Vīķes-Freibergas kapavietas lieta: kā interesēs ir padarīt Latviju par apsmieklu visai pasaulei?
Anna Žīgure*22.01.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pagājušajā nedēļā vairāku mediju virsrakstos parādījās ziņa, ka bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga iegādājusi sev kapavietu netālu no Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes kapa. Nu un tad? – tā ir pirmā doma, kas ienāk prātā. Vieta ir cienījama, un atjaunotās Latvijas valsts galva to godam pelnījusi. Tomēr šķiet, ka rakstu autoru nolūks nav bijis vienkārši informēt sabiedrību, jo jau virsrakstā jūtama ironiski smīkņājoša attieksme.
Iespējams, ka tā ir tikai žurnālistu vēlme palielināt “klikšķu” skaitu internetā vai nopirkto eksemplāru daudzumu avīžu kioskos. Gribas domāt, ka tā ir līdzcilvēku dziļi cilvēcīgā muļķība, nevis centieni novirzīt cilvēku domas izklaidējošā žanra virzienā, jo ko gan citu kā izklaidi meklē anonīmo komentāru autori.
Vai tās aprindas, kas tagad šausminās par Vairu Vīķi-Freibergu, kura, “izmantojot starpniekus, tikusi pie kapavietas”, ir tās pašas, kas ir ar mieru pacelt par valsts vadītāju cilvēku, kurš “zog, bet dalās”? Katrā ziņā šķiet, ka šo “skandālu” nav izraisījusi ar kiberuzbrukumiem pazīstamā kaimiņvalsts. Gan šajā, gan daudzās citās reizēs pašmāju spēki ir vēl ņirdzīgāki un līdz ar to arī postošāki – tieši tāpēc, ka tie ir mūsējie un spēj aizskart vēl sāpīgāk. Turklāt arī šajā gadījumā grūti teikt, kur beidzas muļķība un kur sākas tīša sabiedrības kacināšana, strīda kurināšana.
Kur ir problēma? Manuprāt, vienīgi tajā apstāklī, ka mūsu valsts acīmredzot nav padomājusi par to, ka visi, arī bijušie prezidenti, ir mirstīgas būtnes un viņiem vajadzētu tās septiņas pēdas zemes, kur līdzcilvēki Mirušo piemiņas dienā varētu nolikt svecītes, tādējādi parādot cieņu par Latvijai veltīto mūžu. Nākotnes skolotāji Latvijas vēstures stundās varēs vest skolēnus iepazīties ar Meža, Raiņa un Brāļu kapiem un tur apglabātajiem mūsu tautai un valstij nozīmīgajiem cilvēkiem.
Jācer, ka neatkārtosies Latvijai un tās ļaudīm liktenīgais plāns, kāds īstenojās 1940. gadā, kad tukšas palika daudzas kapu vietas. Toreizējā prezidenta Kārļa Ulmaņa pīšļus joprojām neesam sagaidījuši dzimtenē. Tāpat kā valsts un zeme, kas ātri vien piepildās, ja iedzīvotāji to pamet, arī kapsētās vietas tukšas nepaliek, tās ātri aizpildās. To var redzēt Meža, Brāļu, Raiņa kapos un neskaitāmās citās mūsu dzimtenes kapsētās.
Deportētajiem un nogalinātajiem cilvēkiem iecerētās kapu vietas atdeva citiem. Visbriesmīgāk, protams, ir skatīties uz Balto krustu kapulauku Meža kapos, kur starp upuru apbedījumu vietām paceļas iespējamo soda izpildītāju kapu akmens pieminekļi. Ja kāds pārmet latviešiem tolerances trūkumu, tad vajag aizvest un parādīt šo vietu. Nedomāju, ka vēl kaut kur civilizētā pasaulē iespējama tik tālejoša iecietība.
Bet, atgriežoties pie prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas un varbūt arī vēl citiem prezidentiem, ir jāsaprot, ka tāpat kā visiem mirstīgajiem, arī viņu dienas tomēr ir skaitītas. Mēs varam skatīties uz viņu paveikto šā vai tā, cildinot vai nievājot, bet viņi visi kādu laiku bijuši mūsu valsts pirmās personas un kā tādi pelna cieņu. Mūsu valsts zaimotāju jau tā ir pietiekami gan valsts iekšpusē, gan ārpusē. Vai likumā, kas nodrošina zināmas garantijas pēc prezidenta laika, nekas nav ierakstīts par to, kas notiek, kad bijušo prezidentu dzīves gaitas uz šīs zemes beidzas?
Nedēļas nogalē parādījās jauna ziņa, ar ko čakli pirmajā darbadienā dalās drukātās avīzes: “KNAB izvērtēs medijos izskanējušo informāciju par Vairas Vīķes-Freibergas iegūto kapavietu.” Vai šī ziņa jāuzņem kā korupcijas apkarošanas biroja totāla degradācija? Vai tas notiek par nodokļu maksātāju naudu? Kā interesēs ir padarīt Latviju par apsmieklu visai pasaulei? Un vai mūsu valsts vara kopā ar pilsoņu un nepilsoņu kopumu neņem šajā pasākumā pārāk aktīvu dalību?
* Pārpublicēts no la.lv
Reizē ar šo rakstu publicējam arī interesantas pārdomas, ko sociālajā tīklā Twitter publicējušas dažas sabiedrībā pietiekami labi zināmas personas.
Seko mums 
Šopavasar fonds negaidītā kārtā saņēmis vairākas sabiedrībā pazīstamu cilvēku grēksūdžu vēstules, kuru saturu šeit pārstāstīsim īsi un koncentrētā veidā, jo mūsdienās sāpinošu un dvēseles dzīles atkailinošu tekstu palagus, kādas savulaik uzrakstījuši, piemēram, Svētais Augustīns (“Grēksūdze”) vai Mišels Fuko (“Miesas grēksūdze’) – tik garus gabalus lasīt nevienam nav laika.
Valsts amatpersonas īpaši jau vēlēšanu laikā daudz runā par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, palīdzību uzņēmējiem, tiesiskumu un tā tālāk, un tā joprojām. Praksē gan mēdz būt citādāk, un valsts iestāžu vērsanās pret mani, manas ģimenes locekļiem un manis vadīto uzņēmumu liecina, ka realitāte var līdzināties absurda lugai.
Konkrētā piemērā – Balvos. 2022.gada oktobrī uz ceļa, kuru kā taisnāko vairāk nekā 30 gadus lieto mazdārziņu īpašnieki, bez brīdinājumiem tika nostiepta ķēde, kurā par laimi nelaimē ar salīdzinoši lēnu ātrumu (ap 15 km stundā) ietriecās motocikla vadītājs kurš guva nopietnas kakla traumas.
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
