“Vienotība” un lielie mediji, kuri panākuši, ka Latvijā ir viens no viszemākajiem uzticēšanās līmeņiem valdībai, parlamentam un partijām, ir tie īstākie Kremļa aģenti
Jurģis Liepnieks, Neatkarīgā15.11.2023.
Komentāri (96)
Iesaki rakstu: 
Es neparakstīšos par Saeimas atlaišanu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ja Saeima pēc mēneša tiktu atlaista un sarīkotas jaunas Saeimas vēlēšanas, mēs ievēlētu visus tieši tos pašus politiķus un partijas. Šim vingrinājumam nebūtu vispār nekādas jēgas, ja neskaita iztērētu naudu un enerģiju skriešanai uz vietas.
Otrkārt, es neparakstīšos tāpēc, ka pēc 2012. gada grozījumiem sliekšņi un regulējums ir tāds, ka ierosinātajā veidā Saeimu atlaist nav praktiski iespējams. Citiem vārdiem sakot - ir jau iepriekš zināms, un to zina arī procesa ierosinātāji - Saeima netiks šādā veidā atlaista. Attiecīgi viss šis process ir tikai dažu opozīcijas partiju centieni aktualizēt sevi un iespēja par kaut ko kampaņot, bet šim procesam nav nekādas citas jēgas.
Es neredzu iespējas piekrist tiem, kas nosoda šo kampaņu tāpēc, ka tā šķelšot sabiedrību vai destabilizēšot situāciju. Neko vairāk un papildus sašķelt te šobrīd nav iespējams, un patiesībā šāda bezjēdzīga kampaņa, tieši otrādi, ļauj "nolaist tvaiku". Tā ir iespēja neapmierinātajiem, un tādu, protams, ir ļoti daudz, vismaz kaut ko darīt, kaut kā paust savu attieksmi, kam drīzāk tad jau var būt sistēmu stabilizējošs efekts.
Arī Kremļa piesaukšana te ir nevietā. Tad jau “Vienotība” un lielie mediji, kuri panākuši, ka Latvijā ir viens no viszemākajiem uzticēšanās līmeņiem valdībai, parlamentam un politiskajām partijām, ir tie īstākie Kremļa aģenti, kas radījuši šo valstij tik bēdīgo situāciju.
Lai vai kā - es nebalsošu par Saeimas atlaišanu, jo neredzu šobrīd ne vismazāko iespēju, ka, atlaižot šo Saeimu, mēs varētu iegūt atšķirīgu vai labāku Saeimu.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
