Vīķes-Freibergas tikšanās ar Putinu Alpu kūrortā - rūpīgi noslepenotā ārpolitiskā izgāšanās

Neapšaubāmi briesmīgākā – kaut svītas, pēc tam arī ārlietu resora un valdības rūpīgi slēpta no sabiedrības – Vairas Vīķes-Freibergas ārpolitiskā izgāšanās bija tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Oficiāli sabiedrībai tika pateikts ārkārtīgi maz: 9. februārī prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga apstiprināja, ka uz nākamo dienu saskaņota tikšanās iespēja ar V. Putinu Austrijā (kas bija taisnība), taču priekšlikums esot ļoti negaidīts (kas bija klaji meli). Nākamajā dienā tikšanās Sankristofas kūrortā netālu no Insbrukas tiešām notika, sekoja neizteiksmīgs paziņojums presei - prezidente atzina, ka „ļoti priecājas par šo izdevību tikties ar Krievijas prezidentu un vaigu vaigā pārrunāt veselu rindu jautājumus, kas skar mūsu abu valstu attiecības” un ka „daudzi no šiem jautājumiem ir stipri sarežģīti un ka viņi, protams, nav atrisināmi vienā dienā, jo ne jau vienā dienā viņi arī ir radušies”. Savukārt preses konferencē pēc atgriešanās citkārt tik izteiksmīgā un runīgā V. Vīķe-Freiberga pēc būtības paziņoja tikai to, ka saruna noritējusi „abpusējas izpratnes un dialoga zīmē” un bijusi „ļoti atklāta un vaļsirdīga”, jo daudz labāks esot "pārdurts augonis, nevis aplīmēts ar plāksteri".

Dienesta ziņojumi un citi dokumenti, kas saistīti ar šo tikšanos un tās organizāciju, nekavējoties tika noslepenoti un šādā statusā ir joprojām. Savukārt jautājumi joprojām paliek vismaz divi: pirmkārt, kas un kā tad noorganizēja šo tikšanos; otrkārt, - kas īpaši būtiski, kā īsti notika tikšanās, kādas īsti bija tēmas un cik cienījami izskatījās mūsu valsts vārda nesēja pasaulē. Eksprezidentes viedokli mēs zinām: organizēšanas jautājumi nav būtiski, bet Alpos notikusi vienkārši atklāta saruna. Pieklājīgs – kas viņam gadās nebūt ne vienmēr – oficiālajās atsauksmēs bijis arī V. Putins: kā viņa viedokli pēc abu tikšanās atstāsta Jānis Jurkāns, „kā viņš teica – sakarīga lēdija”.

Tomēr šis ir tas gadījums, kad organizēšanas jautājumi ir gan būtiski – ņemot vērā, ka Saeimas Ārlietu komisija par šādu tikšanos nezināja vispār neko un arī Ārlietu ministrija par to tika informēta tikai pēdējā brīdī. Izsakoties kāda toreizējā Ministru kabineta pārstāvja vārdiem, „tā vizīte tika organizēta pa krimināliem kanāliem. Viņa briesmīgi gribēja, un, kad Putins pasvilpa, viņa pa galvu, pa kaklu aizskrēja”. Kas tad bija šie it kā kriminālie kanāli – un vai tie tiešām bija krimināli? „Es zinu, kas to izkārtoja,” – tik kategoriski apliecina J. Jurkāns

- Kas?

- Barons fon Kalmanovičs.

- Kāds viņam sakars ar Vīķi-Freibergu?

- Viņam nekāds. Viņš skaitījās Putina padomnieks Baltijas jautājumos.

- Un tad viņš gāja un sarunāja?

- Šabtajam fon Kalmanovičam bija tikšanās ar prezidentu vai ar viņa palīgiem, un viņš teica - klau, tu brauksi slēpot, vai tu nevarētu satikties ar vienu lēdiju. Tā vajag. Zinot, kā tikšanās ar Krievijas prezidentu tiek organizētas... pats esmu bijis tādā situācijā, tas nav nemaz tik sarežģīti. Es domāju, ka tur bija loma [Vīķes-Freibergas] padomniekam [Solam] Bukingoltam. Iniciatīva nāca no viņas, viņa gribēja, jo, redz, bija viens tāds moments, kad amerikāņi ļoti gribēja, lai tiek sakārtotas attiecības ar Krieviju, - nu, pamēģini.

- Tātad – amerikāņi un dāma vēlējās, Šabtajs izkārtoja...

- Tieši tā.

Reizē ar 2009. gada rudenī Krievijā nošautā Šabtaja fon Kalmanoviča vārdu Alpu tikšanās sakarā tiek minēts arī kāds Jānis Grigalis – bijušais Valsts kancelejas darbinieks un prezidentes tulks, kurš vēl pirms tam it kā pabijis arī Valsts drošības komitejas dienestā. Taču, ja ticēt M. Bondaram, šādiem cilvēkiem ar prezidentu tikšanos nav bijis ne mazākā sakara – nu, vai vismaz viņš par tādu neko nezinot,

- Savulaik prese ziņoja, ka viens no prezidentes tulkiem esot izbijis VDK darbinieks...

- Visiem darbiniekiem, kas strādāja Valsts prezidenta kancelejā, bija jāiziet tāda drošības pārbaude - formāla vai neformāla, lai vispār varētu strādāt. Tā ir mana atbilde. Ja drošības dienests mums šādu informāciju nebija iedevis, tad tā ir viņu kompetence. Tā nav prezidenta kancelejas kompetence.

- Šo cilvēku sauca Jānis Grigalis. Neatceraties, kurš viņu atrada?

- Tajā brīdī, kad es atnācu uz kanceleju prezidente, bija atstāta diezgan viena. Tur bija komanda, bet daudzi cilvēki bija projām, kancelejas vadītājs bija projām, padomnieki bija projām vai gatavojās pamest darbu, daudzi bija aizgājuši, daļa kravāja mantiņas, kuriem nebija interese turpināt strādāt. Algas bija salīdzinoši zemas valsts pārvaldē, prezidenta kancelejā ļoti zemas. Bet, kad es iegāju savā kabinetā, tur bija čupiņa ar CV. Kad Vairu Vīķi-Freibergu ievēlēja, daudzi cilvēki sūtīja CV un vēlējās strādāt.

- Un Jānis Grigalis bija atsūtījis savu CV?

- Ja nemaldos, jā, Jānis bija atsūtījis, viens no tiem. Tur bija vesela virkne ar cilvēkiem, jo tajā laikā bija jāuzstāda strādājoša organizācija. Tā ka to vajadzēja būvēt uz diezgan līdzenas vietas. Labāk vai sliktāk, bet tas tika darīts.

- Bet vai varat izstāstīt savu versiju Vīķes-Freibergas un Putina tikšanos Alpu namiņā - par to, kas tur notika?

- Nevaru. Jūs taču labi zināt, ka nevaru. Jūs taču zināt, ka tas joprojām ir zem slepenības grifa un man liedz runāt likums. Lai kā man gribētos pastāstīt.

- Un par to, ka šo tikšanos noorganizējuši pusbandīti un čekisti?

- (Smejas). Pie kuriem es tieku pieskaitīts?

- Jūs piedalījāties organizēšanā?

- Biju klāt. To gan nevar noliegt.

- Vēl tur tiek pieminēts tāds Šabtajs fon Kalmanovičs.

- Nezinu tādu. Nekad neesmu saticis. Nekad neesmu runājis, nekad nav bijis kontakts ar tādu cilvēku. Man, Mārtiņam Bondaram, nekad nav bijis kontakts ar tādu cilvēku. Es tādu nepazīstu. Es esmu redzējis basketbolā kādus desmit metrus no manis, bet tas jau ir pēc darba prezidenta kancelejā. Tas arī viss. Es ar tādu cilvēku neesmu runājis. Vēstniecība, Kremlis...

- Tad kāpēc Ārlietu ministrija bija tik pārsteigta par šo tikšanos?

- Tāpēc, ka bija ļoti ierobežots skaits, kas to zināja. Ārlietu ministrijā arī bija cilvēks, kas to zināja.

- Kāpēc bija vajadzīga šī slepenība?

- Citādi tikšanās nebūtu notikusi. Tādi bija noteikumi – neitrālā teritorijā un pirms tam neizziņojot. Neitrāla teritorija, un pirms šīs tikšanās netiek izziņota tikšanās.

- Krievijas puses noteikumi?

- M-m.

Dīvainā kārtā izrādās, ka nedaudz teiksmainais Jānis Grigalis, kurš nu pārcēlies uz tulka darbu Rīgas Pašvaldības policijā, ir daudz runīgāks. Tieši viņš, izrādās, bijis slavenās Alpu tikšanās tulks.

- Ko jūs tulkojāt pie Vairas Vīķes-Freibergas?

- Avīzes, ienākošo pastu, arī tad, kad vēstnieki runāja krieviski. Putina tikšanos tulkoju.

- Bijāt tur?

- Biju.

- Un kā tur gāja?

- Labi. Interesanti.

- Ko labu sarunāja?

- Tas jau jāprasa kancelejai. Es vienu papīru uzrakstīju kā pienākas, vienā eksemplārā, un viss. Visas sarunas ieraksta. Tās stāv Ārlietu ministrijā. Un man nekāda sakara nav.

- Vai saruna ar Putinu notika krievu valodā?

- Jā.

- Un ne vācu valodā?

- Sākumā bija vācu tulks. Viņš [Putins] norunāja kā saimnieks, viņš pārtulkoja vāciski viņa runu. Tad viņa atbildēja vāciski. Tad bija viena remarka, un tad viņš piedāvāja, vai es nevaru viens pats tulkot, lai ātrāk iet saruna.

- Ja es pareizi saprotu, Putins labi pārvalda vācu valodu.

- Tādēļ jau viņš arī runāja vāciski. Tur tāds kungs bija, tāds gados. Tādi jaunu cilvēki sēdēja zāles galā.

- Kas īsti to tikšanos noorganizēja?

- Nu, kā jau to organizē. Bet man liekas, ka manu lomu tur pārspīlē.

- Vai jūs arī piedalījāties tikšanās organizēšanā?

- Jā.

- Kādā lomā?

- Tas jau ir cits jautājums. Cita tēma, cita saruna.

- Ir tāda jauka versija, ka jūs kā izbijis VDK darbinieks esat to caur kādiem nelegāliem kanāliem noorganizējis.

- Es nekad neesmu bijis Maskavā. Ne reizi, ko 1988.gada. Organizēja cilvēki Latvijā, cilvēki ir zināmi, uzvārdi ir zināmi.

- Šabtajs fon Kalmanovičs?

- Jā, tāds ir.

- Un viņš piedalījās pie organizēšanas?

- Jā, tā varētu būt.

- Un vēl Sols Bukingolts?

- Nē.

- Vai jūs esat pazīstams ar Šabtaju fon Kalmanoviču?

- Jā. Viņš jau atbrauc. Uz Jauno vilni bija. Parādās Latvijā. Viņam nekādu ierobežojumu nav. Viņš ieņem lielu, labu amatu.

- Joprojām pie Kremļa?

- Nu, varētu tā teikt. Viņam ir svarīgs amats.

- Kurš izrādīja vēlmi noorganizēt šo tikšanos?

- Es tā īsti neatceros. Tā vēlme bija abās pusēs. Gan Maskavā, gan Latvijā.

- Kāpēc tas viss notika pusslepenībā?

-Tāpēc, ka tur, pirmkārt, nebija zināms darba plāns, nu, tā, nu, faktiski jau, nu, divas dienas iepriekš jau tika izziņots. Tā vieta tika nosaukta trīs dienas iepriekš. Tur bija divi varianti – vai nu tur vai tur. Un kurā brīdī varēs. Tur nekādas slepenības nebija. Tajā brīdī bija jāgaida, ko Krievija pateiks. Viņi paziņoja iepriekšējā vakarā.

- Jūs bijāt tulks, tehnisks darbinieks. Šāda līmeņa darbinieka pienākumos taču neietilpst organizēt tik augsta līmeņa tikšanās.

- Man bija divi amati – palīgs un tulks.

- Vai Šabtajs bieži ieradās pie prezidentes?

- Nē, viņš tur nekad nav bijis. Viņam nav vajadzības būt pilī, lai noorganizētu tikšanos.

- Ar ko viņš tikās ārpus pils?

- Tās ir dažādas metodes, tikšanās.

- Ja es pareizi saprotu, tad parasti valsts mēroga tikšanās tiek organizētas, apmainoties vēstulēm.

- Nu, droši vien, ka bija arī vēstules. Bet prezidentam ne vienmēr ir laika oficiālām vēstulēm. Tagad arī brauca uz Gruziju, tur jau arī nekādas oficiālas vēstules nebija. Nebija jau laika.

- Bet tikšanās ar Putinu jau ilgāku laiku tika plānota...

- Jā, nu, jā. Divu mēnešu laikā.

- Kāpēc tad vajadzīgas sarunas ārpus pils ar kaut kādiem Šabtajiem?

- Nu, kāpēc ar kaut kādu. Katrs kaut ko pārstāv. Nu, kaut kādi ir uzdevumi...

- Kā jūs vispār iestājāties darbā pie prezidentes?

- Biju pazīstams.

- Bijāt personīgi pazīstams ar prezidenti?

- Jā, mūs iepazīstināja. Cilvēks pazina viņu jau sen, un iepazīstināja mūs. Mums bija saruna par daudzām tēmām, ieinteresēja. Kad bija saruna par tulku, tad mani uzaicināja.

- Iepazināties tad, kad viņa jau bija prezidente?

- Nē, pirms tam.

- Kurš jūs iepazīstināja?

- Imants Skrastiņš.

- Aktieris?

- Jā.

- Un tad jūs bijāt pazīstami un viņa zvanīja un aicināja darbā?

- Jā, Kārlis man zvanīja. Dēls. Ka viņi runājuši, ka vajag.

- Bijāt vizītē pie viņas?

- Jā, institūtā.

- Par kādu tēmu runājāt pirmajā tikšanās reizē?

- Par daudzām.

- Par bērniem vai par politiku?

- Par politiku, protams. Tā kā es biju strādājis drošības struktūrās, tad bija uzmanības centrā. Es biju bez darba. Mēs runājām par dažādām tēmām. Bija viena intervija, kas bija pašvaki krieviski pārtulkota. Tolaik Freiberga kungs atzīmēja, ka es pārvaldu krievu valodu, ka esmu tulks. Laikam tas aizķērās.

- Un kāpēc jūs aizgājāt no darba kancelejā?

- Sākās visādas runas un izdomājām, ka labāk mīļā miera labad ir aiziet. Politiskās cīņas partijās.

- Un kam jūs traucējāt?

- Nu, kaut kādiem traucēju. Sāka pētīt, vai nav [bijis] VDK darbinieks, izrādījās, ka nav, tad izlēmām, ka mīļā miera labad labāk aiziet. Nebūt nenožēloju. Nemaz. Grūti pateikt. Šodien skatoties, tas tā.

Par tikšanās organizēšanas apstākļiem nu mums viss lielos vilcienos būtu skaidrs – prezidentei tiešām ļoti, no visas sirds gribējās tikties ar Krievijas prezidentu, un loģiski, ka atradās cilvēki, kuri izdomāja, ka viņiem būtu izdevīgāk palīdzēt šo plaši zināmo vēlmi piepildīt, izmantojot savus kanālus un savas iespējas. Kādi nu bija šie kanāli, tādi arī bija – V. Vīķei-Freibergai tie izrādījās pieņemami; ja arī svītai vai Ārlietu ministrijai bija savs, atšķirīgs viedoklis, viņiem to neviens nejautāja. Savukārt tie cilvēki, kuri vizītes organizēšanā piedalījās no prezidenta kancelejas, līdz ar jau pieminētajiem M. Bondaru un J. Grigali bija arī prezidentes padomniece Dace Dūze un tas pats „rūķis” J. Ruško.

Nu, bet kāds tad bija rezultāts? Ar ko izskaidrojama V. Vīķes-Freibergas un viņas pārstāvju izteiktā mazrunība par šo tēmu? Un kāpēc visi materiāli par šo tikšanos joprojām ir noslepenoti? Vienam no šīs grāmatas autoriem tika dota iespēja iepazīties ar atsevišķiem fragmentiem no ziņojuma par tikšanos, - nekādas kopēšanas, nekādas fotografēšanas, iespējams tikai ātri uzmest acis sarunas atstāstam. Un jāsaka, ka ātrumā pārlasītais dod pietiekamu skaidrību par īpašās slepenības iemesliem, - atreferējumā diplomātiski bija pateikts tas, ko kāds no V. Vīķes-Freibergas prezidentūras laika premjeriem sev neraksturīgi strupi, pat rupji raksturo ar šādiem vārdiem: „Viņa šajā sarunā pilnībā izgāzās. Viņa nebija gatava, turklāt neņēma vērā faktu, ka nepārvalda krievu valodu. Putins gan bija labi sagatavojies un tad viņš izdr... viņu par visiem jautājumiem – par naftas tranzītu, par krievvalodīgo jautājumu. Un viņa tur stāvēja un klausījās, kā viņš viņu tur strostēja. Pilnīga izgāšanās...”

Ko nozīmē šis „izdr...” un šī „pilnīga izgāšanās”? Kas tad īsti notika „Alpu namiņā”? V. Putins sarunai bija ļoti labi sagatavojies, savukārt V. Vīķe-Freiberga, šķiet, bija gatavojusies uz draudzīgu sarunu un nez kāpēc iedomājusies, ka tieši tā arī būs. Tā nu pēc Latvijas prezidentes laipnajiem ievadvārdiem sākās „zīdaiņu slaktiņš”: V. Putins no līdzi paņemtās mapes vilka ārā vienu faktu pēc otra – galvenokārt par krievvalodīgo tiesību tēmu.

Uz virkni faktu V. Vīķei-Freibergai nebija, ko atbildēt – un lielākoties nevis tāpēc, ka Krievijas prezidenta minētais būtu tik patiesībai atbilstošs, bet gan tāpēc, ka viņa vienkārši izrādījās atklāti nekompetenta tāpat kā viņai līdzpaņemtie ļaudis (reizē ar tulku no Latvijas puses namiņā bija klāt arī M. Bondars un Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš, par kuru vēlāk ministrijas gaiteņos klīda it kā viņa vārdu atstāsts – tā iekšēji sarcis viņš neesot nekad mūžā). Par NATO paplašināšanu V. Putins vispār atteicās runāt, un sarunas gaitā V. Vīķe-Freiberga pazemojās tik tālu, ka sāka pat dot solījumus Latvijas valsts vārdā (tostarp piešķirt pilsonību visiem Latvijā dzimušajiem bērniem, pilngadību sasniedzot) un beigu beigās atklāti lūdza sarunu divatā, kas jau notika vāciski. Šī sarunas daļa jau bija salīdzinoši draudzīgāka, bet Latvijai neko, izņemot pamatīgi slēptu pazemojumu, nedeva arī tā.

Vai sarunai nebija laika sagatavoties? Patiesībā bija gan, jo pārrunas par iespējamu tikšanos bija sāktas jau labu laiku iepriekš (lieki teikt, ka prezidenta kanceleja nav noskaņota izpaust, cik Latvijas valstij izmaksāja vismaz uz divām nedēļām varbūtējam braucienam rezervētā privātlidmašīna), taču visi spēki tika pievērsti prezidentes vēlmes – gribu, gribu, gribu tikties ar Putinu! – izpildīšanai, savukārt valsts galvas galmā un arī atbildīgajās jau tobrīd neatradās neviena cilvēka, kurš spētu piecelties un skaidri pateikt jaunajai mesijai: bet varbūt sākumā tomēr vajadzētu sagatavot runājamo, lai neapkaunotu Latviju, un tikai tad pa kaklu, pa galvu mesties uz tikšanos.

Novērtē šo rakstu: