Viena skaidra pazīme tam, ka mēs tuvojamies Dievam

Mīļie arhidiecēzes, arī Liepājas un Daugavpils diecēžu amatbrāļi, jūsu dalību šajā dievkalpojumā uztveru kā brālības un koleģialitātes liecību. Mēs kopīgi kalposim, bet ir svarīgi, ka kopīgi arī svinam svētkus. Paldies par šādu iespēju.

No sirds pateicos arī mūsu draudžu ļaudīm. Jūs man esat parādījuši lielu uzticību. Šodien es uzticu sevi un savu ģimeni jūsu lūgšanām un ar prieku raugos uz mūsu kopīgo kalpošanu.

Mīļā Latvijas tauta Māras zemē — Dievs mūs ir svētījis ar savu vārdu un ar Baznīcas klātbūtni jau kopš bīskapa Meinarda laikiem. Lai Viņa svētība ir pār jums, kas Kristu pazīstat, un arī pār jums, kurus Viņš vēl aizvien meklē.

Ģenecaretes ezers izrādījās bagātāks, nekā pirms tam likās. Pētera dzīvē atklājās jauns potenciāls un iezīmējās skaistais Baznīcas aicinājums. Tas viss notika Jēzus dēļ! Tāpēc šodien kopā ar jums gribu raudzīties uz Jēzu, uz Pēteri un uz Baznīcu.

Mūsu evaņģēlija notikums aizsākas ar ļaužu vajadzību dzirdēt Dieva vārdu. Šī vajadzība viņus bija atvedusi no malu malām. Tās dēļ viņi tagad spiedās tuvāk Jēzum – lai dzirdētu, citādus vārdus, nekā ikdienā visapkārt skanēja. Ziņas un mācības, proti – dažādi vārdi taču arī toreiz netrūka, bet kaut kas viņos alka tieši pēc Dieva vārda.

Tur bija arī kādi zvejnieki – Pēteris, Jēkabs un Jānis, kas pie Jēzus nebūt nespiedās, bet, izkāpuši no savām laivām, viņi mazgāja tīklus. Citāda motivācija un attieksme, bet arī viņi dievjauši atradās turpat. Jēzus nebija vienaldzīgs ne pret vieniem, ne otriem. Viņš bija gatavs kalpot gan tiem, kas apzinājās un apliecināja savu vajadzību, gan tiem, kas ārēji to nekādi neizrādīja. Kādā līdzīgā notikumā mēs lasām, ka Jēzus sirds iežēlojās (skat. Mk. 6:34). Arī šeit Viņš nav vienaldzīgs, un arī nekur citur evaņģēlijā mēs Viņu neatradīsim vienaldzīgu pret cilvēkiem un viņu vajadzību dzirdēt citādus vārdus – dzirdēt Dieva vārdu. Labāk par citiem Viņš apzinājās gan vajadzību pēc šiem vārdiem, gan to spēku un nozīmi.

Vēl vairāk – Jēzus uzņemas iniciatīvu. Vēl ne īsti pazīts, ne novērtēts, Viņš kāpj Pētera laivā ar lūgumu atirt to no krasta. Rezultātā ļaudis dzirdēja un saņēma to, ko bija meklējuši, bet Pēteris sēdēja savā laivā un ne tikai dzirdēja, bet redzēja iemiesotu Dieva vārdu darbībā. Vēl pirms stundas viņš pat iedomāties nevarēja, ka viņa vienkāršajā ikdienā notiks kaut kas tik negaidīts. Pētera laivā ir iekāpis kāds, kuru pēc pāris gadiem viņš savā vēstulē sauks par Kristu, Mesiju, izredzētu, dārgu stūrakmeni, ganu un dvēseļu sargu – jeb bīskapu, Kungu un Glābēju.

Klausoties un skatoties uz Jēzu laivā, Pēterī notika kaut kas ne mazāks par brīnumaino lomu. Viņš mainījās. Varētu sacīt – viņš pats kļuva par lomu Dievam, kurš nezvejo ar viltu vai vardarbīgi, bet savaldzina ar Dieva vārdu un savas personības skaistumu.

Tas šķiet saprātīgākais skaidrojums tam, kāpēc šis zvejnieks pēc neveiksmīgas zvejošanas nakts garumā ir gatavs doties uz dziļumu, sakot: "Es izmetīšu tīklus tavā vārdā." Pētera atbildē var saklausīt gan vilšanos, gan cerības trūkumu, bet vienlaicīgi arī uzticību Jēzum, kuru bija sācis iepazīt. Tā vairs nav zvejošana, balstoties uz savām prasmēm, bet gan uz Jēzus doto vārdu. Un kādu gan citu iznākumu mēs varētu gaidīt, ja ne bagātīgu atalgojumu Pētera uzticībai? Jēzus ne tikai runā, ne tikai apsola, bet par saviem vārdiem atbild.

Loms bija neredzēts. Tādu neviens negaidīja. Arī Pētera un viņa darbabiedru reakcija bija negaidīta. Prieka vietā viņus pārņēma bailes. Šķiet, viņi bija sākuši apjaust, ka ir sastapuši kaut ko vairāk par īpašu cilvēku. Sīmanis Pēteris nokrita Jēzus priekšā uz ceļiem un sacīja: "Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks."

Viena skaidra pazīme tam, ka mēs tuvojamies Dievam un iepazīstam Viņu, ir mūsos pieaugoša neatbilstības sajūta. Tu nejūties pazemots vai iznīcināts, bet tāds, kas atklāj kaut ko patiešām svētu un labu. Pēteris nemēģina izlikties vai slēpties – tādēļ saka: "Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks." Tas, ko Pēteris vēl nebija atklājis – ka viņa neatbilstība vai grēcīgums viņu nediskvalificē draudzībai ar Dievu. Dievu, kurš nemeklē labos un taisnos, jo labāk par mums zina, ka tādu nav. Dievu, kurš sevi mums atklāj nevis kā tādu, kas nāk pazudināt, bet izglābt, kurš zina, kā mūsu necienīgumu ieģērbt savā cieņā.

Mīlestības dēļ, ko Kristus visskaidrāk mums atklāj pie krusta, Dievs redz ne tikai mūsu grēku, ne tikai to, kas mēs esam šodien, bet arī tādus, kādi Viņa žēlastībā mēs tikai vēl topam. Tā arī Pēteris – Ģenecaretes ezera zvejnieks, kurš sava grēcīguma dēļ tikko lūdza Jēzu aiziet, dzird no Viņa iedrošinājumu un apsolījumu: "Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks."

Jēzus dēļ Pētera pagātne nenosaka viņa nākotni. Jēzus dēļ mēs kļūstam liecinieki jauna ceļa sākumam, kas turpināsies dzīves – pat mūžības garumā. Tas ir augšanas, pārmaiņu, svēttapšanas ceļš, kurā Pēteris no cilvēka, kurš dzīvoja sev, top par cilvēku, kurš dzīvo Dievam un citiem. Aiz muguras paliek laivas – pilnas ar viņa dzīves lielāko zivju lomu, bet viņš ar saviem darbabiedriem dodas ceļā kopā ar Jēzu, kurš ne tikai atklāja Ģenecaretes ezera bagātību, bet dara bagātu arī cilvēka dzīvi.

Tāda bija mūsu Kunga kalpošana Ģenecaretes ezera krastā. Tādu lielākā daļa no mums to esam piedzīvojuši savā dzīvē. Tādu Kungs uzticēja mums – savai Baznīcai. Viņš saka: "Kā Tēvs mani sūtījis, tā Es jūs sūtu." (Skat. Jņ. 20:21) Viņš iedrošina: "Kas tic man, tas darīs tos darbus, ko Es daru, un vēl lielākus." (Skat. Jņ. 14:12) Kungs Baznīcai ir uzticējis ne ko mazāku par SAVU misiju un kalpošanu. Precīzāk būtu teikt, ka Viņš mūs, savu Baznīcu, ir ieaicinājis savā misijā, kurā ir ar mums kopā un ir galvenais tās īstenotājs. Ja Pēteris mūsu stāstā atklāj to, kā Kunga kalpošana un misija pārvērš mūsu dzīves, tad Jēzus mums palīdz ieraudzīt, kāda ir tā kalpošana un misija, kurā ir ieaicināta Viņa Baznīca. Tā ir kalpošana, kuru īstenot ne tikai, tad ja paliek pāri laiks vai spēks, tā nosaka pašu Baznīcas būtību un eksistenci.

Tā izriet no Kristus sirds, kas nav vienaldzīga pret cilvēku vajadzību dzirdēt Dieva vārdu. Ne vienmēr Viņa kalpošanā cilvēki spiedās pie Viņa, lai dzirdētu un klausītos Dieva vārdu. Taču Jēzum nekad nebija šaubu par šo vajadzību. Tāpēc mēs atkal un atkal lasām, ka Viņš cēlās un bija ceļā pie cilvēkiem. Reizēm Jēzus cilvēkus dziedināja vai atbrīvoja, reizēm burtiskā nozīmē paēdināja, bet vienmēr Jēzus mācīja un sludināja Dieva vārdu.

Mēs šodien nedzīvojam laikā, kurā ļaudis spiestos Baznīcā, bet Dievs mums ir devis savu vārdu, lai mēs ar to ietu tur, kur ir cilvēki. Lai mēs nebūtu vienaldzīgi pret cilvēku vajadzībām. Fiziskām un dvēseles sāpēm un ciešanām – pret izsalkumu un nabadzību, vientulību, garīgu apjukumu, cerības trūkumu, vajadzību pēc drošības un piederības. Visbiežāk mēs nevarēsim šīs vajadzības piepildīt tiešā veidā, bet mums ir uzticēti citādi vārdi, nekā ikdienā skan mums visapkārt. Mums ir uzticēts nest un kalpot ar Dieva vārdu, kurš rada pārmaiņas, kurš atbrīvo cilvēku sirdsapziņas, modina cerību un rada jaunu ceļu. Kaut mūsu sirdis nebūtu vienaldzīgas, jo mūsu Kunga sirds nebija un nav vienaldzīga šodien. Vienaldzība pret cilvēku vajadzību dzirdēt Dieva vārdu parasti iet roku rokā ar vienaldzību pret pašu Dievu. Jo sirds, kas mīl cilvēkus un Dievu, ir viena un tā pati. Mums nav dotas divas vai vairāk.

Mīļie brāļi un māsas, es nezinu, ko šis aicinājums jūsos raisa. Varbūt jūs šajā brīdī savā sirdī saklausāt kaut ko no tās vilšanās, pragmatisma un kūtruma, ar kuru iesākās Pētera atbilde Jēzus aicinājumam doties dziļumā. Atcerēsimies, ka ar to Pētera atbilde nebeidzās. Viņš turpināja: ".. bet es izmetīšu tīklus tavā vārdā."

Kas šodien nosaka mūsu kā Baznīcas kalpošanas garu, attieksmi, nākotnes izjūtu un cerību – apkārtējo attieksme, kritika, statistika, bailes vai uzticēšanās Jēzum un Viņa vārdam: "Airē uz dziļumu un izmet tīklus zvejai." Lūgsim, lai atkal un atkal no mums atskanētu atbilde: "Es izmetīšu tīklus tavā vārdā." Kad Pēteris šos vārdus sacīja, viņš vēl neko nezināja par lomu – tas viņam nebija svarīgākais. Viņam bija Jēzus un Viņa vārds, kam uzticēties un paklausīt. Ja mēs jūtam, ka mūsu attieksmi un rīcību pret cilvēkiem vairāk par Jēzus vārdu nosaka kaut kas cits, tad mums jāatiras no krasta. Tad mums pašiem jāklausās un jāskatās uz Dieva vārdu, jāļauj tam no jauna savaldzināt mūsu sirdis, lai esam atsaucīgi iet un izmest tīklus tad, kad Kungs mūs aicina, un tā, kā Viņš mūs vada. Pat ja tas notiek citādi, nekā gaidījām, vai prasa lielāku piepūli, nekā mēs esam pieraduši.

Jēzus Pēterim sacīja: "Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks." Šie vārdi var izklausīties kā vienkāršs Jēzus pravietisks konstatējums, bet mēs zinām, ka Pēteris pats par tādu nekļuva. Šim skaistajam apsolījumam sekoja Jēzus gatavība Pēterim kalpot, būt ar viņu, mācīt viņu, panest viņu, piedot viņam, priecāties par viņu – mīlēt viņu. Jēzus bija gatavs Pēterim dāvināt savu piemēru un mīlošu klātbūtni, un tikai tāpēc Viņš varēja teikt – nebīsties. Citādi bailes Pēteri apstādinātu. Jau šeit, Ģenecaretes ezera krastā, vai arī kādā no daudzām citām reizēm, kad bailēm bija iemesls. Tā no zivju zvejnieka izauga cilvēku zvejnieks. Tas nenotika pats no sevis. Ja Jēzus toreiz būtu tikai mācījis ļaužu pūli no laivas, tad mums nebūtu apustuļa Pētera. Tikai tāpēc, ka Jēzus atkal un atkal ar savu piemēru to bija rādījis un piepildījis, pēc savas augšāmcelšanās Viņš saviem mācekļiem varēja teikt: "Ejiet un dariet par mācekļiem." Nevajadzēja daudz grāmatu un konferenču, jo, paši būdami mācekļi, viņi bija piedzīvojuši un zināja, ko nozīmē darīt par mācekļiem. Un tā tīkls tika izmests plašajā pasaulē. Tā tas nesa un aizvien turpina nest iepriekš nekad neredzētu lomu.

Šodien no apustuļa Pāvila vēstules efeziešiem mēs dzirdējām, ka Kristus savai draudzei dāvāja apustuļus, tad praviešus, evaņģēlistus, ganus un skolotājus ne tikai, lai viņi paši kalpotu, bet lai svētos sagatavotu kalpošanai. Mīļie amata brāļi, arī mūsu mērķis ir ne tikai sludināt Dieva vārdu un izdalīt sakramentu, bet darīt to tā, lai svētos sagatavotu kalpošanai, lai mēs palīdzētu cilvēkiem pārvarēt bailes augt no zivju zvejniekiem par cilvēku zvejniekiem, no tādiem, kas dzīvē makšķerē tikai sev, par tādiem, kas dzīvo un kalpo Dievam un cilvēkiem.

Mūsu evaņģēlija notikums noslēdzas ar konstatējumu: "Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam." Lielais loms paliek aiz muguras, jo Pēteris ar saviem darbabiedriem seko Jēzum pa Viņa rādītu ceļu. Vārds "ceļš" ir arī manā bīskapa kalpošanas moto. To esmu ņēmis no apustuļa Pāvila, kurš tieši pirms savas izcilās mīlestības himnas saka – Es jums rādīšu vēl pārāku ceļu (skat. 1. Kor. 12:31) jeb latīņu valodā excellentior via. Tad viņš turpina ar visneparastāko, izaicinošāko, skaistāko un cēlāko mīlestības aprakstu, kādu pasaule pazīst. Vai Pāvils nav iedomīgs, sakot, ka viņš rādīs šādā mīlestībā ietu ceļu? Nebūt nē. Viņš nerāda uz sevi, bet uz Kristu, kurš vienīgais to nogāja līdz galam – ejot pāri Golgāta kalnam un cauri tukšajam kapam.

Tā Ģenecaretes ezers izrādījās bagātāks, nekā pirms tam likās. Pētera dzīvē atklājās jauns potenciāls un iezīmējās skaistais Baznīcas aicinājums – sekot savam Kungam viscēlākajā ceļā un dāvināt pasaulei Dieva vārdu.

* Uzruna amatā ievešanas dievkalpojumā Rīgas Domā 30. augustā.

Novērtē šo rakstu: