
Vieglums, ar kādu tiek prasīts slēgt vairāk nekā 2500 uzņēmumu
Jānis Jenzis20.09.2021.
Komentāri (0)
Vakar un šodien daudz domāju par to, kāda būs cilvēciskā ekonomika pēc krīzes, un man paliek bail. Man paliek bail par savstarpējās cieņas trūkumu un agresīvo komunikāciju, kas sociālajos tīklos un vairākos tiešsaistes forumos pašlaik uzskatāma par normu. Minēšu tikai divas lietas, kas mani vakar izsita no līdzsvara.
1. Paula Raudsepa Twitter ieraksts par to, ka viņam nav prasīts sadarbspējīgais sertifikāts kādā restorānā, tāpēc visi ēdināšanas uzņēmumi būtu jāslēdz, atstājot tikai līdzņemšanas iespējas.
Pirmais, kas pārsteidza, bija apgalvojums, ka starp sertifikāta neprasīšanu un saslimstības pieaugumu pastāv kāda tieša korelācija. Es neesmu redzējis nevienu pētījumu, kas šo apliecinātu, nemaz nerunājot par to, ka civilizētā sabiedrībā cilvēki uzticas viens otram, tāpēc arī citviet Eiropā reti jums kādā ēdināšanas uzņēmumā to pajautās (to var apliecināt visi, kas šovasar ceļojuši vai pašlaik ceļo).
Otra lieta, kas šokēja visvairāk, ir tas vieglums, ar kādu tiek prasīts slēgt vairāk nekā 2500 uzņēmumu, tādējādi ietekmējot aptuveni 25 000 cilvēku un viņu ģimeņu dzīvi…
Twitter par šo raisījās diskusija, un Paula Raudsepa ieraksts par to, ka noteikumu neievērošana ir padomju laiku mantojums, baudīja lielu popularitāti. “Patīk” bija atzīmējuši daudzi sabiedrībā cienījami cilvēki, viedokļu līderi?! Tas savukārt manī raisīja pārdomas par Bībeles tēmu, respektīvi, skabargas redzēšanu cita acī un baļķa neredzēšanu savā.
Protams, noteikumi ir jāievēro, par to nav runa. Par noteikumu neievērošanu parasti vienmēr ir paredzēts sods. Arī man gadās pārkāpt ātrumu, braucot pie stūres, vai šķērsot ielu pie sarkanās gaismas, esmu pārliecināts, ka arī Paulam un citiem “patīk” spiedējiem zem viņa komentāra tā ikdienā gadās, bet par šo pārkāpumu neviens neprasa ierobežot viņu profesionālo darbību un par kārtu vai divām samazināt viņu ienākumus. Tas ir vienkārši neadekvāts un necilvēcīgs sods.
Es esmu dzīvojis līdzi daudzu ēdināšanas uzņēmumu bēdu stāstiem visu pandēmijas laiku un zinu, kā cilvēki ir cīnījušies, lai saglabātu kaut minimālus ienākumus saviem un savu darbinieku ģimenes locekļiem. Mīļie draugi, padomājiet, ka katrs Twitter vai Facebook ieraksts ir kā mazs olis, kas var iekustināt lavīnu, kura visticamāk izpostīs daudzas dzīves… arī to, kuri šo akmeni metuši pirmie. Jo, mētājoties ar dubļiem, neviens nevar palikt tīrs!
2. Otra bēdīgā pieredze bija kāds uzņēmēju forums, kur mani pārsteidza fakts, ka uzņēmēji brīvi iejutās epidemiologu “ādā” un runāja par stingrāku ierobežojumu nepieciešamību, protams, ne savai, bet citām nozarēm… Un arī šajā situācijā es jutu empātijas trūkumu, neiedziļināšanos, kam potenciāli var būt smagas sekas un kas var skart daudzu cilvēku likteņus, Latvijas likteni…
Tā nu šajā saulainajā sestdienā esmu bēdīgs un noraizējies par to, vai ekonomika pēc krīzes būs cilvēciska. Es ceru, ka jūs kliedēsiet manas bažas ar saviem komentāriem un kādreiz viss būs atkal labi.
Lai visiem jauka diena, un paturiet prātā, ka katrs jūsu vārds un rīcība tieši ietekmē citu cilvēku dzīvi, pašsajūtu, labklājību. Arī es cenšos dzīvot pēc principa – ja kaimiņam ies labi, arī man būs labi, un, ja nav spēka to veicināt, tad vienmēr ir iespēja netraucēt jeb, kā teicis Ļevs Tolstojs: “Kam nav spēka degt un gaismu izstarot, tas lai vismaz nestāv citiem gaismai priekšā.”