Vēža slimnieku mocības un nāve: atbildīgie – Hosams Abu Meri un „Jaunā Vienotība”
Armands Sīviņš04.07.2025.
Komentāri (60)
Iesaki rakstu: 
Šodien mans komentārs par Latvijas Infektoloģijas centra korpusa būvēšanu un līdzekļu meklējumiem Latvijas Onkoloģijas centra rekonstrukcijai Veselības ministrijas Facebook profilā kaut kādā veidā bija pazudis, tāpēc “nopostoju” to savā profilā.
Paldies Veselības ministrijai un ministram Hosamam Abu Meri par kārtējo populistisko ziņojumu!
Gan Veselības ministrijas nekompetento ierēdņu, gan tik pat “kompetentā” Hosama Abu Meri pārraudzībā finansējums, kas bija domāts diviem stacionāriem (gan LIC, gan Latvijas Onkoloģijas centram) finālā pietika tikai vienam, un Latvijas Onkoloģijas centrs būs pēdējais, kas gaidīs remontu kaut kādā galīgi nenoteiktā “nākotnes formātā”.
Ministra kungs šo situāciju atrisināja gana primitīvi (atbilstoši savām reducētām spējām, atbilstoši savam potenciālam): ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) padomes starpniecību atlaida valdes priekšsēdētāju Normundu Staņēviču, pēcāk ar savām “rociņām” atlaida Edgaru Labsvīru… Žēl, ka ministra kungs nebija spējīgs uzņemties politisko atbildību un atlaist arī pats sevi.
Bet ko var gaidīt no privātās iestādes endoskopista, kurš nekad neko nav vadījis, neko vairāk par ārsta sertifikātu nav ieguvis...? Galvenais viņa sasniegums ir tas, ka visu sevi sevi ir ieguldījis, lai uzkāptu Jaunās Vienotības “Everestā” un partija viņu atalgoja ar veselības ministra vakanci. Neko nevar gaidīt! Tikai baudīt viņa plašo smaidu, viņa populisma izvirdumus, viņa “cirkulēšanu” pa ārzemju komandējumiem (kur ministrs dibina kontaktus ar Tuvo Austrumu medicīnas speciālistiem, uzstājās kā antimikrobiālās rezistences “speciālists”… Un tas viss par nodokļu maksātāju naudu!
Loģiski, ka uz šo starptautisko aktivitāšu fona nepietiek enerģijas kritiski samilzušo iekšējo problēmu risināšanai, īpaši sajutot savu nespēju, savu nevēlēšanos, savu profesionālo “impotenci”.
Kādas tagad Abu Meri vadītajai ministrijai iezīmējās perspektīvas attiecībā uz Latvijas Onkoloģijas centra rekonstrukciju? Kur būtu meklējama nauda? Ir rasts “ģeniāls” risinājums: RAKUS valdei ir jāatrod, ir “jāpiedzemdē” finansējuma avots!
Tas viss tikai nozīmē to, ka ne Veselības ministrija, ne Ministru kabinets negrasās kaut ko meklēt, kaut ko risināt un uzgriež savu “muguru” Latvijas Onkoloģijas centram, vēža pacientiem…
Savā intervijā LTV Hosams Abu Meri atbildēja, ka Latvijas Onkoloģijas centra operāciju bloka remontam no nepieciešamajiem 16 miljoniem pietrūkst “DAŽI” miljoni: “DAŽI” ir kādi DEVIŅI!
Valdība un Veselības ministrija nespēj “sakasīt” finansējumu operāciju bloka remontam, bet kur uzradīsies pārējie vairāk nekā 60 miljoni stacionāra nodaļu rekonstrukcijai? 2026. gada budžetā šie līdzekļi, cik var nojaust, nebūs atrodami…
Atīstītajās Eiropas savienības valstīs onkoloģija, vēža slimību profilakse un ārstēšana ir prioritāte, bet Lavijā tā ir POSTERIORITĀTE! Latvija ir priekšpēdējā vietā Eiropas Savienībā, vērtējot to, cik valsts iegulda (Latvijā “tērē”) viena onkoloģiska pacienta ārstēšanai gadā! Ļoti objektīvs rādītājs, kas atspoguļo attieksmi valstiskajā līmenī.
Tāpēc tikai loģiski, ka ir izveidojusies situācija, kad Latvijā onkoloģiskie pacienti spiesti gaidīt neadekvāti ilgu laiku gan uz staru terapiju, gan uz ķīmijterapiju. Klīniskās universitāšu slimnīcas, ņemot vērā pieaugošu pieprasījumu un neadekvātu valsts finansējumu, nespēj nodrošināt staru un ķīmijterapijas pieejamību atbilstoši starptautiskajām vadlīnijām. Kā uz to reaģē Veselības ministijas “eksperti”? Tie liek slimnīcu vadībām tikt galā ar pašu spēkiem: ar reducētu un neadekvātu finansējumu kombinācijā ar kritisku personāla deficītu…
Tas vairs fiziski nav iespējams! Ārstiem ir jāskatās pacientu acīs un jāskaidro, kāpēc ir tik ilgi jāgaida, lai uzsāktu vēža ārstēšanu, kāpēc mēs nevaram to nodrošināt atbilstoši startautiskajām rekomendācijām. Tāpēc plānoju rekomendēt katram pacientam, kuram valsts nespēj nodrošināt savlaicīgi uzsākto ārstēšanu, rakstīt vēstuli, kas būtu adresēta NVD, VM un Tiesībsargam.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
