Iesaki rakstu: 
Katras problēmas risinājums prasa resursu patēriņu. Laikam nav tādas jomas valstī, kurā nebūtu samilzušu vai ielaistu problēmu, jo to risināšanai nepietiekot naudas – tā mums tiek cītīgi skaidrots šo neizdarību iemesls.
Nu valsts attīstības veicināšanai tiek veidota vienota Attīstības finanšu institūcija (AFI). Tas nenoliedzami ir solis pareizajā virzienā un var padarīt šo procesu salāgotāku un efektīvāku, jo pašlaik pieejamie valsts atbalsta finanšu instrumenti ir saskaldīti un atrodas dažādu ministriju pārraudzībā, to savstarpējā koordinācija ir uzticēta Ministru kabinetam, un tāpat kā visi pārējie procesi valstī arī šī koordinācija ir gandrīz nekāda. Vienotas institūcijas izveide varētu to novērst.
Taču tikai ar pareizu ārējo formu vien nebūs pietiekami, lai īstenotu efektīvu un pārskatāmu valsts attīstībai paredzētā finansējuma izmantošanu.
Tāpēc mulsinošs un pārdomas raisošs, lai neteiktu vairāk, ir veids, kādā ir nolemts īstenot un pārraudzīt šo vienoto institūciju, caur kuru ritēs lauvas tiesa valsts attīstībai pieejamā finansējuma, kas ir mērāms miljardos.
Nē, tā nebūs kredītiestāde ar kredītiestādei atbilstošu darbības un pārraudzības mehānismu, kas nozīmē, ka tai nebūs jāatbilst skaidriem, starptautiski noteiktiem finanšu institūciju uzraudzības standartiem, kas liek stingri ievērot pareizus principus risku vadībā (finansējuma piešķiršanā), to nekontrolēs iestādes ar atbilstošu kompetenci finanšu jomā, kā tas tiek darīts ar kredītiestādēm un kā tas ir noteikts arī Latvijas likumdošanā. Valdības piedāvātajā variantā tiek paredzēts, ka AFI darbības pārraudzība būs pakļauta tikai politiskajai konjunktūrai un to īstenos četras ministriju - FM, EM, VARAM un ZM (ministru) - izvirzītas personas…
Lai spētu īstenot šādu mehānismu, atsevišķi politiskie spēki pašlaik cenšas steidzamīibas kārtībā dzīt cauri Saeimai vajadzīgos likuma grozījumus, kas radītu likumīgu iespēju izveidot šādu finansēšanas mehānismu.
Laikam acu aizmālēšanai sabiedrībai valdības izstrādātajos dokumentos tiek minēta iespējamība padomē iesaistīt arī vienu starptautisko finanšu struktūras pārstāvi. (Nez, pēc kādiem principiem un no kuras vienas struktūras tiks izvēlēts un piesaistīts šis padomes loceklis?) Pēc būtības tā jau ir ņirgāšanās pašiem par sevi - tāds savas mazspējas ekshibicionisms, jo normāli jau padomes pamatuzdevums būtu sekot, lai AFI finansējums tiktu izmantots saskaņā ar Nacionālā attīstības plāna (NAP) paredzēto - tad sanāk, ka pat to mēs paši nespējam un mums ir vajadzīgs kāds, kuram mēs iztulkosim angliski savu NAP, lai mums pateiktu, kas tur īsti latviski ir rakstīts un kas mums ir jādara?
Vai arī sanāk, ka mūsu Nacionālais attīstības plāns ir tikai fikcija (ko aizvien vairāk apliecina arī valdības rīcība citās jomās), kas ir vajadzīgs tikai, lai varētu tikt pie Eiropas naudas, un īstā tā sadale sāksies pēc tam, izmantojot kādu “ starptautisku ekspertu” viedokli, nevis NAP?
Kāds te savulaik runāja par valsts izzagšanu, par cīņu pret oligarhiem – tā ir kā mazu nerātņu alošanās, salīdzinot ar to, kas nu tiek rūpīgi veidots.
Lai to īstenotu, no sabiedrības slepenā sēdē valdība ir pieņēmusi lēmumu par Latvijas Hipotēku un zemes bankas kā kredītiestādes likvidēšanu, jo citādāk, to iekļaujot AFI sastāvā, pār AFI nāktos īstenot kredītiestādēm atbilstošu pārraudzību, kas savukārt nozīmē, ka visas sastrādātās ” šmuces”, izdalītie „politkredīti”, lai kā censtos to noslēpt, izlīstu kā īlens no maisa - kā savulaik tas jau notika ar LHZB, tāpēc tagad, tiekot vaļā no licences, varēs atbrīvoties no šādas AFI uzraudzības.
Savdabīgs ir Ministru kabineta sagatavotajos dokumentos paustais pamatojums (kuru pirms tam ir nācies dzirdēt no skandināvu banku lobija puses…), kādēļ AFI nav jāveido kā kredītinstitūcija: ja jau nav paredzēts piesaistīt noguldījumus no iedzīvotājiem, tad jau kredītiestādes licence AFI nav vajadzīga, tas valstij būs tikai lieks apgrūtinājums.
Tas ir tāpat kā apgalvot, ka putnam nav vajadzīgi spārni, ja taisīt dūnu spilvenus no tiem nav paredzēts. Spārni (licence) ir vajadzīgi pavisam kam citam - lai putns spētu lidot, nevis rāpotu pa zemi, tas ir - lai AFI piešķirtu pavisam citu rīcībspējas līmeni, un proti - bankas statuss ļautu daudz efektīvāk izmantot AFI kapitālu, jo saskaņā ar banku darbības uzraudzības standartiem bankas var izsniegt kredītus vai sniegt garantijas atbilstoši kapitāla pietiekamības prasībām. Tas nozīmē, ka uz katru miljonu eiro kapitālā, AFI varētu izsniegt 8-10 milj. eiro garantijas vai kredītus valsts attīstībai. Tas ir, gandrīz desmitkārtīgi vairot mūsu valsts attīstības finansēšanas iespējas!
Un tas noteikti būtu jādara - ja tiešām kādam rūp padarīt mūsu ražošanu produktīvāku, veicot nepieciešamās investīcijas infrastruktūrā un īstenojot sekmīgu inovāciju politiku, lai beidzot īstenotu energoefektivitātes programmas vajadzīgajā apjomā, kas padarītu mūs reāli neatkarīgākus no Krievijas gāzes, lai varētu finansēt mūsu zemniekus un zeme vairs nebūtu jāpārdod svešzemniekiem, lai varētu īstenot mājokļu programmu jaunajām ģimenēm, kuras vēlas strādāt šeit, nevis ir spiestas doties uz ārzemēm – visu to, ko komercbankas nevēlas darīt vai kas nav izdevīgi.
Bet izskatās, ka tas viss valdībai ir vajadzīgs tikai deklarācijās - valdības piedāvātajā AFI risinājumā tas nebūs iespējams, jo tikai kredītinstitūcijai, kura darbojas atbilstoši starptautiskiem banku uzraudzības standartiem, būs nepieciešamā uzticamība, kas nodrošina iespējas piesaistīt resursus starptautiskajā kapitāla tirgū - ne tikai ar valsts garantijām, bet arī bez tām. Valdības piedāvātajā risinājumā tas būs iespējams tikai ar valsts garantijām. Un, kā valdība rīkojās ar tām - mēs tagad jau zinām…
Tā kā AFI bankas licences nebūs, visi attīstības resursi būs jātur un jāapkalpo caur kādu visdrīzāk jau skandināvu komercbanku. Un kādēļ gan valsts tos nevarētu turēt savā bankā, lai varētu efektīvāk izmantot savai attīstībai, nevis komercbanku ienākumu vairošanai? Aizbildināšanās ar Eiropas prasībām nav īsti vietā. Tā atkal ir mūsu mazspējīgā (vai varbūt manipulatīvā?) interpretācija kāda interesēs, jo patiesībā Eiropas likumdošana paredz tieši pretējo: situācijās, kad komercbankas nav spējīgas (vai nevēlas) veikt finansēšanu valstij nepieciešamos sektoros, valsts ir tiesīga radīt un izmantot tādus mehānismus, ar kuriem aizpildīt šos tirgus izkropļojumus - tas tieši ir Latvijas gadījums, pat nepieciešamība to darīt.
Pietiek pārgudri atrunāties! Ko dara sieva, kuras vajadzības virs nav spējīgs apmierināt, bet nodarbojas tikai ar gudru runāšanu?... Tāpat arī šajā gadījumā - uzņēmēji ir spiesti izvēlēties ēnu ekonomikas dotās iespējas, bet cilvēki – pamest šo valsti. Un kurš par to būtu jāvaino?
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
