Iesaki rakstu: 
Socmediju dēļ ir kļuvis iespējams daudz un dikti pa vienam bļaustīties par politiskiem jautājumiem bez jebkādas gatavības pa īstam smērēties ar politiska darboņa nosaukumu, politiska darboņa reālijām, pirmkārt, jau spēju sarunāties ar vēl kādu citu, izņemot sevi un saviem faniem, otrkārt, uzņemties kādu atbildību.
Šie darboņi, dažādu profesiju un amatu, ir kā tādi maitas putni, kas ir vienkārši atlidojuši pamieloties, uzbarot statusu un sekotājus no mirstoša procesa apmuļļāšanas. Tādi ir sastopami pilnīgi visu politisko nokrāsu apcirkņos.
Sekotāju pūlis vai pulciņš grib viņu atklātu politisku iedarbību, bet viņi (lai arī faktiski to destruktīvi dara) nekad līdz tai deklaratīvi nenolaidīsies. Vienā vai citā veidā viņi vilks mākslīgas līnijas, kas viņus it kā nepieskaita tiem spitālīgajiem, pie varas esošajiem, kas neko neprot un zemi nemīl.
Bet paši, ai, kā paši viņi mīlot. Mīlēt nenozīmē gribēt. Mīlēt nozīmē cīnīties. Patiesībā viņi ir nekas vairāk kā “intelektuālo” narkotiku dīleri, kas apreibinās no iekasētās naudas, atsauksmēm un posta, ko sludina.
Pārpublicēts no jazepsbasko.lv
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
