Vieglums, ar kādu tiek prasīts slēgt vairāk nekā 2500 uzņēmumu
Jānis Jenzis20.09.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vakar un šodien daudz domāju par to, kāda būs cilvēciskā ekonomika pēc krīzes, un man paliek bail. Man paliek bail par savstarpējās cieņas trūkumu un agresīvo komunikāciju, kas sociālajos tīklos un vairākos tiešsaistes forumos pašlaik uzskatāma par normu. Minēšu tikai divas lietas, kas mani vakar izsita no līdzsvara.
1. Paula Raudsepa Twitter ieraksts par to, ka viņam nav prasīts sadarbspējīgais sertifikāts kādā restorānā, tāpēc visi ēdināšanas uzņēmumi būtu jāslēdz, atstājot tikai līdzņemšanas iespējas.
Pirmais, kas pārsteidza, bija apgalvojums, ka starp sertifikāta neprasīšanu un saslimstības pieaugumu pastāv kāda tieša korelācija. Es neesmu redzējis nevienu pētījumu, kas šo apliecinātu, nemaz nerunājot par to, ka civilizētā sabiedrībā cilvēki uzticas viens otram, tāpēc arī citviet Eiropā reti jums kādā ēdināšanas uzņēmumā to pajautās (to var apliecināt visi, kas šovasar ceļojuši vai pašlaik ceļo).
Otra lieta, kas šokēja visvairāk, ir tas vieglums, ar kādu tiek prasīts slēgt vairāk nekā 2500 uzņēmumu, tādējādi ietekmējot aptuveni 25 000 cilvēku un viņu ģimeņu dzīvi…
Twitter par šo raisījās diskusija, un Paula Raudsepa ieraksts par to, ka noteikumu neievērošana ir padomju laiku mantojums, baudīja lielu popularitāti. “Patīk” bija atzīmējuši daudzi sabiedrībā cienījami cilvēki, viedokļu līderi?! Tas savukārt manī raisīja pārdomas par Bībeles tēmu, respektīvi, skabargas redzēšanu cita acī un baļķa neredzēšanu savā.
Protams, noteikumi ir jāievēro, par to nav runa. Par noteikumu neievērošanu parasti vienmēr ir paredzēts sods. Arī man gadās pārkāpt ātrumu, braucot pie stūres, vai šķērsot ielu pie sarkanās gaismas, esmu pārliecināts, ka arī Paulam un citiem “patīk” spiedējiem zem viņa komentāra tā ikdienā gadās, bet par šo pārkāpumu neviens neprasa ierobežot viņu profesionālo darbību un par kārtu vai divām samazināt viņu ienākumus. Tas ir vienkārši neadekvāts un necilvēcīgs sods.
Es esmu dzīvojis līdzi daudzu ēdināšanas uzņēmumu bēdu stāstiem visu pandēmijas laiku un zinu, kā cilvēki ir cīnījušies, lai saglabātu kaut minimālus ienākumus saviem un savu darbinieku ģimenes locekļiem. Mīļie draugi, padomājiet, ka katrs Twitter vai Facebook ieraksts ir kā mazs olis, kas var iekustināt lavīnu, kura visticamāk izpostīs daudzas dzīves… arī to, kuri šo akmeni metuši pirmie. Jo, mētājoties ar dubļiem, neviens nevar palikt tīrs!
2. Otra bēdīgā pieredze bija kāds uzņēmēju forums, kur mani pārsteidza fakts, ka uzņēmēji brīvi iejutās epidemiologu “ādā” un runāja par stingrāku ierobežojumu nepieciešamību, protams, ne savai, bet citām nozarēm… Un arī šajā situācijā es jutu empātijas trūkumu, neiedziļināšanos, kam potenciāli var būt smagas sekas un kas var skart daudzu cilvēku likteņus, Latvijas likteni…
Tā nu šajā saulainajā sestdienā esmu bēdīgs un noraizējies par to, vai ekonomika pēc krīzes būs cilvēciska. Es ceru, ka jūs kliedēsiet manas bažas ar saviem komentāriem un kādreiz viss būs atkal labi.
Lai visiem jauka diena, un paturiet prātā, ka katrs jūsu vārds un rīcība tieši ietekmē citu cilvēku dzīvi, pašsajūtu, labklājību. Arī es cenšos dzīvot pēc principa – ja kaimiņam ies labi, arī man būs labi, un, ja nav spēka to veicināt, tad vienmēr ir iespēja netraucēt jeb, kā teicis Ļevs Tolstojs: “Kam nav spēka degt un gaismu izstarot, tas lai vismaz nestāv citiem gaismai priekšā.”
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
