Iesaki rakstu: 
Nelijas Jezdakovas (attēlā) vadītais Valsts ieņēmumu dienests (VID) tuvākajās dienās sola vēlreiz izvērtēt, vai turēsies pie likuma burta šauras interpretācijas un liegs sabiedrībai iespēju iepazīties ar nevalstisko organizāciju iesniegtajiem gada pārskatiem, vai tos pēc saņemšanas pārsūtīs Uzņēmumu reģistram (UR), kas tad ļaus ar tiem iepazīties sabiedrībvai. Tieslietu ministrija (TM), kas atbildīga par nepilnīgi izstrādātajiem grozījumiem Biedrību un nodibinājumu likumā, nesaskata šķērsli informācijas apmaiņai starp VID un UR un bumbu simboliski pārmetusi VID laukuma pusē.
Pietiek jau rakstīja – izrādās, gandrīz gadu sabiedrībai vairs nav uzzināmas ne summas, ko slimnīcu atbalsta fondiem ziedojušas farmācijas firmas, ne „pelēkā” nauda, ko ar partijām netieši saistītām biedrībām vai nodibinājumiem iemaksājuši oligarhi, ne jebkāda cita finansiālā informācija par nevalstiskajām organizācijām.
Tas noticis, „pateicoties” no pirmā acu uzmetiena nekaitīgiem grozījumiem Biedrību un nodibinājumu likumā, - kaut nav izslēgts, ka šīs izmaiņas izdarītas to personu interesēs, kuras 2006. gadā „iekrita” ar tā sauktajām pozitīvisma kampaņām. Kā noskaidrojis Pietiek, vistiešāk ar šiem grozījumiem saistīta Finanšu un Tieslietu ministrija laikā, kad tās vadīja attiecīgi Einars Repše un Mareks Segliņš.
Tā kā, argumentējot ar administratīvā sloga samazināšanu, no Biedrību un nodibinājumu likuma svītrota prasība nevalstiskajām organizācijām gada finanšu pārskatus iesniegt ne tikai VID, bet arī UR, tie kļuvuši nepieejami sabiedrībai, jo tieši UR līdz šim nodrošināja to pieejamību. Normatīvie akti nenosakot kārtību, kādā veidā būtu jāinformē vai jāpublicē nevalstisko organizāciju gada pārskati, tajā pašā laikā VID esot jāievēro likuma Par nodokļiem un nodevām 22. pantā noteiktās normas. Tas nozīmē, ka VID nav tiesības izpaust gada pārskatos norādīto informāciju trešajām personām.
Tikmēr TM, kurai pozīcijas formulēšana aizņēma vairākas dienas, Pietiek norāda: par spīti tam, ka likums neuzliek VID pienākumu pārsūtīt nevalstisko organizāciju gada pārskatus uz UR, neesot tiesisku šķēršļu, lai šī informācijas apmaiņa notiktu. „Jāņem vērā valsts pārvaldes iestāžu pienākums sadarboties, savstarpēji apmainoties ar informāciju. Tieslietu ministrijas ieskatā Valsts ieņēmumu dienests biedrību iesniegtos gada pārskatus var nosūtīt Uzņēmumu reģistram jau šobrīd, lai nodrošinātu sabiedrības tiesības iepazīties ar gada pārskatiem,” Pietiek norādīja TM Administratīvā departamenta juriskonsulte Laura Pakalne. Gada pārskatu pieejamība jau šobrīd izrietot „no kopējas valdības politikas un normatīvajiem aktiem kopumā”. Tiesa, nav zināms, vai šis TM uzskats būs pietiekams VID pozīcijas maiņai.
Kā noskaidroja Pietiek, sākotnēji ideja par gada pārskatu iesniegšanu tikai VID nākusi no Finanšu ministrijas (FM) laikā, kad to vadīja Einars Repše. Ministrija norādījusi, ka situācija, kad viens un tas pats dokuments ir jāiesniedz divās valsts iestādēs, radot papildu administratīvo slogu. FM tādējādi turpinājusi reformu, kas jau bija veikta attiecībā uz komercsabiedrībām. Attiecībā uz tām Gada pārskatu likumā noteikts, ka VID saņemtos gada pārskatus ne vēlāk kā piecu darbdienu laikā elektroniski nodod UR, kas tālāk nodrošina saņemto dokumentu publisku pieejamību. Analoģisku normu Biedrību un nodibinājumu reģistrā tā grozījumu saskaņošanas gaitā aicinājis iekļaut arī UR un Latvijas Pašvaldību savienība, tomēr TM šos ierosinājumus nav ņēmusi vērā, tādēļ šobrīd izveidojusies situācija, ka nevalstisko organizāciju gada pārskati būtībā ir noslepenoti.
Ja šāda likuma redakcija būtu bijusi spēkā arī iepriekšējos gados, sabiedrība visticamāk nebūtu uzzinājusi detalizētu informāciju par naudas summām un ziedotājiem, kas stāvēja aiz 9. Saeimas skandalozās priekšvēlēšanu kampaņas, kad biedrības un nodibinājumus partiju finanšu ierobežojumu apiešanai dibināja ar Tautas partiju un Aināra Šlesera Latvijas Pirmo partiju saistīti cilvēki.
2009. gadā, kad šie grozījumi tika izstrādāti un apstiprināti valdībā, tieslietu ministrs bija Mareks Segliņš. Viņa pārstāvētajai Tautas partijai pirms 9. Saeimas vēlēšanām bēdīgi slavenā „pozitīvisma kampaņa” tika noorganizēta, izmantojot biedrību Sabiedrība par vārda brīvību, kuru finansēja Andris Šķēle un citi ar partiju tobrīd saistīti cilvēki, piemēram, premjera Aigara Kalvīša biroja vadītājs Jurģis Liepnieks.
2006. gada priekšvēlēšanu periodā Tautas partijas pozitīvisma kampaņai caur biedrību Sabiedrība par vārda brīvību iztērēja 564 201 latu. 330 000 latu tai ziedoja Andris Šķēle, 80 000 latu viens no biedrības dibinātajiem, tobrīd arī premjera Aigara Kalvīša biroja vadītājs Jurģis Liepnieks, bet vēl 156 300 tūkstošus – Latvijas Kuģniecība.
Savukārt caur Aināra Šlesera priekšvēlēšanu kampaņu veidotāja Ērika Stendzenieka nodibinājumu Pa saulei pozitīvisma sēšanai sabiedrībā 9. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā tika saziedoti 420 709 lati. Vairākus desmitus tūkstošu tai ziedoja tādi ar Šleseru vai viņa partiju saistīti cilvēki kā Viesturs Koziols, Aleksandrs Brandavs, Georgs Lansmanis un citi.
Mazāku sabiedrības un partiju finanšu darbības uzraugu uzmanību izraisīja nodibinājuma Pilsētai un pasaulei darbība, kas 9. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas gaitā bija saistīta nevis ar kāda politiskā spēka slavināšanu, bet Zaļo un zemnieku savienības premjera kandidāta Aivara Lemberga atmaskošanu, tā ieviešot jēdzienu „negatīvisma kampaņa”. Nodibinājumu pārstāvēja un tai ziedoja atsevišķas ar tā dēvētajiem Lemberga opozicionāriem saistītas personas. Vēl pirms tam rezonansi sabiedrībā izraisīja atklātie fakti, ka arī Sorosa fonda Latvija finansējuma lielākā daļa tiek saņemta no kāda ārzonas uzņēmuma Šveicē un kļūdas sabiedrības par atklātību Delna finanšu atskaitēs.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
