Viens otrs mūsu politiķis un diplomāts vairāk sāk izskatīties pēc Jeruzālemes aitu gana, nevis Latvijas valstvīra

Vispirms konstatēsim faktu, ka mums nekādas oficiālās politikas attiecībā uz tā reģiona konfliktu nemaz nav. Ne mēs esam tā pa īstam Izraēlas sabiedrotie, ne spējam saprast un sagremot Palestīnas humānās teikas un pasakas. Izraēlas valsts prezidenta vizīti drīzāk varēja saukt par biznesa komandējumu, jo mēs uzzinājām, ka mūsu Valsts ieņēmumu dienests plāno izmantot izraēļu veidotās tehnoloģijas, lai iegūtu piekļuvi datiem no privātām ierīcēm, bet mūsu aizsardzības spēki ir saņēmuši piedāvājumu no ebreju firmām, kas specializējušās gaisa telpas kontrolē.

Labi atceros, ka Ukrainas kara sākumā Izraēla neļāva baltiešiem nodot ukraiņiem savus militāros ražojumus, lai arī mēs par tiem bijām maksājuši labu cenu. Tagad viņi atkal mums kaut ko vēlas iesmērēt… Ja viņiem vajag, pateiksim skaļi – ko mēs īsti sagaidām no šīs sadarbības.

Piemēram, vai kāds no Latvijas politiķiem ir gatavs ar Izraēlu padiskutēt par interesēm, kas atrodas uz divvirziena ielas? Ja mēs ārpus kārtas un laikiem kompensējām ebreju sabiedriskajām organizācijām nekustamā īpašuma apjomus, kas, protams, bija izcenoti no pirksta gala, varbūt varēja šo atgādināt tagad, kad runa ir par militārās rūpniecības līgumiem vai jebkuriem citiem darījumiem, kur latvieši ir pircēju lomās?

Ja reiz Izraēlas vēstniecība atļaujas mūsu valstī diktēt un tulkot likumus tā sauktā tiesiskuma vārdā – Herberta Cukura negodīgais gadījums –, varbūt mums būtu ļauts pieprasīt no viņiem arī šādus tādus labumus, ko mēs redzam kā savu patieso labumu. Jo citādi te viens otrs mūsu politiķis un diplomāts vairāk sāk izskatīties pēc Jeruzālemes aitu gana, nevis Latvijas valstvīra. Kas būtu tik politiski nekorekts, ja mēs viņiem acīs pateiktu, ka viņi uz mūsu rēķina savu politiku neveidos?

Bet, ja viņi tomēr grib veidot savu politiku, atsperoties uz mūsu kauliem un izpratni, tad tas nebūs par skaistām acīm. Nevajag aizmirst, ka savu holokausta industriju Izraēla balsta arī uz mītu par latviešiem kā žīdu šāvējiem, lai gan kopumā tas ir mūsu ienaidnieku sēts un izdomāts stāsts. Tad kāpēc šajās attiecībās tikai viens grib sasniegt orgasmu?

Vajag pamācīties no grantu un stipendiju jodelētājiem – progresīvajiem, kas mēģina konvertēt sev izdevīgā gaismā Palestīnas likteni. Kā jums šķiet, no kurienes tam visam aug nagi un ragi? Tieši tā tiek sponsorētas ideoloģijas, grupējumi, pārliecības, samainot materiālo labumu pret pasaules uzskatu. Tā sauktais nevalstiskais sektors nav nekāda humpalu brālība – viņi ļoti mērķtiecīgi raujas varā, atsaucoties uz sabiedrības interesēm.

Jūs paskaitiet naudā, kā viņiem izdevās iesmērēt Latvijas politiskajai elitei partiju finansēšanas likumu, kas tagad, izrādās, ir greizie rati, kamēr paši pa maliņu arī tika pie tā paša pupa. Cik eleganti ir strukturizēta valsts pārvalde, caurvīti iepirkumi un formēts tā sauktais zinātnes elements, lai notiktu pilnīgi viss, izņemot valstiskumu! Regulas un birokrātija/ierēdniecība ir viņu pavadiņas, ko neviens no šīs grupas neizlaidīs no rokām. Bet mēs brīnāmies, ka mums lielajā un mazajā bildē nesanāk. Divdesmit gadus viņi būvēja šo terasīti, kas tagad ir nopietnas varas balkons ar greznām marķīzēm.

Kad kultūras ministre šajās dienās publiskoja uzsaukumu nevalstiskā sektora pārlaicīgumam, tas tikai vēlreiz pasvītro, ka viņi baidās, ka pazaudēs savu mākslīgi radīto ietekmi. Nevalstiskais sektors, ko selektīvi uztur valsts! Mēs it kā ierēcam, piemēram, par “Bolt” un “Wolt” pētījumiem, kas nodokļu maksātājiem izmaksā 300 000 un vairāk, bet – tieši tādā veidā tiek stiprināta viena kreisuma slimība, viena patoloģiska novirze.

Tie ir progresīvie, kas tagad vada Rīgu, mierīgi noskatoties, kā pilsētā kā kailgliemeži uzrodas nelegālās mošejas ar atbilstošo iedomu tematiku. Neviena vēl nav aizvērta! Pastudējiet sociālo zinātņu programmas visās Latvijas augstskolās – sarkanās pamatšķiras stipendiāti ar šo nodrošina sevi kā neviens, lasot lekcijas, cepot zinātniskos grādus, piedāvājot sevi kā ekspertus vai lobijus. Bet mēs kolektīvi noskatāmies, ka jau gadiem nespējam šo kārtību izlīdzsvarot – par labu eksaktajiem virzieniem, kam jāpumpē tautsaimniecība un labklājība. Tas nekad nenotiks, jo pret to strādā visa sistēma ar memorandu padomēm aizkrāsnēs!

Vieni piketē par Izraēlu, otri – par Palestīnu… Tāds kā praida turpinājums! Jūs negribētu iziet ielās ar plakātiem arī gadījumos, kad notiek acīmredzamas nejēdzības, kas patiešām skar Latvijas valsti, mūsu cilvēkus?

Piemēram, kad mēs buksējam ar valsts kapitālsabiedrībām, tās apzināti dzenot nespējā? Kad mēs stāvam gadiem rindās, lai saņemtu noteiktus medicīnas pakalpojumus, kas varētu noteikt mūsu dzīves kvalitāti? Kad trūkst skolotāju un bērnudārzu! Kad politiķu un ierēdņu augstākā līga mierīgi sev iedala atlīdzības, kas sen jau kā pārspēj jebkura veida mērenību un vajadzību? Par kādām aplokšņu algām jūs spriežat, ja paši nespējat būt savās vietās kā krietni un atbildīgi saimnieki? Ja mums ir ministrs, kas budžeta gada vidū prasa nozarei vēl 500 miljonus – kāpēc viņš vēl atrodas savā postenī?

Nesaku, ka mums ir jābūt vienaldzīgiem pret ģeopolitiskajiem satricinājumiem, tikai nezin kāpēc mums vispirms kaut kā vairāk gribas lāpīt pasauli, nevis savu cauro zeķi. Kurš šo mums ir devis kā galveno uzdevumu?

Novērtē šo rakstu: