„Vienotības” vissvarīgākais deputāts, kurš jau piekto mēnesi nepiedalās Saeimas darbā: mana ārstēšanās no alkohola intoksikācijas ir personīga informācija
PIETIEK19.09.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
No partijas KPV LV ievēlētais Saeimas deputāts Aldis Blumbergs, kurš 2020. gada sākumā reizē ar Artusu Kaimiņu tika izslēgts no partijas frakcijas, kļuva par neatkarīgo deputātu un tad pievienojās partijas Jaunā Vienotība Saeimas frakcijai, kopš šā gada aprīļa beigām nav piedalījies nevienā Saeimas sēdē – ne klātienē, ne attālināti. Viņš pats mēģina neveikli izmeloties, taču realitāte ir tāda, ka delīrijā nonākušais deputāts ilgstoši ir ārstējies Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā un ir palicis arī bez šaujamieroča glabāšanas un nēsāšanas atļaujas. Vienotības vadība viņu mēģina piesegt, jo A. Blumberga mandāta zaudēšanas gadījumā frakcija zaudēs vienu vitāli nepieciešamu deputātu. Pietiek šodien publicē īsu, bet izteiksmīgu sarunu ar A. Blumbergu.
- Jūs šobrīd esat uz slimības lapas?
- Jā.
- Kā tā gadījās?
- Man ir kājām polineiropātija. Es ārstējos.
- Ir parādījusies informācija, ka jūs esat bijis tādā ilgstošā alkohola varā.
- Nē. Es polineiropātiju ārstēju.
- Vai jums policija ir atņēmusi šaujamieroci?
- Nav.
- Tad tās ir muļķības, kas ir izrunāts?
- Es nezinu, kas to ir runājis, bet tāda informācija manā rīcībā nav.
- Vai jums joprojām glabāšanā ir šaujamierocis?
- Nē, nav.
- Kāpēc vairs nav?
- Tāpēc, ka beidzās atļauja.
- Es saprotu, jūs arī esat ārstējies no alkohola intoksikācijas?
- Tā ir personīga informācija. Es nesniedzu.
- Cik ilgu laiku jūs šovasar pavadījāt Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā?
- Tas ir tāds jautājums, ko jūs varat zvanīt uz slimnīcu.
- Jūs nezināt?
- Nē, es zinu, bet man nav pienākuma atbildēt.
- Jums joprojām ir pielaide valsts noslēpumam?
- Nezinu. Droši vien.
- Jūs nemaz nezināt, vai ir vai nav?
- Speciāli kārtojis neko neesmu…
Seko mums 
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
