VID ģenerāldirektore Jaunzeme mēģina noklusēt savu apšaubāmo rīcību saistībā ar Covid saslimšanām
PIETIEK09.06.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme jau vairākas dienas mēģina noklusēt savu apšaubāmo rīcību pēc tam, kad viņas vadītajā iestādē tika konstatēta vispirms viena, tad vēl viena darbiniece, kas saslimusi ar koronavīrusa izraisīto Covid-19, tā faktiski apliecinot iepriekš publiskoto informāciju saistībā ar šo gadījumu. Pietiek šodien publicē I. Jaunzemei un viņas vadītajam dienestam uzdotos jautājumus, kuri tagad VID nosūtīti arī kā oficiāls informācijas pieprasījums.
1) vai taisnība, ka, 2.jūnijā VID vadītāja Ieva Jaunzeme, uzzinot, ka viena no iestādes darbiniecēm, kura strādā Rīgā, Talejas ielā 1, ir saslimusi ar Covid-19, vispirms aizliedza šo informāciju izplatīt tālāk?
2) vai taisnība, ka tā vietā viņa vispirms uzdeva dažiem VID darbiniekiem saviem spēkiem noskaidrot saslimušās iespējamās kontaktpersonas, lai tās aizsūtītu uz mājām?
3) pulksten cikos minētā I. Jaunzeme uzzināja par saslimšanu? Pulksten cikos notika pirmā saziņa ar Slimību profilakses un kontroles centru par šo tēmu?
4) pulksten cikos I. Jaunzeme izsūtīja darbiniekiem vēstuli par šo tēmu? Nosūtiet pilnu šīs vēstules tekstu.
5) pulksten cikos I. Jaunzeme 3. jūnijā uzzināja par vēl vienu ar Covid-19 saslimušu VID darbinieci?
6) pulksten cikos un kādā tieši formā I. Jaunzeme par to brīdināja iestādes darbiniekus?
7) pulksten cikos tika dots norādījums par šo notikumu informēt sabiedrību?
8) vai taisnība, ka viena no saslimušajām VID darbiniecēm katru dienu ir ceļojusi vienā mikroautobusā? Ja jā, kāpēc par to nav informēti darbinieki un sabiedrība?
Šī ir Pietiek lasītāja iesūtītā informācija par I. Jaumzemes rīcību šajā saistībā, - VID ģenerāldirektores stomīšanās viest skaidrību par šiem faktiem būtībā norāda uz to patiesīgumu:
„Otrdien, 2.jūnijā, agri no rīta Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja Ieva Jaunzeme uzzināja, ka viena no iestādes darbiniecēm, kura strādā Rīgā, Talejas ielā 1, ir saslimusi ar Covid-19. Kaut arī jebkurš labs vadītājs parūpētos par citu darbinieku tūlītēju brīdināšanu, I.Jaunzeme aizliedza šo informāciju izplatīt tālāk.
Tā vietā viņa uzdeva dažiem VID darbiniekiem saviem spēkiem noskaidrot saslimušās iespējamās kontaktpersonas, lai tās aizsūtītu uz mājām. Pat obligātā saziņa ar Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC) notika tikai pēc tam, kad kāds paskaidroja I.Jaunzemei tā neizbēgamību.
Visas dienas laikā I.Jaunzeme turpināja kategoriski iebilst pret pārējo darbinieku apziņošanu. Tikai pēc tam, kad VID klīstošās baumas par saslimušo vairs nevarēja ignorēt, I.Jaunzeme īsi pirms darbadienas beigām izsūtīja arī pārējiem darbiniekiem vēstuli, kurā pirmo akcentu lika nevis uz to, cik svarīga ir iestādes darbinieku veselība un kā rīkoties šajā situācijā, bet veltīja veselu paragrāfu par to, cik labi, daudz un pareizi VID viņas vadībā ir paveicis Covid-19 ierobežošanā.
Trešdien, 3.jūnijā I.Jaunzeme uzzināja par vēl vienu ar Covid-19 saslimušu VID darbinieci. Arī šoreiz galvenās I.Jaunzemes rūpes bija nevis par pārējiem VID darbiniekiem, bet par informācijas slēpšanu - tā tika turēta vēl stingrākā slepenībā nekā dienu iepriekš. Tikai pēc tam, kad kāds kontaktējās ar žurnālistiem un tie uzdeva jautājumus, tika sagatavota versija par notikušo.
Diemžēl sev raksturīgajā informācijas slēpšanas un melošanas tradīcijās I.Jaunzeme lika uzsvērt, ka abas darbinieces ir saslimušas ārpus VID telpām. Patiesībā tā nav taisnība - kaut arī tas, visdrīzāk, ir attiecināms uz pirmo saslimušo, otrai vienīgais kontakts bija ar saslimušo kolēģi. Tāpat arī tika samelots, ka par notikušo ir informēta Finanšu ministrija. Patiesībā tā tika informēta tikai pēc tam, kad informāciju vairs nevarēja noslēpt.
Bet situāciju dramatiskāku padara fakts, ka viena no saslimušajām VID darbiniecēm līdz vakardienai katru dienu ceļoja vienā mikroautobusā ar citiem VID darbiniekiem, tādēļ pavisam iespējams, ka pavisam drīz uzzināsim par jauniem saslimušiem VID darbiniekiem.
Savukārt mēs kārtējo reizi esam liecinieki tam, ka I.Jaunzeme rūpējas tikai par to, lai pēc iespējas mazāk cilvēku uzzinātu par patieso situāciju VID. Pat situācijās, kad uz spēles ir likta cilvēku veselība un dzīvība.”
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
