VID zaudē tiesu, nāksies atklāt vismaz daļu patiesības par bēdīgi slaveno reorganizāciju

Pagājušā gada 2. maijā toreizējā VID vadītāja Ilze Cīrule medijiem paziņoja, ka „līdz šim Valsts ieņēmumu dienesta reorganizācijā dienesta darbavietu skaits ir samazināts par aptuveni 250, gan likvidējot neaizpildītās vakances, gan atlaižot darbiniekus”.

Taču precīzas ziņas par reorganizācijas plānu, neaizpildītajām vakancēm un it kā atlaistajiem darbiniekiem tā arī netika atklātas, tā vairojot aizdomas par to, ka reorganizācija patiesībā notiek tikai, lai atbrīvotos no vadībai nevēlamiem darbiniekiem un vietā nozīmējot „savējos”.

Tagad administratīvā rajona tiesa ir daļēji apmierinājusi Lato Lapsas prasību un uzdevusi VID mēneša laikā publiskot prettiesiski slēpto informāciju par to, kādi tieši darbinieki ir atlaisti kopš dienesta reorganizācijas sākuma datuma līdz 2017.gada 1.maijam.

Pietiek šodien publisko pilnu administratīvās rajona tiesas spriedumu.

SPRIEDUMS LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2018.gada 29.martā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese M.Romanova,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz Lato Lapsas pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2017.gada 22.maija atteikuma Nr.9.6-5/167 sniegt informāciju atzīšanu par prettiesisku un pienākuma uzlikšanu Valsts ieņēmumu dienestam sniegt Lato Lapsas 2017.gada 2.maija iesniegumā pieprasīto informāciju un morālā kaitējuma atlīdzinājumu - atvainošanos.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs 2017.gada 2.maijā vērsās Valsts ieņēmumu dienestā (turpmāk - dienests), lūdzot sniegt šādu informāciju: 1) no kura datuma ir sākusies dienesta reorganizācija; kas un kad pieņēmis lēmumu par šo reorganizāciju; vai pirms reorganizācijas bija sastādīts un apstiprināts reorganizācijas plāns; ja jā, kas un kad to bija sastādījis un apstiprinājis; lūgts pievienot arī plāna kopiju. Ja šāda plāna nebija, tad kā tieši notiek reorganizācijas pasākumu secība; 2) cik tieši un kādas tieši „neaizpildītās vakances” ir likvidētas kopš šīs reorganizācijas sākuma datuma līdz 2017.gada 1.maijam; 3) cik tieši un kādi tieši darbinieki ir atlaisti kopš šīs reorganizācijas sākuma datuma līdz 2017.gada 1.maijam.

Pieteicējs norādīja, ka pieprasītā informācija viņam nepieciešama, lai veicinātu tiesiskumu valsts pārvaldē, sabiedrības informētību par nodokļu maksātāju līdzekļu izmantošanu un labas pārvaldības principus (lietas 7.lapa).

Uz minēto iesniegumu pieteicējs saņēma dienesta 2017.gada 22.maija vēstuli Nr.9.6- 5/167 (turpmāk - atbildes vēstule) (lietas 14.-15.lapa), kurā norādīts, ka rīkojumu par dienesta amata vietu skaita samazināšanu 2016.gada 3.maijā parakstījusi dienesta ģenerāldirektore. Saskaņā ar minēto rīkojumu, dienesta kopējais amata vietu skaits samazināms par 565 amata vietām, secīgi rīkojumā noteiktajos termiņos. Lai paaugstinātu dienesta efektivitāti, pirms katras dienesta patstāvīgās struktūrvienības reorganizācijas (t.sk. amata vietu skaita samazināšanas) tiek apkopoti tās darba rezultāti. Tā ietvaros dienests veic noteikto uzdevumu un procesu izpildes analīzi, analizē cilvēkresursu noslodzi un darba rezultātus, tāpat tiek identificētas un novērstas problēmas, definēts veicamo darbību kopums situācijas uzlabošanai, noteikti izmaiņu rezultātā sasniedzamie mērķi. Tāpat dienests sniedzis informāciju (datu apkopojumu tabulas veidā) par amata vietu samazinājumu laika periodā no rīkojuma izdošanas brīža līdz 2017.gada 1.maijam. Dienests informējis pieteicēju, ka kopš reorganizācijas sākuma līdz 2017.gada 1.maijam ir atbrīvoti 111 nodarbinātie, t.sk. 91 darbinieks un 20 ierēdņi. Nodarbināto skaita samazināšanas vai amata likvidācijas gadījumā tiek atbrīvoti tie nodarbinātie, kuriem ir sliktāki darba rezultāti (ņemot vērā izvirzītos mērķus) un zemāka kvalifikācija.

[2] Pieteicējs tiesā iesniegtajā pieteikumā (lietas 4.-5.lapa) norādīja, ka uz minēto informācijas pieprasījumu saņēma 2017.gada 15.maija (acīmredzot domāts - 22.maija) vēstuli, kurā dienests nav sniedzis pieprasīto informāciju par to, no kura datuma ir sākusies dienesta reorganizācija; vai pirms reorganizācijas bija sastādīts un apstiprināts reorganizācijas plāns; ja jā, kas un kad to bija sastādījis un apstiprinājis; dienests nav sniedzis arī pieprasīto plāna kopiju, kā arī informāciju par to, kādi tieši darbinieki ir atlaisti kopš šīs reorganizācijas sākuma datuma līdz 2017.gada 1 .maijam.

[3] Dienests paskaidrojumā tiesai (lietas 24.-25.lapa) norāda, ka pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz turpmāk minēto.

[3.1] Atbildes vēstulē norādīts datums, kad izdots dienesta rīkojums par dienesta amata vietu skaita samazināšanu un rīkojuma parakstītājs. Formāls reorganizācijas pasākumu plāns, kādu pieteicējs apraksta savā pieteikumā, dienestā netika izstrādāts, dienests atbildes vēstules trešajā rindkopā paskaidrojis par procedūru, veiktajiem pasākumiem un to secību, kā notiek reorganizācija iestādē. Tādējādi pieteicējam atbilde uz 1.punkta jautājumiem pēc būtības ir sniegta.

[3.2] Saistībā ar 3.punktā norādītajiem jautājumiem, pieteicējam ir sniegta precīza un pilnīga informācija par skaitu, cik darbinieki ir atlaisti kopš reorganizācijas sākuma datuma līdz 2017.gada 1.maijam. Attiecībā uz jautājumu, kādi tieši darbinieki tika atlaisti, nesniedzot pieprasīto informāciju, dienests ir ievērojis Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 5.punktu. Konkrētajā gadījumā tika veikts novērtēšanas process - reorganizācijas laikā tika analizēti un izvērtēti darbinieku darba izpildes rezultāti, veikts novērtējums, pamatojoties uz kuru tika atbrīvoti tie nodarbinātie, kuriem bija sliktāki darba rezultāti. Pieteicēja pieprasītās informācijas sniegšana pārkāptu arī Informācijas atklātības likuma 8.pantā norādītās personas tiesības uz privāto dzīvi, kā arī Fizisko personu datu aizsardzības likuma 6.pantā norādītās personas tiesības uz savu datu aizsardzību.

[3.3] Pieteicēja norādītais mērķis, kuram nepieciešama informācija par to, kuri tieši darbinieki tika atlaisti, nav vērtējams kā leģitīms attiecībā uz nodarbināto, kuri tika atlaisti, tiesībām uz savu datu un privātās dzīves aizsardzību.

[3.4] Dienests pieteicējam ir sniedzis atbildi pēc būtības - visu pieprasīto informāciju, kura neaizskar personu tiesības uz savu datu un privātās dzīves aizsardzību.

[4] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112.1 panta pirmo daļu administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez tiesas sēdes, ja likumā nav noteikts citādi.

Pārbaudījusi lietas materiālus, tiesa konstatē, ka pieteicējs nav lūdzis lietas izskatīšanu mutvārdu procesā. Tāpat lietā ir savākti lietas dalībnieku paskaidrojumi un citi pierādījumi, un nepastāv citi šķēršļi lietas izskatīšanai rakstveida procesā, tādējādi tiesa lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[5] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos lietas dalībnieku paskaidrojumus un pārējos pierādījumus, secina, ka pieteikums apmierināms daļā.

[6] Vispirms tiesa precizē prasījuma priekšmetu.

Konkrētajā lietā no pieteikuma, kā arī pieteicēja 2017.gada 2.maija iesnieguma dienestam izriet, ka pastāv strīds par to, vai dienests ir sniedzis pieteicējam informāciju uz sekojošiem jautājumiem: 1) no kura datuma ir sākusies dienesta reorganizācija; 2) vai pirms reorganizācijas bija sastādīts un apstiprināts reorganizācijas plāns; ja jā, kas un kad to bija sastādījis un apstiprinājis; lūgts pievienot arī plāna kopiju; 3) ja šāda plāna nebija, tad kā tieši notiek reorganizācijas pasākumu secība.

Lietā nav strīda par to, ka dienests nav sniedzis pieteicējam informāciju par to, kādi tieši darbinieki ir atlaisti kopš šīs reorganizācijas sākuma datuma līdz 2017.gada 1.maijam. Tomēr dienests uzskata, ka nav pamata sniegt šo informāciju.

Iestādes atteikums sniegt informāciju ir jāvērtē kā administratīvais akts, nevis kā faktiskā rīcība. Informācijas izsniegšana ir faktiskā rīcība, bet atteikums to izsniegt vērtējams kā administratīvais akts. Tas pamatojams ar to, ka ar atteikumu notiek iejaukšanās personas tiesībās, nevis rodas tikai faktiskas sekas. Tādējādi tiesai konkrētajā lietā ir arī jāvērtē dienesta atteikuma pamatojums, tātad jāvērtē atteikums kā administratīvais akts. Secīgi prasījuma priekšmets ir papildināms un tas ir par dienesta 2017.gada 22.maija atteikuma Nr.9.6-5/167 sniegt informāciju atzīšanu par prettiesisku un pienākuma uzlikšanu dienestam sniegt dienestam 2017.gada 2.maija iesniegumā pieprasīto informāciju un morālā kaitējuma atlīdzinājumu - atvainošanos.

[7] No dienesta atbildes vēstules izriet, ka dienests ir sniedzis pieteicējam informāciju par dienesta ģenerāldirektores 2016.gada 3.maija rīkojumu par dienesta amata vietu skaita samazināšanu, kā arī informāciju tabulas veidā ar datu apkopojumu par amata vietu samazinājumu laikā periodā no rīkojuma izdošanas brīža līdz 2017.gada 1.maijam. Dienests atbildes vēstules trešajā rindkopā paskaidrojis par procedūru, veiktajiem pasākumiem un to secību, kā notiek reorganizācija iestādē.

No minētā, kā arī dienesta paskaidrojumiem izriet, ka dienesta reorganizācija ir sākusies 2016.gada 3.maijā, formāls reorganizācijas pasākumu plāns netika izstrādāts.

Par reorganizācijas pasākumu secību no dienesta atbildes vēstules un paskaidrojumiem izriet, ka pirms katras dienesta patstāvīgās struktūrvienības reorganizācijas tiek apkopoti tās darba rezultāti, analizēti noteiktie uzdevumi un izpildes process, cilvēkresursu noslodze un darba rezultāti, tiek noteikti mērķi un veicamo darbību plāns. Novērtēšanas procesa gaitā tiek atbrīvoti tie nodarbinātie, kuriem bija sliktāki darba rezultāti (ņemot vērā izvirzītos mērķus) un zemāka kvalifikācija.

Tādējādi pieteicējam atbilde uz viņa uzdotajiem jautājumiem (no kura datuma ir sākusies dienesta reorganizācija; vai pirms reorganizācijas bija sastādīts un apstiprināts reorganizācijas plāns; ja jā, kas un kad to bija sastādījis un apstiprinājis; lūgts pievienot arī plāna kopiju; ja šāda plāna nebija, tad kā tieši notiek reorganizācijas pasākumu secība) ir sniegta, un tiesai nav pamata uzlikt pienākumu dienestam atkārtoti sniegt šo informāciju.

[8] Attiecībā uz informāciju par atlaistajiem darbiniekiem tiesa norāda turpmāk minēto.

[8.1] Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 3.pantu, informāciju, uz kuru attiecas šis likums, iedala vispārpieejamā informācijā un ierobežotas pieejamības informācijā. Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmo daļu un otrās daļas 1., 4. un 5.punktu ierobežotas pieejamības informācija ir tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm. Par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija, kurai šāds statuss noteikts ar likumu, par fiziskās personas privāto dzīvi, vai kas attiecas uz atestācijas, eksāmenu, iesniegto projektu (izņemot projektus, kuru finansēšana paredzēta ar valsts sniegtu galvojumu), konkursu (izņemot konkursus, kas saistīti ar iepirkumiem valsts vai pašvaldību vajadzībām vai citādi saistīti ar rīcību ar valsts vai pašvaldību finanšu līdzekļiem un mantu) un citu līdzīga rakstura novērtējumu procesu. Savukārt minētā likuma 4.pants nosaka, ka vispārpieejamā informācija ir tāda informācija, kas nav klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija. Informācijas atklātības likuma 8.pantā noteikts, ka informācija par fiziskās personas privāto dzīvi tiek aizsargāta ar likumu.

Saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 1.pantu šā likuma mērķis ir aizsargāt fizisko personu pamattiesības un brīvības, it īpaši privātās dzīves neaizskaramību, attiecībā uz fiziskās personas datu (turpmāk — personas dati) apstrādi. Fizisko personu datu aizsardzības likuma izpratnē saskaņā ar šā likuma 2.panta 3.punktu fiziskas personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu.

Personas vārds, uzvārds, adrese, tālruņa numurs attiecas uz identificētu fizisko personu, proti, ļauj identificēt personu. Fizisko personu datu aizsardzības likuma 6.pants noteic, ka ikvienai fiziskajai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību. Personas datu aizsardzība tostarp izriet no Satversmes 96.panta, kas noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Personas datu apstrāde, tostarp izņēmuma kārtā bez datu subjekta piekrišanas, ir stingri noteikta Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.pantā.

Konkrētajā gadījumā pieteicējs ir pieprasījis citu personu datus, tādēļ šāda informācija saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmo daļu un otrās daļas 4.punktu ir atzīstama par ierobežotas pieejamības informāciju un šādas informācijas apstrāde ir pieļaujama, ievērojot Fizisko personu datu aizsardzības likumā noteikto regulējumu.

Tomēr šis secinājums nav pats par sevi pamats informācijas nesniegšanai.

[8.2] Demokrātiska sabiedrība ir ieinteresēta gan informācijas atklātībā, kas ietver piekļuvi dažādiem datiem, gan indivīdu privātās dzīves aizsardzības un neaizskaramības nodrošināšanā. Gan piekļuve publiskiem dokumentiem, gan privātās dzīves aizsardzība ir atzītas par pamattiesībām. Šīs tiesības nostiprinātas ne vien Satversmes 96.pantā (noteic privātās dzīves neaizskaramību) un 100.pantā (citstarp noteic tiesības iegūt informāciju), bet saistītas arī ar tiesībām piedalīties valsts un pašvaldības darbībā (Satversmes 101.pants) un tiesībām vērsties ar iesniegumu un saņemt atbildi (Satversmes 104.pants).

īstenojot iepriekš minētās tiesības, nereti gadās situācijas, kā tas ir konkrētajā gadījumā, kurās saskaras dažādu personu pretējas tiesības. Nepārprotami, ka šādās situācijās kādas no tiesībām nākas ierobežot, izvērtējot tiesību nozīmīgumu, ierobežojuma nepieciešamību un samērību (skat. Augstākās tiesas 2012.gada 10.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-606/2012 9.punktu).

Lietā nav strīda, ka tiesības uz informāciju nav absolūtas un tām ir ar likumu noteikti izņēmumi. Taču izņēmumi no šīm tiesībām ir interpretējami un piemērojami šauri, lai netiktu radīti šķēršļi vispārējā principa piemērošanai. Ar to vien, ka dokuments ir saistīts ar interesēm, kuras aizsargā izņēmums, nepietiek, lai attaisnotu šī izņēmuma piemērošanu. Šādu piemērošanu principā var pamatot tikai tad, ja iestāde ir iepriekš novērtējusi, pirmkārt, vai iespēja iepazīties ar dokumentu var konkrēti un faktiski apdraudēt aizsargātas intereses, un, otrkārt, vai nepastāv primāras sabiedrības intereses, kas pamato konkrētā dokumenta izpaušanu. Turklāt riskam, ka tiks apdraudētas aizsargātās intereses, ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam. Iestādei, lai piemērotu izņēmumu, ir jāveic konkrēta pārbaude un tā ir jāatspoguļo lēmuma pamatojumā (sa1. Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010.gada 9.jūnija sprieduma lietā T-237/05 41.punktu).

[8.3] Konkrētajā gadījumā pieteicēja pieprasītie dati ietver arī datus par konkrētām fiziskajām personām. Pieprasītie dati neattiecas uz sensitīvu vai citādu izteikti personisku informāciju par fiziskās personas privāto dzīvo. Dokumenti, kuros ietverti pieprasītie dati, lielā mērā saistīti ar valsts rīcību ar tās mantu un finanšu līdzekļiem. Šo dokumentu sastādīšanas nolūkam ir maz kas kopīgs ar personas datiem kā tādiem.

Tiesa nesaskata un argumenti par to atbildes vēstulē un dienesta paskaidrojumos nav ietverti, kā pieprasīto datu izpaušana pieteicējam varētu nodarīt reālu kaitējumu fizisko personu cieņai vai privātajai dzīvei. Iejaukšanās fiziskās personas privātajā dzīvē ar datu izpaušanu šādā gadījumā, pat ja būtu, būtu atzīstama par gaužām minimālu.

Turklāt Augstākā tiesa jau iepriekš, 2010.gada 1.jūlija spriedumā lietā Nr.SKA- 347/2010 ir norādījusi, ka par valsts līdzekļiem nodarbinātas personas datu, kas ir sabiedrības leģitīmas intereses lokā, aizsardzība ir mazāka, nekā tā ir privāti nodarbinātai personai. Savukārt, ja dokumentos, kas satur pieprasīto informāciju, ietverti arī tādi dati par fizisko personu, kas nav saistāmi ar mērķi kontrolēt izdevumu izlietojumu (piemēram, privātās personas bankas konts, tālruņa numurs u.tm1.), sniedzot pieprasīto informāciju, šie dati nav jāizpauž. Papildus minētajam tiesa norāda, ka, pamatojoties uz Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3.panta 9.2 daļas 3.punktu un vienpadsmito daļu, kā arī Ministru kabineta 2016.gada 12.aprīļa noteikumiem „Kārtība, kādā tiek publiskota informācija par amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanas kritērijiem un darba samaksas apmēru sadalījumā pa amatu grupām” (spēkā no 2016.gada 27.aprīļa), dienesta amatpersonu un darbinieku vārdi un uzvārdi, kā arī viņu atalgojums tiek publiskots, un pašlaik, ieguldot laiku, kā arī salīdzinot dienesta nodarbināto sarakstus pa mēnešiem, ir iespējams konstatēt, kādi darbinieki vairs nestrādā dienestā.

Secīgi dienesta atteikums sniegt pieteicējam informāciju par to, kādi tieši darbinieki ir atlaisti kopš šīs reorganizācijas sākuma datuma līdz 2017.gada 1.maijam, ir prettiesisks.

[8.4] Attiecībā uz dienesta iebildumiem par pieteicēja leģitīmo interesi saņemt šo informāciju, tiesa norāda turpmāk minēto.

Satversmes 116.pants paredz, ka personas tiesības uz privāto dzīvi var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtā daļa nosaka, ka ierobežotas pieejamības informācija var tikt izsniegta, ja tās sniegšana ir pieprasīta rakstveidā un informācijas pieprasītājs norāda mērķi, kādam tā tiks izmantota, tādējādi Informācijas atklātības likums paredz iespēju izsniegt ierobežotas pieejamības informāciju.

Tiesa konstatē, ka pieteicējs rakstveida informācijas pieprasījumā ir norādījis, ka viņš vēlas iegūt šo informāciju, lai veicinātu tiesiskumu valsts pārvaldē, sabiedrības informētību par nodokļu maksātāju līdzekļu izmantošanu un labas pārvaldības principus.

Satversmes tiesa 1999.gada 6.jūlija spriedumā lietā №.04-02(99) ir atzinusi, ka personas tiesības iegūt informāciju ir neierobežotas, ciktāl likums nenosaka pretējo. Tādējādi ikviens ierobežojums iegūt informāciju iztulkojams iespējami šauri.

Demokrātiskas valsts pārvaldes funkcionēšanas neatņemama pazīme ir tās pārskatāmība un informācijas par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu pieejamība. Pārvaldes iestādēm savā ikdienas darbā jāievēro un jāpiemēro cilvēktiesību normas, kas noteiktas Satversmē un citos likumos. Ikvienam cilvēkam saskaņā ar Satversmi ir tiesības būt informētam par valsts pārvaldes sistēmas institūciju darbību, lai pārliecinātos, ka tās efektīvi, godīgi un taisnīgi saskaņā ar likumiem, pilda sabiedrības uzticētās funkcijas (sk. Satversmes tiesas 1999.gada 6.jūlija sprieduma lietā Nr. 04-02(99) 2. un 3.punktu).

Kā jau tiesa ir norādījusi iepriekš, ja persona saņem atalgojumu no valsts vai pašvaldību budžeta, tad attiecībā uz informāciju par minētās personas nodarbinātību un atbrīvošanu no amata vai darba tiesisko attiecību pārtraukšanu ir piemērojami krietni zemāki tiesību uz privāto dzīvi aizsardzības standarti nekā attiecībā uz citas valsts un pašvaldību rīcībā esošas personiski jūtīgas informācijas aizsardzību. Atteikuma pamatā sniegt informāciju par šādas personas nodarbinātību var būt tikai būtiska kaitējuma valsts, pašvaldības vai konkrētās fiziskās personas interesēm iespējamība. Šajā lietā tiesa minētā būtiskā kaitējuma iespējamību nesaskata. Ņemot vērā minēto, šajā lietā pieteicēja interese iegūt ziņas nav raksturojama kā personiska interese, bet gan leģitīma interese pārliecināties, kā valsts efektīvi, godīgi un taisnīgi saskaņā ar likumiem izlieto valsts budžeta līdzekļus, un vai dienests īsteno reorganizāciju faktiski.

Tādējādi konkrētajā lietā tiesa konstatē pieteicēja leģitīmu interesi un līdz ar to arī tiesības saņemt informāciju no dienesta.

[9] Pieteicējs lūdzis atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu un uzlikt par pienākumu dienestam atvainoties pieteicējam.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92.pantu ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk - Atlīdzināšanas likuma) 4.panta pirmā daļa noteic, ka iestāde zaudējumus var nodarīt ar prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību. Administratīvā procesa likuma 94.panta ceturtā daļa noteic, ka atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts var izpildīt, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējuma vai kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams, vai nav adekvāti, samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu naudā.

Tātad no tiesību normas izriet, ka atlīdzināšanas pienākums var tikt izpildīts kā iepriekšējā stāvokļa atjaunošana, un tikai gadījumā, ja atjaunošana nav iespējama vai nav adekvāta, piešķirams atlīdzinājums naudā vai nosakāma rakstveida vai publiska atvainošanās, kā to paredz Atlīdzināšanas likuma 14.panta trešā daļa, proti, ja iestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, personiskā kaitējuma, tai skaitā morālā kaitējuma, patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska atvainošanās.

Ar informācijas nesniegšanu ir aizskartas pieteicēja ar likumu aizsargātās tiesības uz informācijas saņemšanu, kas noteiktas Satversmes 100. un 104.pantā un uzskatāmas par nozīmīgām personas pamattiesībām. Vienlaikus konstatējams, ka pieteicējs nav norādījis uz viņam nodarītā aizskāruma smagumu vai citiem ar morālo kaitējumu saistītiem apsvērumiem.

Līdz ar to tiesa secina, ka pieteicējam nav nodarīts smags aizskārums. Pieteicējs arī nav norādījis uz citiem ar morālo kaitējumu saistītiem apsvērumiem, kas būtu pamats izvērtēt informācijas nesniegšanas ietekmi uz citām ar likumu aizsargātām tiesībām. Izvērtējot lietas apstākļus, tiesa atzīst, ka izskatāmajā lietā tiesas noteiktais pienākums dienestam sniegt pieteicēja pieprasīto informāciju ir uzskatāms par atbilstīgu atlīdzinājumu, bet pieteicēja prasījums par atvainošanos kā morālā kaitējuma atlīdzinājumu ir noraidāms.

[10] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Pieteicējs par pieteikuma iesniegšanu tiesā ir samaksājis valsts nodevu 30 euro apmērā (lietas 6.lapa). Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu, un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas iestādē Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.-251.pantu, 329.panta pirmo daļu un Informācijas atklātības likuma 15.panta otro daļu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda

daļēji apmierināt Lato Lapsas pieteikumu.

Atzīt Valsts ieņēmumu dienesta 2017.gada 22.maija atteikumu Nr.9.6-5/167 sniegt informāciju par to, kādi tieši darbinieki ir atlaisti kopš Valsts ieņēmumu dienesta reorganizācijas sākuma datuma līdz 2017.gada 1.maijam, par prettiesisku.

Uzdot Valsts ieņēmumu dienestam viena mēneša laikā no sprieduma stāšanās spēkā sniegt Lato Lapsam informāciju par to, kādi tieši darbinieki ir atlaisti kopš Valsts ieņēmumu dienesta reorganizācijas sākuma datuma līdz 2017.gada 1.maijam.

Noraidīt pieteikumu pārējā daļā.

Piespriest no Latvijas Republikas par labu Lato Lapsam (personas kods 160569- 13068) viņa samaksāto valsts nodevu 30 euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Novērtē šo rakstu: