Iesaki rakstu: 
Mani šausmina Sandras Veinbergas Zviedrijas atainojums – viņa runā par “troļļiem un viltusziņām”, bet pati izplata propagandu. Zviedrija šodien ir pilnībā sašķelta līdzīgi kā ASV. Zviedrijas valdošā vara, kultūras elite, lielākie mediji un kreisi noskaņotie ielu huligāni ir par imigrāciju, globālismu, lielajām finanšu korporācijām, bet pret ģimenes institūciju. Pretējā pusē ir klusējošais vairākums, kam pastāvīgi uzbrūk un ķengā Veinberga un viņai līdzīgie.
Tas ir iemesls, kāpēc Zviedrijā tāpat kā pārējā Rietumu pasaulē alternatīvās ziņas gūst arvien pārliecinošāku stāvokli. It īpaši Zviedrijā, jo šeit visi lielākie mediji ir stipri kreisi, salīdzinot ar citām valstīm, un to radītais viltusziņu apjoms ir šausminošs.
Oficiāli ziņojumi atkārtoti rāda, ka Zviedrijas valdošo mediju žurnālisti ir politiski kreisi orientēti: 83% no viņiem balso par sociālistu partijām. Sociālistiskā “zaļā” partija viņu vidū ir sevišķi populāra un saņem 52% žurnālistu balsu (JMG, Gothenburg university, 2013). Zaļā partija uzstāj uz pilnīgu Zviedrijas robežu atvēršanu imigrantiem vīzijā par globalizētu pasauli bez robežām.
Savu kreiso aizspriedumu dēļ viņi, piemēram, atsakās korekti atspoguļot imigrācijas jautājumus un ar multikulturālismu saistītās problēmas. Gadu desmitiem viņi atteikušies informēt par pretimigrācijas partiju SD (“Zviedrijas demokrāti”), un, kad to vairs nebija iespējams ignorēt milzīgā tautas atbalsta dēļ, zviedru prese viņus nomelno un apmelo. Par spīti tam SD pašlaik aptaujās uzrādās kā populārākā partija, kas skaidri rāda to, ka mediji neatspoguļo vienkāršo cilvēku redzējumu.
Tas, kā Veinberga apraksta spēkus, kuri “tiecas sabotēt viedokli vai kompromitēt kādu personu, pārvēršot diskusiju par absurdu”, patiesībā labi raksturo vadošo mediju darbību. Pašlaik pat profesori un eksperti, kuri raksta par to, ka mediji neziņo patiesību, kā atbildi saņem vienīgi nomelnojumus. Žurnālisti apzinās, ka savu pasaules redzējumu atklātās debates aizstāvēt viņi nespētu, tāpēc dara visu, lai no tādām izvairītos. Iekšējās debatēs starp žurnālistiem Publicistu klubā pērn bijušais sabiedriskās TV direktors Mikaels Olssons Al Safandi atzina, ka, piemēram, nekad neielūgtu Donaldu Trampu uz interviju tiešraidē - viņš to ierakstītu un rediģētu. Šīs ambīcijas “pasargāt tautu” no faktiem ir tas, kas rada patiesu nepieciešamību pēc alternatīviem medijiem, lai Zviedrijā būtu iespējama demokrātiska diskusija.
Mediju loma būtu sabiedrības interesēs inspicēt un atainot valsts vadītājus. Zviedrijas mediji dara pretējo - viņi uzbrūk un nomelno vienkāršos pilsoņus, kuri uzdrīkstas uzstāties pret valsts vadītājiem un pašreizējo valsts politiku.
Tas ir tas, ar ko nodarbojas “Troll hunters”. Ļoti bēdīgi slavens ir laikraksta “Expressen” piemērs, kas 2013. gadā ar kreiso ekstrēmistu un noziedznieku palīdzību uzlauza interneta forumus nolūkā noskaidrot identitātes cilvēkiem, kuri anonīmi bija pauduši kritiskus viedokļus par masu imigrāciju. ”Expressen” žurnālisti pat klauvēja pie šo cilvēku durvīm un bāza sejās kameras. Mērķis ir atbaidīt jebkuru no brīvas uzskatu paušanas pat anonīmos forumos.
Vadošie mediji Zviedrijā nereti piekarina “Putina propagandas” birku kritikai, kas tiek veltīta to viltusziņām. Tas ir vājš attaisnojums. Manā avīzē šādas viltusziņas atmaskojam katru nedēļu, taču man par to neviens no ārvalstīm nemaksā. Mana ģimene devās bēgļu gaitās no komunistiskās Čehoslovākijas, un iemesls, kādēļ šodien es strādāju alternatīvajā medijā, ir vēlme darboties demokrātijas un vārda brīvības labā, redzot, ka Zviedrijā tā ir apdraudēta. Varu apliecināt, ka starp mani un Krieviju nepastāv nekāda saikne - esam brīvi žurnālisti, kas nav saistīti ne ar vienu valsti vai organizāciju.
Pastāv bezpeļņas alternatīvi ziņu kanāli, kurus neviens nekoordinē. Tās ir pilsoniskas iniciatīvas, jo cilvēki jūt nepieciešamību pēc patiesības atspoguļošanas. Šī ir pilsoniskā demokrātija tās labākajās izpausmēs. Pretējo var teikt par vadošajiem medijiem, kuri pamatā pieder divām lielām ģimenēm - Bonnieriem un Hjorne.
Veinberga piemin arī tā saukto ”feminismu”. Zviedrijas feministes ir spēcīgs lobijs, kam nav atbalsta tautas masās – ne starp sievietēm, ne vīriešiem. Caur institūcijām viņas uzspiež savus uzskatus vienkāršajiem cilvēkiem, piemēram, velkot zēniem bērnudārzos svārkus un liedzot “dzimumlomas kodējošas” (“gender coded”) rotaļlietas – piemēram, mašīnas vai lelles. Viens no viņu sasniegumiem ir Ziemeļu Kaujas grupas Afganistānā simbolikā ietvertās lauvas kastrēšana, jo tas esot izskatījies “pārāk vīrietīgi”. Cilvēkiem šis neprāts ir apriebies. Veinbergas rakstītais tikai atkārto Zviedrijas vadošo žurnālistu viedokli, kamēr viņi paši trīc savās debesskrāpju redakcijās, brīnoties, kāpēc tirāžas strauji krīt. Lielākā vakara laikraksta ”Aftonbladet” tirāža ir nokritusies no 450 tūkstošiem 2000. gadā līdz 124 tūkstošiem 2015. gadā. Vēlāk viņi atteicās publiskot datus. Visi valdošie mediji ir atteikušies no vispārpieņemtā standarta publiskot tirāžu apjomus, jo viņi tos vēlas slēpt.
Un tam ir iemesls. Cilvēkiem ir apnicis pasaules redzējums, ko uztiepj kā “ziņas”. “Dagens Nyheter” galvenais redaktors Peters Volodarskis, uzsākot amata pienākumu pildīšanu 2013. gadā, uzsvēra, ka koncentrēsies uz “pasaules redzējumā balstītu žurnālistiku” (“agenda driven journalism”). Viņa vadībā atlaisti visi godīgie žurnālisti, un pašlaik avīzi katru dienu pilda viltusziņas, par ko kaunas pat citi autoritatīvie mediji.
Tas, ko raksta Veinberga, ir tikai kārtējās vadošo mediju viltusziņas, pie kā esam pieraduši Zviedrijā, un šeit neviens viņai vairs neticētu.
* Laikraksta ”Nya Tider” galvenais redaktors
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
