Iesaki rakstu: 
Viens miljards eiro – cik tas ir? Tas ir apmēram tik, cik Latvija 2021. gadā tērēs visa veida izglītībai - no skolām līdz augstskolām, sporta un mūzikas skolas ieskaitot, un vēl visa veida kultūrai, atpūtai un reliģijas atbalstam. Tas ir katrs desmitais nodokļos iekasētais eiro un 10% no valsts budžeta. Un vēl tas ir skaitlis, kurš Latvijai tuvākajos gados būs jāizmaksā dažādiem investoriem atjaunojamo energoresursu jomā par obligātā iepirkuma atbalsta priekšlaicīgu atcelšanu, liecina valdībai vēl 2019. gada vidū iesniegtais, Ekonomikas ministrijas (EM) pasūtītais auditorfirmas KPMG zvērināto advokātu biroja atzinums par OIK ātrās atcelšanas tiesiskajām sekām.
Jāatgādina, ka jautājums par OIK atcelšanu ir aktuāls jau vairākus gadus – šis savulaik labi iecerētais “zaļās enerģijas” atbalsta mehānisms, kļuvis par īstu indes ampulu politiskajā vidē, jo valdība, pirmkārt jau Ekonomikas ministrija, nebija spējīga izstrādāt skaidru un saprotamu uzraudzības mehānismu šajā jomā, kas ļāva kupli sazelt dažādiem krāpniekiem un ātras peļņas tīkotājiem.
Tieši EM neizdarības un krāpniecības dēļ tika pieprasīts pilnībā atcelt OIK, tas kļuva par vairāku partiju, piemēram, KPV LV priekšvēlēšanu lozungu, šis mērķis ierakstīts arī Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijā. Šogad būtu jāsākas OIK sistēmas demontāžai, taču izskatās, ka, politisku lozungu vadīta, Latvija kopā ar ūdeni gatavojas no vannas izliet arī bērniņu.
Lietas būtība slēpjas tajā, ka par krāpniekiem bēda maza, tie jāapkaro, taču šajā jomā ieguldījuši līdzekļus arī virkne pazīstamu Latvijas uzņēmumu, piemēram, “Latvenergo” un “Rīgas Siltums”, un arī starptautiskie, piemēram, Somijas uzņēmums “Fortum”, kas darbojas Jelgavā. Kopumā atjaunojamās enerģijas ražošanai Latvijā izveidoti 356 uzņēmumi – 53 biogāzes stacijas, 46 biomasas stacijas, 64 dabasgāzes stacijas, 141 hidrolektrostacija un 52 vēja ģeneratoru stacijas.
Šiem uzņēmumiem ar krāpniecību nav nekāda sakara, un tie rēķinājušies ar to, ko valsts solīja – sniegt atbalstu atjaunojamo energoresursu ražošanai 20 gadus no stacijas darba sākuma brīža. Tā kā jaunu obligātā iepirkuma (OI) tiesību piešķiršana, atkarībā no staciju veida, tika pilnībā pārtraukta 2011. un 2012. gadā, tad 166 stacijas pārstās saņemt atbalstu līdz 2025. gadam (49 jau šobrīd vairs nesaņem), bet pēdējie OI eiro ieripos pēdējo triju staciju kontos 2033. gadā.
Valstij bija divas iespējas kā izbeigt OI – ļaut beigties esošajiem līgumiem un jaunus vairs neslēgt vai arī lauzt esošos līgumus, tiesāties un maksāt neizbēgamas soda naudas par investoriem sniegto solījumu nepildīšanu. KPV LV un vēl dažu politiķu politiskā spiediena dēļ, jo aiz kalniem vairs nav Saeimas vēlēšanas un jāpilda vēlētājiem dotie solījumi, valsts gatavojas iet pa līgumu laušanas un soda naudu maksāšanas ceļu.
KPMG analīze liecina, ka gaidāmo sodu summa būs ap vienu miljardu eiro un prognoze par tiesvedību iznākumu ir bēdīga. Un tās nebūt nav visas sekas – ir pilnīgi skaidrs, ka, priekšlaicīgi pārtraucot OI atbalsta maksājumus, daudzi no ražotājiem kļūs maksātnespējīgi un būs spiesti pārtraukt darbu. Tas tāpēc, ka bankām iesniegtie biznesa plāni uz kuriem balstījās kredītu atmaksas grafiki, šādus maksājumus paredzēja, un tos pārskatīt diez vai būs iespējams.
Tādēļ baumo, ka viens otrs varbūt ne tik veiksmīgs šīs jomas uzņēmējs to tik vien gaida, lai valsts pārtrauc OI atbalstu, – tad varēs uzvarēt tiesās un iekasēt visus maksājumus uzreiz, nevis gaidīt tos pa daļām vēl gadiem ilgi. Ar to viss nebeigsies – ir pilnīgi skaidrs, ka, neturpinot OI atbalstu, Latvija nespēs izpildīt savas saistības siltumnīcefekta gāzu izmešu samazināšanā līdz 2030. gadam un nespēs izpildīt saistības par 40% enerģijas no atjaunojamajiem resursiem tajā pašā gadā.
Tas savukārt draud ar Eiropas Savienības sankcijām pret Latviju, kas varētu izpausties kā soda nauda vairāku desmitu tūkstošu eiro apmērā katru dienu līdz pat brīdim, kad Latvija būs izpildījusi savas saistības šajā jomā. Uz šī fona pat tas, ka darbu varētu zaudēt tūkstošiem cilvēku, jo Biogāzes asociācija prognozē, ka 80% šīs jomas uzņēmumu, kas galvenokārt ir zemnieku saimniecības, bankrotēs, liekas sīkums.
Vai Latvija ir gatava uz gadu slēgt visas skolas, visas augstskolas, visus muzejus un izstādes, visus teātrus, koncertzāles un Operu, atteikties no Dziesmu svētkiem un “Skroderdienām Silmačos”, lai apmierinātu dažu politiķu – bijušā ekonomikas ministra Ralfa Nemiro, pašreizējā ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga, partijas KPV LV un vēl dažu politiķu ambīcijas palielīties vēlētāju priekšā, ka spējuši izpildīt savus solījumus, un tikt ievēlētiem atkal?
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
