Vēsturisks “ķīlis” Kariņa un Levita starpā: konstatējama Latvijas prezidenta iekšpolitiskā izolācija un konkurence ar premjeru
N. Andersons01.01.2023.
Komentāri (117)
Iesaki rakstu: 
Gada nogale nesa vairākus negaidītus politiskos “signālus”, no kuriem izriet – valsts prezidents un ministru prezidents, kuri tikuši uzskatīti par ciešiem iekšpolitiskajiem sabiedrotajiem, tādi vairs nav: viņu starpā ieviesusies rūgta sāncensība.
Pirmais politiskais “signāls”, kuru tobrīd vēl varēja uzskatīt par atsevišķu incidentu, bija Egila Levita ilgstošā vilcināšanās oficiāli aicināt Saeimas vēlēšanu uzvarētāju sastādīt nākamo Ministru kabinetu. Sākotnēji E. Levits deva K. Kariņam “pilnvaras” veikt “konsultācijas” par “jaunās valdības izveidi”, taču Satversme nosaka, ka valsts prezidents izvēlas premjera amata kandidātu un oficiāli to aicina sastādīt nākamo valdību. Šajā reizē E. Levits vilcinājās vairāk nekā mēnesi, līdz tomēr šo oficiālo uzaicinājumu izteica, kad bija redzams – K. Kariņam tomēr izdosies novest koalīcijas sarunas līdz noslēgumam.
Atbilde no K. Kariņa puses nebija ilgi jāgaida. Decembra vidū Nacionālajā bibliotēkā norisinājās gada svarīgākais NATO, Baltijas un Ziemeļvalstu samits zem nosaukuma “Joint Expeditionary Force Summit”, kurā K. Kariņš bija namatēva funkciju izpildītājs. Uz to ieradās premjerministri un prezidenti no visām Skandināvijas valstīm, Apvienotās Karalistes un citām NATO valstīm (Zviedrija un Somija piedalījās, pat vēl neesot līdz galam uzņemtas NATO), ieskaitot nesen ievēlēto britu premjeru Riši Sunaku, savukārt Ukrainas prezidents piedalījās attālināti.
Vienlaikus bija uzkrītoši, ka bija tikai viens prezidents, kurš nebija uzaicināts un kuram nebija ļauts tuvoties samitam. Tas bija mūsu pašu valsts prezidents Egils Levits.
Lai glābtu situāciju, E. Levits tajā pašā vakarā bija sasaucis pats savu “mikrosamitu” ar Lietuvas un Igaunijas prezidentiem, nosaucot to par “ikgadējo Baltijas valstu prezidentu sanāksmi”. Uz K. Kariņa un R. Sunaka fona šī aktivitāte, protams, palika nepamanīta.
Argumentu, ka JEF sanāksme bija domāta premjerministriem, nevis prezidentiem, apgāž fakts, ka Lietuvu pārstāvēja tās prezidents Gitans Nausēda, nevis premjerministre Ingrida Šimonīte, tāpat videokonferences režīmā Ukrainu pārstāvēja tās prezidents Volodimirs Zeļenskis, nevis premjers Deniss Šmihaļs.
Šī apmainīšanās ar savstarpējiem “vietas ierādīšanas” mājieniem dod signālu, ka par draugiem vēl kopš Minsteres latviešu ģimnāzijas astoņdesmitajos gados uzskatītie K. Kariņš un E. Levits šobrīd ir kļuvuši par politiskiem sāncenšiem: viens līdz pēdējam brīdim neizsniedz otram oficiālo uzaicinājumu sastādīt valdību, cerot, ka partijas tomēr vienosies par kādu citu premjeru, bet otrais pēc tam uz to atbild, aizliedzot pirmajam piedalīties gada svarīgākajā ārpolitikas un aizsardzības samitā, kāds vien notiek Rīgā.
Attiecībā uz mērķi un iemesliem, kamdēļ šāds “ķīlis”, var izdarīt pieņēmumu, ka Krišjānis Kariņš, kuram savu otro valdību sastādīt izrādījās daudz grūtāk nekā iepriekšējo, varētu klusībā tēmēt uz Egila Levita amatu, kuram termiņš beidzas pavasarī.
Iepriekš publiski tika izdarīti minējumi, ka K. Kariņš varētu mēģināt kļūt par nākamo Latvijas nominēto Eiropas komisāru, taču tam ir vairāki šķēršļi: pirmkārt, vispirms jānoturas premjera amatā un jāuzvar Eiroparlamenta vēlēšanās Latvijā, kas gaidāmas 2024. gada maijā, un pēc tam vēl jāgaida Eiropas Komisijas sastāva nozīmēšana; otrkārt (kas ir pat nopietnāks šķērslis), šajā amatā komfortabli jūtas K. Kariņa partijas biedrs V. Dombrovskis, kurš nav paziņojis par vēlmi atstāt komisāra posteni pēc pašreizējā termiņa beigām.
Turpretī šie paši apstākļi darbojas K. Kariņa labā, ja viņš plāno kļūt par valsts prezidentu: pirmkārt, vēlēšanas jau pēc nepilna pusgada, pie kam labas izredzes salasīt balsis Saeimā; otrkārt, E. Levitu savulaik nominēja Nacionālā apvienība, kuras politiķu izredžu mazināšana ir pašsaprotama, skatoties no “Jaunās Vienotības” interešu puses.
https://eng.lsm.lv/article/politics/president/baltic-and-finnish-presidents-meeting-in-riga.a486965/
Seko mums 
Kas noteica "Saskaņas" rezultātu Saeimas vēlēšanās? Vai pieļāvām kļūdas, no kurām varēja izvairīties? Vai samaksājām par principiem? Vai katrs no mums izdarīja/neizdarīja visu labākam rezultātam? Un kādus secinājumus esam izdarījuši? Pašlaik katram ir īstais laiks meklēt atbildes uz šiem jautājumiem.
Pirms simt viena gada rakstnieks, politiķis, viens no Latvijas valsts dibināšanas iniciatoriem Jānis Akuraters 1922. gada laikraksta “Jaunākās Ziņas” 66. numurā rakstīja: “Arvien vēl šis jautājums stāv, kur bijis. Un, protams, diezgan nenormālā stāvoklī, pateicoties skaidras likumības un ieskatu trūkumam par šo lietu Latvijā.
Starptautiskais preču tirdzniecības uzņēmums „TELF AG” pieprasa atsaukt uz viltus ziņām balstītus apmelojumus, kurus kā sensacionālu sižetu “Caur Latviju akmeņogles eksportē firma, kas vainota “Vagner” grupas finansēšanā” svētdien, 15. janvārī skatītājiem piedāvāja Artas Ģigas (attēlā) vadītās producentu grupas RedDotMedia raidījums “Nekā personīga”.
ES un ASV stratēģiskie mērķi šobrīd sakrīt, abiem vajadzīga Krievijas paralīze. ES – lai izdzīvotu, bet ASV - lai saistītu Krieviju kā Ķīnas partneri un sabiedroto. Nav noslēpums, ka Ķīnas neitralizēšanai angloamerikāņu pasaule nolēmusi veidot jaunu bloku AUKUS, kur ietilptu visas Britu sadraudzības valstis un, iespējams, Japāna.
Bezgalīgi var vērot uguni, mākoņus, pa upi peldošus liberāļu līķus un aktīvo idiotu rosību, mēģinot vadīt Latvijas valsti. Acīmredzami, ka šī vadīšana ir pilnīgi ačgārna un nekādus rezultātus nedod. Un tas ir saprotams, jo valsts stūre ir nodevēju, nejēgu, ārzemju aģentu un politisku pigmeju rokās. Savukārt propagandas nomāktie ierindas pigmeji, kas izglītības dēļ nespēj saprast visa notiekošā jēgu, ir cietēji, jo tiek maldināti, izdilst un iet mazumā.
Dāmas un kungi! Godātie skolotāji! Es tiešām priecājos par šo vēstures skolotāju konferenci. Tas, manuprāt, Latvijas valstij ir ļoti būtisks temats.
Valstī, kurā pietiek pavisam reālu un steidzami risināmu problēmu, ir mēģinājumi pacelt dažu jautājumu aktualitāti ar iespējami lielāku troksni. T.s. “partnerattiecību”, “visu ģimeņu” (vienalga, kā tagad sauc mēģinājumus panākt viendzimuma laulību atzīšanu) tēma nav tā, kurai es gribētu veltīt sevišķi daudz uzmanības. Bet troksnis ir liels, un tāpēc ir vērts atkārtot dažas lietas, kas ir aksiomas.
Nav noslēpums, ka nu jau vairākus mēnešus akūti trūkst zāļu gan aptieku plauktos, gan slimnīcās. Kāpēc tā? Lai gan Latvijas farmācijas nozarei ir daudz, ko piedāvāt – izcila zinātniskā bāze, vērtīgas tradīcijas, patiešām kvalitatīvi un konkurētspējīgi produkti, tomēr 95% zāļu tirgus veido importa produkti.
