
Vienīgais iespējamais nākotnes scenārijs ir samazināt publiskā sektorā strādājošo skaitu
Guntars Vītols23.07.2025.
Komentāri (37)
Izdienas pensijas ir kā apburtais loks. Un bez absurda elementiem arī neiztiek: kultūras darbiniekiem tādas arī pienākas - koristiem, leļļu teātra aktieriem, piemēram. Par ko, es tiešām nezinu, par koriem zinu tikai, ka dziedam mēs labi.
Un neviens no izdienas pensijām atteikties labprātīgi netaisās - visi protestēs. Daļā pamatoti - iekšlietu darbinieki nereti rēķinās ar zemāku algu, kompensācijā saņemot paātrinātu pensijas ienākumu. Tas ir tīri racionāls ekonomisks apsvērums, nevar nosodīt, rēķina katrs. Saka - nu tad pacel algu! Saprotu.
Saprast jau var. Saņēmu, un tagad grib atņemt!
Bet. Betbetbet. Naudas jau budžetā vairs nav un paliks relatīvi arvien mazāk. Gribi vai negribi. Pat tad, ja esi īsts komunists ar taisnu muguru un cietu sirdi, nāksies to finansējumu griezt nost. Pa lielam visam publiskajam sektoram.
Un tas nozīmē ko? Tas nozīmē, ka vienīgais iespējamais nākotnes scenārijs ir samazināt publiskā sektorā strādājošo skaitu. Algu jau tu vairumā gadījumu samazināt nevari - liela daļa nekādas bagātības nesaņem. Un tādos gadījumos parasti samazina vispirms „administratīvos amatus”, tad pārstāj vai samazina finansējumu un likvidē daļu darbavietu.
Un visi, 100% visi šaušalīgi brēks.





Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.