš varētu mēģināt kļūt par nākamo Latvijas nominēto Eiropas komisāru, taču tam ir vairāki šķēršļi: pirmkārt, vispirms jānoturas premjera amatā un jāuzvar Eiroparlamenta vēlēšanās Latvijā, kas gaidāmas 2024. gada maijā, un pēc tam vēl jāgaida Eiropas Komisijas sastāva nozīmēšana; otrkārt (kas ir pat nopietnāks šķērslis), šajā amatā komfortabli jūtas K. Kariņa partijas biedrs V. Dombrovskis, kurš nav paziņojis par vēlmi atstāt komisāra posteni pēc pašreizējā termiņa beigām.
Turpretī šie paši apstākļi darbojas K. Kariņa labā, ja viņš plāno kļūt par valsts prezidentu: pirmkārt, vēlēšanas jau pēc nepilna pusgada, pie kam labas izredzes salasīt balsis Saeimā; otrkārt, E. Levitu savulaik nominēja Nacionālā apvienība, kuras politiķu izredžu mazināšana ir pašsaprotama, skatoties no “Jaunās Vienotības” interešu puses.
https://eng.lsm.lv/article/politics/president/baltic-and-finnish-presidents-meeting-in-riga.a486965/
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
