
VID ģenerāldirektore Jaunzeme mēģina noklusēt savu apšaubāmo rīcību saistībā ar Covid saslimšanām
PIETIEK09.06.2020.
Komentāri (0)
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme jau vairākas dienas mēģina noklusēt savu apšaubāmo rīcību pēc tam, kad viņas vadītajā iestādē tika konstatēta vispirms viena, tad vēl viena darbiniece, kas saslimusi ar koronavīrusa izraisīto Covid-19, tā faktiski apliecinot iepriekš publiskoto informāciju saistībā ar šo gadījumu. Pietiek šodien publicē I. Jaunzemei un viņas vadītajam dienestam uzdotos jautājumus, kuri tagad VID nosūtīti arī kā oficiāls informācijas pieprasījums.
1) vai taisnība, ka, 2.jūnijā VID vadītāja Ieva Jaunzeme, uzzinot, ka viena no iestādes darbiniecēm, kura strādā Rīgā, Talejas ielā 1, ir saslimusi ar Covid-19, vispirms aizliedza šo informāciju izplatīt tālāk?
2) vai taisnība, ka tā vietā viņa vispirms uzdeva dažiem VID darbiniekiem saviem spēkiem noskaidrot saslimušās iespējamās kontaktpersonas, lai tās aizsūtītu uz mājām?
3) pulksten cikos minētā I. Jaunzeme uzzināja par saslimšanu? Pulksten cikos notika pirmā saziņa ar Slimību profilakses un kontroles centru par šo tēmu?
4) pulksten cikos I. Jaunzeme izsūtīja darbiniekiem vēstuli par šo tēmu? Nosūtiet pilnu šīs vēstules tekstu.
5) pulksten cikos I. Jaunzeme 3. jūnijā uzzināja par vēl vienu ar Covid-19 saslimušu VID darbinieci?
6) pulksten cikos un kādā tieši formā I. Jaunzeme par to brīdināja iestādes darbiniekus?
7) pulksten cikos tika dots norādījums par šo notikumu informēt sabiedrību?
8) vai taisnība, ka viena no saslimušajām VID darbiniecēm katru dienu ir ceļojusi vienā mikroautobusā? Ja jā, kāpēc par to nav informēti darbinieki un sabiedrība?
Šī ir Pietiek lasītāja iesūtītā informācija par I. Jaumzemes rīcību šajā saistībā, - VID ģenerāldirektores stomīšanās viest skaidrību par šiem faktiem būtībā norāda uz to patiesīgumu:
„Otrdien, 2.jūnijā, agri no rīta Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja Ieva Jaunzeme uzzināja, ka viena no iestādes darbiniecēm, kura strādā Rīgā, Talejas ielā 1, ir saslimusi ar Covid-19. Kaut arī jebkurš labs vadītājs parūpētos par citu darbinieku tūlītēju brīdināšanu, I.Jaunzeme aizliedza šo informāciju izplatīt tālāk.
Tā vietā viņa uzdeva dažiem VID darbiniekiem saviem spēkiem noskaidrot saslimušās iespējamās kontaktpersonas, lai tās aizsūtītu uz mājām. Pat obligātā saziņa ar Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC) notika tikai pēc tam, kad kāds paskaidroja I.Jaunzemei tā neizbēgamību.
Visas dienas laikā I.Jaunzeme turpināja kategoriski iebilst pret pārējo darbinieku apziņošanu. Tikai pēc tam, kad VID klīstošās baumas par saslimušo vairs nevarēja ignorēt, I.Jaunzeme īsi pirms darbadienas beigām izsūtīja arī pārējiem darbiniekiem vēstuli, kurā pirmo akcentu lika nevis uz to, cik svarīga ir iestādes darbinieku veselība un kā rīkoties šajā situācijā, bet veltīja veselu paragrāfu par to, cik labi, daudz un pareizi VID viņas vadībā ir paveicis Covid-19 ierobežošanā.
Trešdien, 3.jūnijā I.Jaunzeme uzzināja par vēl vienu ar Covid-19 saslimušu VID darbinieci. Arī šoreiz galvenās I.Jaunzemes rūpes bija nevis par pārējiem VID darbiniekiem, bet par informācijas slēpšanu - tā tika turēta vēl stingrākā slepenībā nekā dienu iepriekš. Tikai pēc tam, kad kāds kontaktējās ar žurnālistiem un tie uzdeva jautājumus, tika sagatavota versija par notikušo.
Diemžēl sev raksturīgajā informācijas slēpšanas un melošanas tradīcijās I.Jaunzeme lika uzsvērt, ka abas darbinieces ir saslimušas ārpus VID telpām. Patiesībā tā nav taisnība - kaut arī tas, visdrīzāk, ir attiecināms uz pirmo saslimušo, otrai vienīgais kontakts bija ar saslimušo kolēģi. Tāpat arī tika samelots, ka par notikušo ir informēta Finanšu ministrija. Patiesībā tā tika informēta tikai pēc tam, kad informāciju vairs nevarēja noslēpt.
Bet situāciju dramatiskāku padara fakts, ka viena no saslimušajām VID darbiniecēm līdz vakardienai katru dienu ceļoja vienā mikroautobusā ar citiem VID darbiniekiem, tādēļ pavisam iespējams, ka pavisam drīz uzzināsim par jauniem saslimušiem VID darbiniekiem.
Savukārt mēs kārtējo reizi esam liecinieki tam, ka I.Jaunzeme rūpējas tikai par to, lai pēc iespējas mazāk cilvēku uzzinātu par patieso situāciju VID. Pat situācijās, kad uz spēles ir likta cilvēku veselība un dzīvība.”





Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.