Iesaki rakstu: 
Mājsēde, ģīmjsegas un tālmācības ir nospriegojušas mūsu sadzīvi, bet tādēļ jo svarīgāk pa reizei piespiest sevi domās atrauties no ikdienas rūpestiem un ķezām, pacelt acu skatu virspus ikdienas horizonta un mēģināt pavērties nākamībā. Jo šobrīd notiekošais globāla mēroga satricinājums neizbēgami nesīs neatgriezeniskas pārmaiņas, un pasaules dižākie prāti, lielāko naudas turētāju mudināti, jau pavēstījuši par visas pasaules sabiedrības Lielo restartu (The Great Reset). To mēs zinām jau kopš pērnā jūnija, kad Pasaules ekonomikas forums un princis Čārlzs palaida šo konceptu tautās, un visaugstākā līmeņa pasākumi būs vēl ilgi tam veltīti.
Viens no centrālajiem uzstādījumiem šai jaunajā pasaules kārtībā būs tas, ka ceturtajai industriālajai revolūcijai ir jābūt gan taisnīgai, gan zaļai. Gan milzu globālās stratēģijās, gan mūsu ikkatra viena ikdienā. Aicinu paturēt redzeslokā abus mērogus – gan globālo, gan humāno –, lai varētu pasaules sāpi uztvert cilvēciski pazīstamā situācijā.
Tā katrs veļasmašīnas lietotājs zina, ka ar laiku no tās izņemtās zeķes visas vairs nav saliekamas pa pāriem. Pa kādai pazūd bez pēdām, bet citas no sākotnēji melnām pēc dažām mazgāšanas reizēm pārvēršas 50 dažādās pelēkā nokrāsās. Līdzīgi kā ar globālo klimata maiņu, par kuras iemesliem var šaubīties, bet par rezultātiem ne, arī zeķu vientuļnieču rašanos līdz galam nav izskaidrojuši pat britu zinātnieki, bet fakti ir neapstrīdami.
Ziņās dzirdēju, ka ir tāda franču iniciatīva Chaussettes Orphelines, kur firma pieņem šādu bāreņzeķu sūtījumus – mērogs esot tonnu tonnas –, un pēc pārstrādes iegūto jauno materiālu franču brīnumdari pārvērš jaunās modes precēs. Reciklēšana kā vientulības un bārenības risinājums, zaļš un taisnīgs bez gala. Tādas firmas plaukst pa visu plašo pasauli, Austrāliju ieskaitot.
Mums daudzcietušajā latvju zemē ir viena ļoti līdzīga vientuļnieku problēma, proti, pēc katrām vēlēšanām veidojas deputātu bariņš, kuri ir politbāreņi. Un līdzīgi kā ar klimata maiņu vai zeķu pāru izjukšanu rezultāti ir skaidri redzami un ar pieaugošu tendenci. Tā šobrīd Saeimā ir jau trīspadsmit ārpusfrakciju deputāti, lai arī sākotnēji, tūlīt pēc vēlēšanām, tāds bija tikai viens. Problēmas mērogam vienkārša ilustrācija: šo politbāreņu ir vairāk nekā deputātu četrās no septiņām frakcijām.
Tos tak arī varētu reciklēt, ņemot vērā jauno, zaļo pasauli, uz kuru virzāmies nevaldāmā apņēmībā, ne? Tiesa, tiešā veidā no vienas kompānijas izkritušo iemurdzīt citā neļauj pašreizējā Saeimas frakciju veidošanas kārtība, bet kaut kas tak te būtu jāpasāk. Taupīgums un atjautība vienumēr ir bijuši mūsu tautas dzīvesziņas kodolā, kas ļāva izdzīvot cauri laiku laikiem.
Tā skaudrajos padomju laikos, kad sievietes valkāja neilona zeķes, ne zeķbikses, pagalam caura zeķe tika degradēta par mājas vīna filtra materiālu, bet veselākā (tā, kurai bija tikai daži uzņemti valdziņi) sapārota ar līdzīgu, un tad abas pavārīja stiprā melnajā tējā. Rezultātā tām izveidojās vienāds tumšs tonis, un – hopā! – jauns pāris rokā.
Pārot varēja arī zeķbikses, jo bieži vien caurumi tām bija dažādās vietās, līdz ar to, saprātīgi sapārotas, tās varēja pavilkt zem garajām biksēm, dodoties uz subotņiku aukstākā pavasarī. Paslepen šādu metodi izmantojuši arī bļitkotāji, bet saprotamā kārtā tā netika daudzināta.
Kā redzams no pieredzes, vienkāršas un ekoloģiski visnotaļ pareizas metodes ar pārkrāsošanos un tukšumu slēpšanu mūsu politiskajā praksē jau sen ir ierastas un dod cerēto rezultātu, ko varam vērot vai ik dienas tiešraidēs un visur citur.
Bet! Pie sasniegtā mēs nedrīkstam apstāties. Franču zeķu projekts paredz to savākšanu un nosūtīšanu pārstrādei, kā rezultātā no tonnām vairs nelietojama tekstila rodoties augstās modes produkcija. Skeptiķi varētu teikt, ka zeķes, it īpaši izmazgātas, nesver daudz un to pārsūtīšana nav pārāk dārga. Cita lieta ir labi barots tautas kalps – ne aploksnē, ne vienkāršā banderolē to neietūcīsi.
Pēc risinājuma jāraugās jau iedibinātā ekoloģisku risinājumu praksē. Tā lērumam preču savākšanas un reciklēšanas izdevumi jau ir iekļauti cenā, un pareiza šādu izdevumu noteikšana ir viena no galvenajām problēmām nu jau gadiem ilgi muļļātajā taras depozīta sistēmas sāgā. Bet viņi tur ņemas ap miljoniem potenciālu vienību, kamēr reciklējamo deputātu skaits diez vai pārsniegs 60–70 gabalu vienā ciklā.
Reciklēšanas izmaksas jāiekļauj preces cenā, šajā gadījumā – pie saraksta iesniegšanas visai dokumentu gūzmai klāt jāpieliek arī attiecīga naudiņa, par kuru pēc mazgāšanas par vientuli kļuvušais varētu tikt pārsūtīts pārtapšanai jaunā kvalitātē. Ieteicams, uz Franciju vai vēl labāk uz Austrāliju.
Jaunais zaļās un taisnīgās domāšanas koncepts, izmantojot jau citās dabas aizsardzības cīņās iemēģināto, var tikt projicēts uz mūsu praksi plašā spektrā. Nu, piemēram, obligātā bioetanola piešprice – kādēļ tikai dīzelim? Vai mazums tādu pārtikas produktu, kas pamatā tiek ražoti no izrakteņiem? Piemēram, spridzīgi dzērieni no naftas un gāzes, tortes un kūciņas no silikāta un grants – tiem tak etanola piedeva būtu gan ekoloģiski, gan kulināri labvēlīga!
Un tam visam varētu piekārtot mazu, bet taisnīgu sabiedrisko attiecību kampaņu par ekoloģiski tīriem dažsimt tūkstošiem, kuras ietvaros piedāvātu reciklēt vecos lozungus, piemēram, klasisko Dreslera peršu “zaļais ceļš uz zilo tāli, klāts ar ilggadīgu zāli” transformēt par “zilais ceļš uz zaļo tāli” utt., bet jau apnikušo un acīmredzami no realitātes izkritušo lozungu par vienu taisnību visiem, kas kaitina apspriežu tiešraides vērotājus, nomainīt pret skanīgu un mūsdienīgu:
“Gūt var ņemot,
Gūt var dodot, –
Metāllūžņus vajag nodot!”
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
