Iesaki rakstu: 
Saeima pieņēmusi divus zīmīgus likumus - bankomātos nedrīkstēs izmantot krievu valodu, UN Darba likumā stiprinās valsts valodas pozīcijas darba tirgū, liedzot nepamatoti pieprasīt svešvalodas zināšanas.
No vienas puses, kas gan var būt svarīgāks par valsts valodas lietojuma stiprināšanu? Valsts valodas statuss ir nostiprināts Satversmē - valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Arī Valsts valodas likumā. Bet ir viens "bet". Paši Saeimas deputāti. Šai "elitei" valsts valoda nav nepieciešama.
Stāsts ir par "Stabilitātei" frakcijas deputātu nedienām ar Valsts valodas centru.
Deputāts Jefimijs Klementjevs nav spējis nokārtot pārbaudi, deputāts Viktors Pučka vairākkārtīgi vienkārši neierodas uz pārbaudēm.
Nacionālā apvienība un daļa "Apvienotā saraksta" ir sākuši vākt parakstus par deputātu nosūtīšanu uz valsts valodas eksāmenu, bet ak vai! Saeimā nevar savākt nepieciešamos nieka 20 parakstus! No 100 deputātiem.
Dārgie likumdevēji, Rosļikovs nepārtraukti filmē no Saeimas naidīgus video un kliedz par "valodas genocīdu". Kam vēl ir jānotiek, lai jūs savāktos?
Nespējat savākt parakstus? Labi. Varbūt tad palasiet savu ētikas kodeksu? "Deputāts godprātīgi ievēro Saeimas deputāta svinīgajā solījumā pausto apņemšanos." "Deputāts ciena un vienmēr ievēro Satversmi, Saeimas kārtības rulli un citus normatīvos aktus." "Deputāts izkopj savu runas un valsts valodas prasmi."
Kā jūs varat prasīt no iedzīvotājiem kaut ko, ja paši nepildāt likumus? Grūti prasīt, lai citi ciena valsti, kuras elite tik ļoti neciena savu tautu. Tik tiešām - VISI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGI, BET DAŽI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGĀKI PAR CITIEM. Varbūt sāciet vienreiz ar sevi.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
