Iesaki rakstu: 
Valdība liedz nepotētajiem darbu (lasi – iztikas avotu), veselības aprūpi, ieeju veikalos, sociālos atvieglojumus un visādi citādi moka, sirdzēji izdziest, ārstēti pēc protokola, bet premjers ciniski aicina latvzemiešus ciest, saglabājot “vēsu prātu un mieru”. Segregācijas ieviesējam pietiek nekaunības – aicināt uz vienotību. Valdības politikas ķīlniekiem “no augšas” tiek piedāvāts Stokholmas sindroms.
Kariņš mēģina izspēlēt Baltkrievijas kārti, aizstājot bubuli “krievi nāk” ar “migranti nāk”, noklusējot, ka tieši mūsu politikāņi sačakarēja attiecības ar kaimiņvalsti. Turklāt, pateicoties Lukašenko, baltkrievi šobrīd netiek durstīti spaidu kārtā. Jebkura rietumnieciskā opozīcija sen būtu noziedojusi tautu uz civilizācijas atiestatītāju altāra.
Latvijai nekādi “izaicinājumi” ne no kurienes nav uznākuši. Visas problēmas ir mākslīgi radījuši “pasaules ļaunīšu” pašmāju neaptēstie vagari.
Avots: https://www.tvnet.lv/7359984/karins-aicina-sabiedribu-saglabat-vesu-pratu-un-mieru
Seko mums 
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
Publiskās atmiņas centra rosinātais un Rīgas Pieminekļu padomes atbalstītais priekšlikums demontēt vairāku literātu (tostarp – latviešu rakstnieka Andreja Upīša (1877–1970)) skulptūras Rīgas pilsētvidē ietver vairākas problēmas un nenoliedzamas pretrunas.
Pamēģināsim uz šo jautājumu atbildēt godīgi un argumentēti, izmantojot arī tādu informāciju, kāda nekad nenonāk latvju žurnālistu rokās un galvās. Un paturēsim prātā, ka lielais vairums kolēģu-žurnālistu nāk no tās paaudzes, kura vairs nelasa grāmatas. Tikai raksta. Un tikai tad, ja zina, ka par to samaksās. Tāpēc arī tauta viņu rakstītajam ne pārāk tic.
Žurnālistikā vissvarīgākā vērtība ir redakcionālā neatkarība. Nekas to nedrīkst apšaubīt. Vienlaikus cilvēkam ir viņa individuālā brīvība un sirdsapziņā pamatotas izvēles.
