Iesaki rakstu: 
Lai arī valdošajā koalīcijā aug neapmierinātība ar partijas Jaunā Vienotība (JV) premjera Krišjāņa Kariņa haotisko valdības vadīšanas stilu un viņa nespēju uzņemties līdera lomu, Ministru prezidenta partija nav gatava atteikties no premjera krēsla.
Atbalsta plecu K.Kariņa partija atradusi valsts prezidentā Egilā Levitā, kurš no "pils" aizvadītās nedēļas laikā ir "devis signālus", ka uzticēsies Kariņam līdz galam.
Līdz ar kuluāru runām, ka koalīcijas partneri vairs nav gatavi stutēt premjeru un viņa partiju, neformālās sarunās ar "pili" panākta pat vienošanās, ka gadījumā, ja koalīcijas partijas aicinātu K.Kariņu mierpilni atkāpties no valdības vadītāja amata, valsts prezidents teiktu, ka nevienu citu no koalīcijas partiju kandidātiem par premjeru nevirzīs.
Tādējādi Vienotība cenšas nodrošināties, lai par nākamo premjeru nekļūtu aizsardzības ministrs Artis Pabriks no partiju apvienības Attīstībai/Par, zemkopības ministrs Kaspars Gerhards (Nacionālā apvienība), vai tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP), kuri minēti kā potenciālie koalīcijas partiju premjera kandidāti.
Jaunā Vienotība nav gatava zaudēt premjera krēslu, un, kā liecina vairāki informācijas avoti, pat piedraudējusi koalīcijas partneriem ar informācijas nopludināšanu sabiedriskajos un pētnieciskajos medijos par tā saukto "pasūtījumu galdu", kur nauda tiek atvēlēta partiju prioritātēm, kā arī draudējusi pieslēgt gan fiskālos un ekonomikas ekspertus, gan kultūras līderus, lai tā nostiprinātu viedokli, ka K.Kariņš un Jaunā Vienotība ir vienīgie, kas valsti izvedīs no krīzes.
Vai koalīcijas partijas piekāpsies Jaunās Vienotības un to ietekmes avotu spiedienam, būs redzams tuvākā laikā. Valdības darba uzlabošanai koalīcijas partneri Jaunajai Vienotībai piedāvājuši vairākus scenārijus, to vidū arī finanšu ministra Jāņa Reira un vēl pāris ministru nomaiņu.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
