Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Medijos publicēts filozofa Ivara Neidera raksts „Saprātīgu cilvēku viedokļi atšķiras.” Latviešu valodā rakstošie filozofi līdz šim diezgan kūtri un negribīgi pievērsās sabiedrību interesējošai problemātikai. Ja publiskajā telpā kāds raksts parādījās, tad to vairāk varēja uztvert kā pienākuma pildīšanas, nevis iekšējās nepieciešamības diktētu izpausmi. Uz šī fona Ivara Neidera pārdomas patīkami pārsteidza ar aktualitāti un tekstam piemītošo iekšējo daudzslāņainību, kā arī drosmi saistīt morāli ar tik emocionāli jūtīgu jautājumu kā cilvēka nāve.

Pieļauju, ka daudzi lasītāji nav iepazinušies ar minēto rakstu, tāpēc citēšu daļu no teksta: „Te vietā pieminēt Mollijas Krokitas un viņas līdzstrādnieku veikto pētījumu par to, kā serotonīna līmenis ietekmē cilvēku morālos spriedumus. Pētījuma dalībniekiem, izmantojot citalopramu, tika palielināts serotonīna līmenis, un viņiem vajadzēja atbildēt uz jautājumiem par tā saucamajām "tramvaja dilemmām". Šos nu jau par klasiskiem kļuvušos morāles dilemmu scenārijus 1967. gadā filozofiskajā literatūrā ieviesa Filipa Futa rakstā "Aborta problēma un dubultefekta doktrīna".

Vienā no scenārijiem mēs esam aicināti iztēloties šādu situāciju: pa sliedēm traucas tramvajs, kam sabojājušās bremzes. Ja tas turpinās savu ceļu, tad sabrauks uz sliedēm novietotus sasietus piecus cilvēkus. Taču sliedēm ir vēl viens atzars, kur līdzīgā veidā ir novietots viens sasiets cilvēks. Mums ir iespēja tramvaju novirzīt uz atzaru, kur ir tikai viens cilvēks, tādējādi piecus cilvēkus izglābjot no drošas nāves. Ko darīt šādā situācijā? Ļaut tramvajam turpināt ceļu vai tomēr to novirzīt? Ja mēs neko nedarām un tramvajs turpina savu gaitu, tad pieci cilvēki iet bojā. Ja mēs izlemjam tramvaju novirzīt, tad pieci cilvēki ir izglābti, tomēr joprojām jārēķinās, ka uz atzara esošais cilvēks tiek nogalināts. Lai cik traģiska un grūta būtu šāda izvēle, daudzi cilvēki sliecas apgalvot, ka viens miris cilvēks ir labāk nekā pieci, tāpēc pareizā rīcība šajā scenārijā būtu tramvaju novirzīt. Pareizi? Iespējams.

Bet ko mēs teiktu, ja scenārijā tiktu ieviestas nelielas izmaiņas? Iedomāsimies, ka viss ir tieši tāpat kā iepriekšējā scenārijā, tikai tagad vienīgā iespēja, kā izvairīties no tā, ka tramvajs nogalina piecus uz sliedēm sasietos cilvēkus, ir nogrūst no tilta vienu cilvēku, kas nokristu tramvaja priekšā un tādējādi apstādinātu tā kustību. Iznākums būtu tāds pats kā pirmajā scenārijā – pieci cilvēki tiktu izglābti, bet viens ietu bojā –, tomēr dažādi pētījumi liecina, ka šajā gadījumā to cilvēku skaits, kas būtu gatavi nogrūst no tilta cilvēku, lai glābtu piecu citu dzīvību, ir daudz mazāks. Krokitas pētījums parādīja, ka palielināts serotonīna līmenis palielina tendenci izvairīties no kaitējuma nodarīšanas vienam cilvēkam, lai izglābtu citus.”

Šī raksta autors par „tramvaja dilemmām” pirmo reizi izlasīja astoņdesmito gadu vidū. Toreiz sabiedrībā vēl nebija zināms ne par Molotova - Ribentropa paktu, ne par Berlīnes mūra tēlu, kurš simbolizēja jaunās Eiropas vērtības. Gadsimta vidus reālpolitiķi visā nopietnībā apgalvoja, ka ir pieļaujams agresoram atdot vienu valsti, lai citas valstis varētu dzīvot mierā. Šādā vērtību sistēmā radās un par apspriešanas vērtām tika atzītas „tramvaju dilemmas”. Līdz ar citu vērtību rašanos to pieminēšanu sāka uzskatīt par nekorektu. Ja mūsdienās tās atkal kļūst aktuālas, tad acīmredzami kaut kas nav kārtībā ar jauno vērtību sistēmu.

Deviņdesmito gadu sākumā sabiedrībā norisinājās plašas diskusijas par nāvessoda atcelšanu. Gan Berlīnes mūris, gan nāvessoda atcelšana simbolizēja jaunās Eiropas vērtības. Kopš tiem laikiem ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai vēlreiz atgādinātu, kāpēc arī Latvija pieņēma eiropeiskās vērtības.

Termiņa pagarinājums uz nāvessoda atlikšanu (moratorijs) Latvijā stājās spēkā 1996. gada septembrī, bet līdz tam laikam bija jāizpilda tiesas piespriestie nāvessodi. Padomju laikā Latvijas teritorijā tos izpildīja speciāli apmācīta brigāde no Sanktpēterburgas, taču pēc neatkarības atgūšanas sodu izpildi vajadzēja veikt pašiem. Demokrātiskā valstī ar pavēli nevienu nevarēja piespiest nošaut otru cilvēku, tāpēc Tieslietu ministrija izstrādāja prēmēšanas sistēmu. Par nāvessoda izpildi tika paredzēta simt latu liela prēmija, kā arī viena papildu brīvdiena.

Prēmijas apmērs acīmredzot bija pietiekami iespaidīgs, lai atrastos brīvprātīgie, kuri piekristu to izdarīt. Droši vien viņi neiedomājās par sekām, kuras rodas cilvēka psihē no apziņas, ka viņš ir nogalinājis otru cilvēku. Krievijas speciālajai brigādei psiholoģiskās palīdzības sniegšanai valsts bija norīkojusi īpaši apmācītu medicīnisko personālu, bet Latvijā valsts atbildība beidzās ar prēmijas piešķiršanu.

Mūsdienu bendes atgādina narkomānus, - viņiem nepārtraukti ir nepieciešama psiholoģiskā palīdzība. Zinātniekiem nav izdevies izstrādāt teorētiski pareizus, uz empīrisko pieredzi balstītus apgalvojumus, kas pierādītu, ka cilvēka nogalināšanu psihe uzskata par morāli pareizu rīcību. Tā vietā tiek pielietoti veiksmīgi saskarsmes paraugi, kuri balstās uz praktisko modeļu pielietošanu. Efekts ir īslaicīgs, tāpēc pārrunas ir bieži jāatkārto. Mūsdienu zinātniekus interesē, kādas vielas organisms izstrādā šo seansu laikā, lai cilvēks atkal varētu justies komfortabli. Pārrunu vietā tad varētu iedzert tabletes, kuras dotu vēlamo rezultātu.

Vēsturiski bendes problemātika visvairāk ir apspriesta Eiropas reģiona valstīs. Viduslaikos bendem bija jādzīvo atsevišķā mājā, kā arī viņam bija aizliegts lasīt grāmatas un apmeklēt krogus. Franču revolūcijas sasniegums sākotnēji bija giljotīnas izgudrošana, bet vēlāk pilnīga bendes statusa atcelšana. Nāvessodu vienlaicīgi izpildīja pieci šāvēji, no kuriem vienam bija iedotas tukšas patronas. Ja kādam no šāvējiem vēlāk radās psiholoģiskās problēmas, tad varēja pateikt, ka tieši viņam ir iedotas patronas bez lodēm.

Bendes iespējams atbalstīt ne tikai ar individuālām pārrunām, bet arī ar valstiskas ideoloģijas palīdzību. Spilgts piemērs šai ideoloģiskajai apstrādei ir represijas, kuras padomju valstī tika veiktas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Benžu skaits bija tik liels, ka valstiskā līmenī bija jārūpējas par ievērojamu valsts iedzīvotāju skaitu.

No trīsdesmito gadu nāvessodu izpildes kārtības noteikumiem īpašu uzmanību saista skaitļa „pieci” izmantošana. Pirms nošaušanas bija jāizrok liela bedre, kuru lika izrakt pašiem upuriem. Pieciem cilvēkiem bija jāpaziņo, ka viņi tiks apžēloti, ja aktīvi palīdzēs soda izpildīšanas procesā. Pēc bedres izrakšanas viņiem bija vienmērīgi jāizvieto līķi, lai neveidotos kaudzes. Bedre bija arī jāaizrok, taču ne līdz galam, jo nāvessods tika izpildīts arī atlikušajiem pieciem palīgiem. Viņi tika apglabāti karavīru formās, lai kaut kad nākotnē, nejauši atrodot apbedīšanas vietu, rastos iespaids par apbedītiem karavīriem. Zem kapiem netiek veikti izrakumi, līdz ar to tika noslēpta daudz lielāka apbedījuma vieta.

Noteikumi arī paredzēja no atvestās automašīnas atlasīt pa pieciem cilvēkiem un tos pievest pie piecām metāliskām kabīnēm, kuras vizuāli atgādināja mūsdienu garderobju skapjus. Iekāpjot tajos, tika aiztaisītas durvis un no mugurpuses sasietas rokas. Parasti izmantoja metāliskas stieples, jo tās atšķirībā no virvēm varēja izmantot daudzkārtīgi. Pēc tam upurus pa vienam izveda no kabīnēm, pieveda pie bedres, lika nokrist uz ceļiem un izdarīja šāvienu pakauša augšējā daļā.

Lai nāvessodu izpildi neattaisnotu kā morāli cēlu rīcību un nākotnē atkal netiktu raktas lielas bedres, jaunā Eiropa piedāvāja citu vērtību sistēmu. Noziedzniekam, kurš sabiedrības izpratnē ir pelnījis nāvessodu, tas tiek piespriests kā mūža ieslodzījums. Nevis tāpēc, ka tiek apžēlots noziedznieks, bet gan tāpēc, lai sabiedrība neradītu jaunu slepkavu. Lai lietas atkal varētu saukt savos īstajos vārdos un tas attiektos uz pilnīgi visiem cilvēkiem.

Pēc deviņdesmito gadu eiropeiskās izpratnes, uz mūžu notiesāto nevar amnestēt, tāpat kā nav iespējams atdzīvināt līķi. Konkurējot ar citu vērtību sistēmu, kurā galvenās vērtības ir precīzi saskaitāmas, eiropieši arvien biežāk sāk atteikties paši no savām vērtībām.

Vinstons Čērčils esot izteicies, ka visspēcīgākais arguments pret demokrātiju ir piecu minūšu saruna ar vēlētāju. Radoši ļaudis šo apgalvojumu ir pieņēmuši par principu, - ja tava kritika nepārsniedz piecu minūšu robežu, tad tu esi demokrātijas atbalstītājs, pretējā gadījumā tu esi ierindojams citā kategorijā. Latvieši saka, ka nevajagot skriet vilcienam pa priekšu, - tas varot beigties bēdīgi. Man šķiet, ka tikai retais vēl nenojauš to gigantisko vērtību sadursmi, kura gaida mūs nākotnē.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

FotoNedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau apsveici Bičkoviča kungu vārdadienā?” Paga, paga! Augstākās tiesas priekšsēdis ir – ak, jā! – ir... Nu tak ir... Nu jā! Ivars! Bet vārdadiena Ivariem ir... 1. martā!
Lasīt visu...

21

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

FotoSaeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir kaitīgs solījums. Tāds solījums liecina par izglītības jēgas neizpratni un nespēju uzvarēt mūsdienu garīgajos konfliktos.
Lasīt visu...

21

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

FotoDaudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu spēju segt izdevumus pensijām. Taču tikpat svarīgs jautājums ir, vai esošā pensiju sistēma ir spējīga nodrošināt nākotnes pensionāriem pienācīgu dzīves līmeni vecumdienās. Jau pašreizējais pensijas apmērs ir salīdzinoši neliels, ar vienu no zemākajiem darba ienākumu aizvietojamības līmeņiem Eiropas Savienībā. Pensijas salīdzinošajai vērtībai vēl samazinoties, sabiedrība varētu pārstāt samierināties ar pensionāru zemajiem ienākumiem un pieprasīt politikas pārmaiņas. Līdz ar to arī formulās labi iezīmētā pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja varētu tikt apdraudēta.
Lasīt visu...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

18

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

FotoMani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani dēvē arī par “politikas vērotāju”. Lai nu tā būtu, tomēr ir pienācis laiks, kad ar vērošanu vien ir par maz. Ir jānāk darīšanai. Tādēļ esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Attīstībai/Par saraksta. Paskaidrošu, kāpēc.
Lasīt visu...

21

Transformeri jeb Putas vai krējums?

FotoKā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē vai ik dienas.
Lasīt visu...

21

Kremļa ierocis

FotoLai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku. Viss, kas palīdz cilvēkam peldot noturēties virs ūdens, ir māksla (kultūra), bet viss, kas to velk uz dzelmi, ir antimāksla (antikultūra).
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Zagšana un tautas vara

Pie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja...

Foto

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

Ideālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez...

Foto

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

Nepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam....

Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....