Viena no grāmatas „Hiēnu banda” galvenajām „varonēm” - noslepkavotā administratora Bunkus māte nelegāli paverdzina darbinieku?

Jūs teicāt, ka Dace Bunkus jūs faktiski paverdzināja. Vai, lūdzu, varat pastāstīt sīkāk?

Es atradu internetā sludinājumu, ka viesnīca Elizabete Hotel meklē sētnieku un istabeni. Tā kā Anglijā esmu strādājis gan viesnīcā, uzkopjot numuriņus, gan arī sētnieka darba pienākumi nav sveši, nodomāju – o, super, divi zaķi ar vienu šāvienu. Tā kā īpaši presei līdzi nesekoju, es nezināju, kas ir Dace Bunkusa un ka viņa ir nogalinātā advokāta māte. Pirmajā tikšanās reizē viņa atstāja ļoti labu iespaidu – izglītota, nosvērta, loģiska. Tikai vēlāk sapratu, ka viņa ir afēriste, pie kuras, ja es vēlētos pastrādāt kādas afēras, es noteikti ietu mācīties.

Vai jūs pieteicāties pie viņas darbā?

Jā, es piezvanīju un teicu, ka esmu pamanījis sludinājumu un vēlētos pamēģināt šo darbu. Aizgāju, bet viņa vairākkārt man aizdomīgi jautāja – kur tu dabūji manu telefonu. Saku – bija taču darba sludinājums. Tas man šķita tā aizdomīgi, kāpēc viņa tik ļoti uztraucas, kur es dabūju telefonu. Viņa stāstīja, ka arī iepriekš 16 gadus strādājis viens darbinieks, kurš pildījis gan sētnieka, gan istabenes pienākumus, bet tagad aizgājis un viņa meklējot jaunu. Viņa iedeva izmēģināšanai iztīrīt piecus numuriņus un bija ļoti apmierināta ar manu darbu, un teica, ka ņem mani darbā. Lai es nāku jau rīt strādāt.

Darba līgumu noslēdzāt tai pašā dienā?

Nē. Es domāju, ka nākamajā dienā, kad ieradīšos darbā, tad arī būs visas formalitātes. Nācu un sāku strādāt. Samaksa, ko viņa solīja par sētnieka un istabenes darbu, bija ļoti pieklājīga, viņa arī atstāja uzticama cilvēka iespaidu, tādēļ par to nemaz neuztraucos. Bet nākamajā dienā es jautāju, kā tur ar darba līgumu. Viņa saka – grāmatvede atvaļinājumā, būs pēc nedēļas, tad arī noslēgsim ar šodienas datumu. Nu labi. Es turpināju strādāt. Tā kā bija vasara, sapratu, tas ir laiks, kad cilvēki iet atvaļinājumos. Tikai vēlāk sapratu, ka tā bija shēma jau no paša sākuma – ieviest manī uzticēšanos un tad vienkārši izmantot kā bezmaksas darbaspēku.

Viesnīcā ir trijos stāvos 20 numuriņi. Bija dienas, kad bija jāpagūst iztīrīt visus numuriņus, kā arī sakopt teritorija pie viesnīcas. Faktiski tik lielā viesnīcā vajadzētu divas istabenes, jo pagūt visu iztīrīt no brīža, kad viesi atstāj viesnīcu, līdz brīdim, kad ierodas jaunie viesi, ir nereāli. Tā kā esmu Anglijā strādājis viesnīcā, es zinu, kā šos darbus organizē. Katru dienu jāsaklāj gultas arī tajos numuriņos, kur viesi turpina uzturēties, jāuzkopj, jāpielej dušas želeja un šampūns, dvieļi jāsamaina. Turklāt darba pienākumi visu laiku nāca klāt.

Kādi tie bija?

Vispirms viņa izdomāja, ka varētu ietaupīt 100 eiro dienā, nevedot gultas veļu uz ķīmisko tīrītavu, bet liekot man visus palagus un dvieļus mazgāt veļas mašīnā un pēc tam gludināt. Faktiski sanāca, ka es tur strādāju no astoņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā un vienalga nepaguvu visu izdarīt. Man lika arī izravēt visas dobes viesnīcas pagalmā, logus mazgāt, kaut ko špaktelēt utt. Protams, es to visu varu darīt, tikai pa kuru laiku?! Dienā ir tikai 24 stundas. Pamazām gadījās, ka es kaut ko aizmirsu, piemēram, papildināt dušas želeju. Par to saņēmu aizrādījumus un pārmetumus. Bet tas darba apjoms bija nenormāls.

Darba līgumu kad noslēdzāt?

Tas tā arī netika noslēgts. Es vairākas reizes jautāju – kā tad tur ar to darba līgumu. Viņa saka – tas tagad nav būtiskākais. Es principiāli bez darba līguma nestrādāju. Gan Anglijā, gan Latvijā vienmēr esmu skatījies, lai vispirms būtu darba līgums. Nezinu, kādēļ šoreiz uzticējos, ka darba līgumu noslēgs. Es pat jautāju – kā tas būs ar atpakaļejošu datumu, viņa mierināja, ka grāmatvede visu aprēķinās un izmaksās no pirmās dienas. Tomēr darba līgumu viņa tā arī nenoslēdza, bet darba pienākumi tikai pieauga un pieauga. Es saku – es nevaru visu paspēt. Viņa saka – tev jāvar, ej strādāt. Bet man jau viena viesnīcas darbiniece brīdināja, ka viņai patīkot nesamaksāt darbiniekiem, lai es uzmanos.

Vai jūs turpināt tur strādāt joprojām?

Pēc mēneša es sapratu, ka darba līguma nebūs, un uzrakstīju iesniegumu Valsts darba inspekcijai. Pirms tam es vēl mēģināju ar viņu runāt. Viņa man zvanīja vairākas reizes dienā, lai dotu arvien jaunus darba uzdevumus. Manā telefona izdrukā var redzēt, cik reizes dienā viņa man zvanījusi. Reiz biju atstājis telefonu lādēties lejā, kamēr augšstāvos uzkopu numuriņus. Viņa bija zvanījusi desmit reizes un kliedza uz mani, ka man ir jānēsā telefons līdzi un jāatbild uz viņas zvaniem. Bet viņa taču man nebija devusi darba telefonu. Kad es viņai pateicu, ka man ienākusi informācija par viņas nevēlēšanos maksāt darbiniekiem un to, ka viņa visādi izvairās no maksāšanas, viņa palika uz mani dusmīga un teica, ka es varot iet uz visām pusēm, mani nekas neturot. Es nesapratu – kā? Es taču jau biju divas nedēļas nostrādājis. Pēc tam nākamajā dienā viņa sāka man pārmest, ka manis dēļ neesot visu nakti gulējusi, ka es viņu esot aizvainojis.

Bet ko viņa atbildēja uz atgādinājumiem par darba līgumu?

Parasti izvairījās, uzreiz metoties virsū ar pārmetumiem par slikti paveiktu darbu. Tad es pateicu sievai, kā man klājas darbā un viņa atrada, ka sūdzības.lv par Daci Bunkusu sūdzības par algas nemaksāšanu un nostrādināšanu vairāk nekā 12 stundas dienā cilvēki jau sūdzējušies no 2008.gada. Tur ir kādas 60 sūdzības. Es nesaprotu, kādēļ biju tik neuzmanīgs un iepriekš neizpētīju, kas viņa par cilvēku. Bet pirmais iespaids bija perfekts. Tas viesa uzticību.

Kad jūs sapratāt, ka līguma nebūs?

Kad biju nostrādājis mēnesi un līguma joprojām nebija, vērsos Valsts darba inspekcijā. Tagad esmu iesniedzis arī prasību tiesā par nesamaksāto algu un nelegālu nodarbināšanu. Es ticu, ka savu panākšu, bet gribu brīdināt citus, lai neuzķeras uz šīs krāpnieces. Es parēķināju, ka mēneša laikā esmu iztīrījis numuriņus apmēram 3000 reižu. Un numuriņi tiek izīrēti par 100 eiro dienā... Tas ir, neskaitot logu mazgāšanu un visus pārējos darbus.

Novērtē šo rakstu: