Vēsturisks “ķīlis” Kariņa un Levita starpā: konstatējama Latvijas prezidenta iekšpolitiskā izolācija un konkurence ar premjeru
N. Andersons01.01.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Gada nogale nesa vairākus negaidītus politiskos “signālus”, no kuriem izriet – valsts prezidents un ministru prezidents, kuri tikuši uzskatīti par ciešiem iekšpolitiskajiem sabiedrotajiem, tādi vairs nav: viņu starpā ieviesusies rūgta sāncensība.
Pirmais politiskais “signāls”, kuru tobrīd vēl varēja uzskatīt par atsevišķu incidentu, bija Egila Levita ilgstošā vilcināšanās oficiāli aicināt Saeimas vēlēšanu uzvarētāju sastādīt nākamo Ministru kabinetu. Sākotnēji E. Levits deva K. Kariņam “pilnvaras” veikt “konsultācijas” par “jaunās valdības izveidi”, taču Satversme nosaka, ka valsts prezidents izvēlas premjera amata kandidātu un oficiāli to aicina sastādīt nākamo valdību. Šajā reizē E. Levits vilcinājās vairāk nekā mēnesi, līdz tomēr šo oficiālo uzaicinājumu izteica, kad bija redzams – K. Kariņam tomēr izdosies novest koalīcijas sarunas līdz noslēgumam.
Atbilde no K. Kariņa puses nebija ilgi jāgaida. Decembra vidū Nacionālajā bibliotēkā norisinājās gada svarīgākais NATO, Baltijas un Ziemeļvalstu samits zem nosaukuma “Joint Expeditionary Force Summit”, kurā K. Kariņš bija namatēva funkciju izpildītājs. Uz to ieradās premjerministri un prezidenti no visām Skandināvijas valstīm, Apvienotās Karalistes un citām NATO valstīm (Zviedrija un Somija piedalījās, pat vēl neesot līdz galam uzņemtas NATO), ieskaitot nesen ievēlēto britu premjeru Riši Sunaku, savukārt Ukrainas prezidents piedalījās attālināti.
Vienlaikus bija uzkrītoši, ka bija tikai viens prezidents, kurš nebija uzaicināts un kuram nebija ļauts tuvoties samitam. Tas bija mūsu pašu valsts prezidents Egils Levits.
Lai glābtu situāciju, E. Levits tajā pašā vakarā bija sasaucis pats savu “mikrosamitu” ar Lietuvas un Igaunijas prezidentiem, nosaucot to par “ikgadējo Baltijas valstu prezidentu sanāksmi”. Uz K. Kariņa un R. Sunaka fona šī aktivitāte, protams, palika nepamanīta.
Argumentu, ka JEF sanāksme bija domāta premjerministriem, nevis prezidentiem, apgāž fakts, ka Lietuvu pārstāvēja tās prezidents Gitans Nausēda, nevis premjerministre Ingrida Šimonīte, tāpat videokonferences režīmā Ukrainu pārstāvēja tās prezidents Volodimirs Zeļenskis, nevis premjers Deniss Šmihaļs.
Šī apmainīšanās ar savstarpējiem “vietas ierādīšanas” mājieniem dod signālu, ka par draugiem vēl kopš Minsteres latviešu ģimnāzijas astoņdesmitajos gados uzskatītie K. Kariņš un E. Levits šobrīd ir kļuvuši par politiskiem sāncenšiem: viens līdz pēdējam brīdim neizsniedz otram oficiālo uzaicinājumu sastādīt valdību, cerot, ka partijas tomēr vienosies par kādu citu premjeru, bet otrais pēc tam uz to atbild, aizliedzot pirmajam piedalīties gada svarīgākajā ārpolitikas un aizsardzības samitā, kāds vien notiek Rīgā.
Attiecībā uz mērķi un iemesliem, kamdēļ šāds “ķīlis”, var izdarīt pieņēmumu, ka Krišjānis Kariņš, kuram savu otro valdību sastādīt izrādījās daudz grūtāk nekā iepriekšējo, varētu klusībā tēmēt uz Egila Levita amatu, kuram termiņš beidzas pavasarī.
Iepriekš publiski tika izdarīti minējumi, ka K. Kariņš varētu mēģināt kļūt par nākamo Latvijas nominēto Eiropas komisāru, taču tam ir vairāki šķēršļi: pirmkārt, vispirms jānoturas premjera amatā un jāuzvar Eiroparlamenta vēlēšanās Latvijā, kas gaidāmas 2024. gada maijā, un pēc tam vēl jāgaida Eiropas Komisijas sastāva nozīmēšana; otrkārt (kas ir pat nopietnāks šķērslis), šajā amatā komfortabli jūtas K. Kariņa partijas biedrs V. Dombrovskis, kurš nav paziņojis par vēlmi atstāt komisāra posteni pēc pašreizējā termiņa beigām.
Turpretī šie paši apstākļi darbojas K. Kariņa labā, ja viņš plāno kļūt par valsts prezidentu: pirmkārt, vēlēšanas jau pēc nepilna pusgada, pie kam labas izredzes salasīt balsis Saeimā; otrkārt, E. Levitu savulaik nominēja Nacionālā apvienība, kuras politiķu izredžu mazināšana ir pašsaprotama, skatoties no “Jaunās Vienotības” interešu puses.
https://eng.lsm.lv/article/politics/president/baltic-and-finnish-presidents-meeting-in-riga.a486965/
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
