Vikimuldoņas

Lūk, tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs, kā vēsta oficiālā informācija, pauž, ka 1) publicētie ziņojumi „būtu jāskata plašākā kontekstā”, 2) ka žurnālistika, kas manipulē ar fragmentāru informāciju, grauj varas autoritāri un līdz ar to stabilitāti un drošību 3) un ka šitentāda žurnālistika „nav uzskatāma par analītisku un atbildīgu, kas vērsta uz sabiedrības interešu aizsardzību”.

Interesanti, vai pats tukšo salmu kūlējs spētu paskaidrot, kur un kā ir atrodams tas „plašākais konteksts”, kurā būtu pareizi skatīt publiskotos slepenos ziņojumus, vai arī ir gatavs nodrošināt nevis fragmentāru, bet pilnu informāciju par, piemēram, ASV vēstniecības Latvijā izsukstīto un saspiegoto.

Taču skaidrs, ka šis kungs ir viens no tiem, kuri ir pilnīgi pārliecināti: nav tak nekādas vainas, ka „varas autoritāte” balstās uz meliem un noklusēšanu. No tiem, kuri ir svēti pārliecināti – vārdi „sabiedrības interešu aizsardzība” būtībā (ar kuru gan nav ko vēzēties pa labi un kreisi) nozīmē tikai un vienīgi viņu pašu intereses.

Lūk, premjers Valdis Dombrovskis, kurš sakās svēti pārliecināts, ka, 1) pirms studēt publiskotos ārvalstu diplomātiskos ziņojumus, esot jāpārliecinās par to autentiskumu un ka 2) šādu ziņojumu publiskošana varot nodarīt pamatīgu ļaunumu arī mūsu mīļajai Latvijai.

Protams, apaļvaigainajam domātājam velti prasīt gan to, kāda tad varētu būt šī autentiskuma pārbaudes metode, gan to, kādā tieši veidā šo ziņojumu publiskošana var nodarīt ļaunumu mūsu valstij (ko nevajadzētu jaukt ar visnotaļ atbalstāma kaitējuma nodarīšanu dažam labam politdraņķim, kurš varbūt iedomājies, ka stučīšana amerikāņiem būs daudz drošāka nekā savulaik VDK). Bet kā domu pērles izklausās labi.

Taču interesanti, ka apzinātā nepieciešamība viņam vien zināmā veidā pārbaudīt ziņojumu autentiskumu valdības vadītājam netraucēja jau trešdien uz karstām pēdām kā reiz uz šo šaubīgo ziņojumu pamata aizrautīgi noliet politiskos konkurentus kā pa labi, tā pa kreisi.

Un, lūk, arī politikas zinātnēs augsti mācītais aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Savulaik viņš publiski daudz ko guldzēja par sabiedrības interesēm un citām svarīgām lietām, taču laika gaitā šis tas ir mainījies atbilstoši vecajam labajam principam „tas mute man runā, bet tā vēder’ grib ēst”, un nu jaunizceptais ministrs, izrādās, ir pārliecināts, ka 1) publiskotā informācija pārkāpj daudzu personu privātumu un 2) šādas zināšanas vispār nedod nekādu pievienoto vērtību.

Būtu tiešām interesanti uzzināt cienītā zinātņu doktora skaidrojumu, kādu personu privātums ir pārkāpts, piemēram, jau publiskotajos ziņojumos no ASV vēstniecības Rīgā, - kaut vēl aizraujošāks varētu būt vienīgi viņa skaidrojums par to, kāda ir tā „pievienotā vērtība”, ko saskaņā ar titulētā muldētāja skaidrojumu man nedod zināšanas par to, kā oligarhi Gruzijas konflikta laikā čalojuši ar Krievijas vēstnieku, bet ko man acīmredzot dotu dozētā, pusmelīgā oficiālā informācija no Pabrika kunga pārstāvētā resora.

Šo valstisko muldoņu uzskaitījumu varētu vēl turpināt un turpināt, - un brīnums ir faktiski tikai par divām lietām.

Viena – vai tiešām visi šie pabriki, dombrovski un štokenbergi nesaprot, ka no publiskās politikas viedokļa nav tomēr īsti pareizi tautai teikt: pilnīgi pietiek, ka to visu zinām mēs, bet jums, auni, to visu nebija nekādas vajadzības zināt, - jūsu acīs tas var tikai mazināt varas (tas ir – mūsu) autoritāti?

Un otra – kur šajās dienās Latvijā ir bijis kaut viens publiskais politiķis, kas būtu atļāvies nevis vispirms padomāt par savu politisko nākotni ASV vēstniecības attieksmes prizmā, bet gan skaidri un gaiši pateikt – mēs dzīvojam valstī, kas nav būvēta uz meliem un noklusēšanām un kurai patiesība nevis kaitē, bet nāk tikai par labu?

Izmantoti citāti no ziņu aģentūras LETA un portāla Delfi.

Novērtē šo rakstu: