Iesaki rakstu: 
Mani šausmina Sandras Veinbergas Zviedrijas atainojums – viņa runā par “troļļiem un viltusziņām”, bet pati izplata propagandu. Zviedrija šodien ir pilnībā sašķelta līdzīgi kā ASV. Zviedrijas valdošā vara, kultūras elite, lielākie mediji un kreisi noskaņotie ielu huligāni ir par imigrāciju, globālismu, lielajām finanšu korporācijām, bet pret ģimenes institūciju. Pretējā pusē ir klusējošais vairākums, kam pastāvīgi uzbrūk un ķengā Veinberga un viņai līdzīgie.
Tas ir iemesls, kāpēc Zviedrijā tāpat kā pārējā Rietumu pasaulē alternatīvās ziņas gūst arvien pārliecinošāku stāvokli. It īpaši Zviedrijā, jo šeit visi lielākie mediji ir stipri kreisi, salīdzinot ar citām valstīm, un to radītais viltusziņu apjoms ir šausminošs.
Oficiāli ziņojumi atkārtoti rāda, ka Zviedrijas valdošo mediju žurnālisti ir politiski kreisi orientēti: 83% no viņiem balso par sociālistu partijām. Sociālistiskā “zaļā” partija viņu vidū ir sevišķi populāra un saņem 52% žurnālistu balsu (JMG, Gothenburg university, 2013). Zaļā partija uzstāj uz pilnīgu Zviedrijas robežu atvēršanu imigrantiem vīzijā par globalizētu pasauli bez robežām.
Savu kreiso aizspriedumu dēļ viņi, piemēram, atsakās korekti atspoguļot imigrācijas jautājumus un ar multikulturālismu saistītās problēmas. Gadu desmitiem viņi atteikušies informēt par pretimigrācijas partiju SD (“Zviedrijas demokrāti”), un, kad to vairs nebija iespējams ignorēt milzīgā tautas atbalsta dēļ, zviedru prese viņus nomelno un apmelo. Par spīti tam SD pašlaik aptaujās uzrādās kā populārākā partija, kas skaidri rāda to, ka mediji neatspoguļo vienkāršo cilvēku redzējumu.
Tas, kā Veinberga apraksta spēkus, kuri “tiecas sabotēt viedokli vai kompromitēt kādu personu, pārvēršot diskusiju par absurdu”, patiesībā labi raksturo vadošo mediju darbību. Pašlaik pat profesori un eksperti, kuri raksta par to, ka mediji neziņo patiesību, kā atbildi saņem vienīgi nomelnojumus. Žurnālisti apzinās, ka savu pasaules redzējumu atklātās debates aizstāvēt viņi nespētu, tāpēc dara visu, lai no tādām izvairītos. Iekšējās debatēs starp žurnālistiem Publicistu klubā pērn bijušais sabiedriskās TV direktors Mikaels Olssons Al Safandi atzina, ka, piemēram, nekad neielūgtu Donaldu Trampu uz interviju tiešraidē - viņš to ierakstītu un rediģētu. Šīs ambīcijas “pasargāt tautu” no faktiem ir tas, kas rada patiesu nepieciešamību pēc alternatīviem medijiem, lai Zviedrijā būtu iespējama demokrātiska diskusija.
Mediju loma būtu sabiedrības interesēs inspicēt un atainot valsts vadītājus. Zviedrijas mediji dara pretējo - viņi uzbrūk un nomelno vienkāršos pilsoņus, kuri uzdrīkstas uzstāties pret valsts vadītājiem un pašreizējo valsts politiku.
Tas ir tas, ar ko nodarbojas “Troll hunters”. Ļoti bēdīgi slavens ir laikraksta “Expressen” piemērs, kas 2013. gadā ar kreiso ekstrēmistu un noziedznieku palīdzību uzlauza interneta forumus nolūkā noskaidrot identitātes cilvēkiem, kuri anonīmi bija pauduši kritiskus viedokļus par masu imigrāciju. ”Expressen” žurnālisti pat klauvēja pie šo cilvēku durvīm un bāza sejās kameras. Mērķis ir atbaidīt jebkuru no brīvas uzskatu paušanas pat anonīmos forumos.
Vadošie mediji Zviedrijā nereti piekarina “Putina propagandas” birku kritikai, kas tiek veltīta to viltusziņām. Tas ir vājš attaisnojums. Manā avīzē šādas viltusziņas atmaskojam katru nedēļu, taču man par to neviens no ārvalstīm nemaksā. Mana ģimene devās bēgļu gaitās no komunistiskās Čehoslovākijas, un iemesls, kādēļ šodien es strādāju alternatīvajā medijā, ir vēlme darboties demokrātijas un vārda brīvības labā, redzot, ka Zviedrijā tā ir apdraudēta. Varu apliecināt, ka starp mani un Krieviju nepastāv nekāda saikne - esam brīvi žurnālisti, kas nav saistīti ne ar vienu valsti vai organizāciju.
Pastāv bezpeļņas alternatīvi ziņu kanāli, kurus neviens nekoordinē. Tās ir pilsoniskas iniciatīvas, jo cilvēki jūt nepieciešamību pēc patiesības atspoguļošanas. Šī ir pilsoniskā demokrātija tās labākajās izpausmēs. Pretējo var teikt par vadošajiem medijiem, kuri pamatā pieder divām lielām ģimenēm - Bonnieriem un Hjorne.
Veinberga piemin arī tā saukto ”feminismu”. Zviedrijas feministes ir spēcīgs lobijs, kam nav atbalsta tautas masās – ne starp sievietēm, ne vīriešiem. Caur institūcijām viņas uzspiež savus uzskatus vienkāršajiem cilvēkiem, piemēram, velkot zēniem bērnudārzos svārkus un liedzot “dzimumlomas kodējošas” (“gender coded”) rotaļlietas – piemēram, mašīnas vai lelles. Viens no viņu sasniegumiem ir Ziemeļu Kaujas grupas Afganistānā simbolikā ietvertās lauvas kastrēšana, jo tas esot izskatījies “pārāk vīrietīgi”. Cilvēkiem šis neprāts ir apriebies. Veinbergas rakstītais tikai atkārto Zviedrijas vadošo žurnālistu viedokli, kamēr viņi paši trīc savās debesskrāpju redakcijās, brīnoties, kāpēc tirāžas strauji krīt. Lielākā vakara laikraksta ”Aftonbladet” tirāža ir nokritusies no 450 tūkstošiem 2000. gadā līdz 124 tūkstošiem 2015. gadā. Vēlāk viņi atteicās publiskot datus. Visi valdošie mediji ir atteikušies no vispārpieņemtā standarta publiskot tirāžu apjomus, jo viņi tos vēlas slēpt.
Un tam ir iemesls. Cilvēkiem ir apnicis pasaules redzējums, ko uztiepj kā “ziņas”. “Dagens Nyheter” galvenais redaktors Peters Volodarskis, uzsākot amata pienākumu pildīšanu 2013. gadā, uzsvēra, ka koncentrēsies uz “pasaules redzējumā balstītu žurnālistiku” (“agenda driven journalism”). Viņa vadībā atlaisti visi godīgie žurnālisti, un pašlaik avīzi katru dienu pilda viltusziņas, par ko kaunas pat citi autoritatīvie mediji.
Tas, ko raksta Veinberga, ir tikai kārtējās vadošo mediju viltusziņas, pie kā esam pieraduši Zviedrijā, un šeit neviens viņai vairs neticētu.
* Laikraksta ”Nya Tider” galvenais redaktors
Seko mums 
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
