Viltotais patriotisms Līvānu pašvaldībā, jeb kāds ir iekāpis smirdīgā substancē un izvārtījies
Korado Katani28.12.2024.
Komentāri (41)
Iesaki rakstu: 
Šodien gribu parunāt par principiem, par vārdu atbilstību darbiem, par solidaritāti ar Ukrainu un galu galā arī par Latvijas likumdošanas pārkāpumiem. Tātad atkal runa būs par Līvānu domi, par tās neapšaubāmi “visgaišākajiem un tīrākajiem” pārstāvjiem ar domes priekšsēdētāju Andri Vaivodu priekšgalā.
Gribu parunāt par cilvēku, kuram patīk uzsvērt savu piederību Latgalei, tērpties zemessarga formastērpā un priekšvēlēšanu laikā pēc vajadzības mainīt savu politisko piederību. Starp citu, kuri šoreiz būs tie pamuļķi, kuri saistīsies ar šo politisko “alfonsu” un Eiropas naudas līdzekļu izsaimniekotāju.
Tātad par solidarītāti ar Ukrainu un tās tautu. Latgale dažādu ģeogrāfisku, etnisku apstākļu dēļ ieņem īpašu stāvokli. Tas ir vispārzināms. Tāpat kā es esmu pārliecināts, ka lielākā daļa Latgales iedzīvotāju neatkarīgi no to etniskās piederības nosoda Krievijas realizēto iebrukumu Ukrainā un Baltkrievijas atbalstu šai akcijai.
Kārtējā Līvānu domes sēde, kura notika 19. decembrī, pagāja īstenās svētku noskaņās. Šoreiz izpalika arī pēdējā laikā tik ierastās vārdiskās batālijas starp opozīciju un domes vadību. Iespējams, ka pie vainas bija deputātiem paredzētā šampanieša glāžu cilāšana Līvānu kultūras namā.
Viss tā arī varētu palikt, ja vien dienas kārtībā netiktu izskatīts un apstiprināts jautājums par “naudas balvu piešķiršanu Līvānu novada sportistiem”. Tiktāl viss ir apsveicami. Ne tikai domes priekšniekiem, bet arī novada sportistiem par savu darbu, laiku, līdzekļiem un bieži vien arī pabojāto veselību ir tiesības saņemt pabalstā kādu kapeiku no Līvānu domes. Jo vairāk, ka bieži vien viņu panākumi un darbs ir sabiedrībai vairāk redzami nekā atsevišķu domes “darbarūķu” ieguldījums pilsētas labklājības celšanā.
Īpašu uzmanību lēmumā piesaistīja punkts, kurā ir runāts par veterānu sportu. Būšu precīzs un citēšu – “Līvānu novada pašvaldības vīriešu minifutbola komandu grupā 40+ par izcīnīto 1. vietu 61.Latvijas pašvaldību sporta veterānu-senioru sporta spēlēs futbolā un apbalvot attiecīgos komandas dalībniekus ar - 240.00 EUR kopsummā, to sadalot proporcionāli vienādās daļās katram komandas loceklim”.
Kā kādreiz mīlēja teikt kāds čekas maisu iemītnieks un amatieris bundzenieks, tad ir viens liels “BET”, jo, brienot māmuļas Gūgles nepārskatamās dzīles, pavisam nejauši uzdūros pāris fotoattēliem, kuri lika man aizdomāties. Pārējais jau bija tīri tehnisks jautājums.
Nu, lūk, ir tāda Glubokojes pilsēta Baltkrievijā. Dzīvo ierasto baltkrievu dzīvi. Strādā, mācās, nodarbojas ar citām patīkamām lietām un pa vakariem TV skatās reportāžu par kārtējo Batjkas vizīti kāda kolchoza tīrumā. 15. decembrī baltkrievu portāls vg-gazeta.by (На Вишневом фестивале в Глубоком проведен международный футбольный турнир — Веснік Глыбоччыны*) vēstīja, ka 14. decembrī Glubokojē norisinājās starptautisks turnīrs minifutbolā veterāniem, kurā piedalījās dažādas komandas no Baltkrievijas, Krievijas un Latvijas. Kā tika uzsvērts, tādi turnīri spēlē svarīgu vietu draudzīgu attiecību uzturēšanā starp valstīm. Vēl vairāk, turnīram noslēdzoties, Līvānu futbola komanda pieņēma lēmumu ilgāk aizkavēties Baltkrievijā un nodot savu bagāto pieredzi baltkrievu jaunākajai paaudzei (Ветеранский футбол в Глубоком: эмоции, интриги и неожиданный финал — Веснік Глыбоччыны*).
Nu un, teiks daži. Pāris prātu izkūkojuši putinmīļi ir apmaldījušies trīs priedēs un aizbraukuši uz Batjkastānu pa lēto iepirkt “soļarku” un komplektam pievienot lētu desas luņķi ar vodkas pudeli. Kas tur liels? Apvienoja lietderīgo ar patīkamo un pie reizes uzsita arī pāris reizes pa bumbu.
Labi, ejam tālāk. Izrādās, ka Glubokojē 26.-27. jūlijā notika Baltkrievijas mērogiem visai ievērojams pasākums - “Višņovij festivaļ”. Iepazīstoties ar festivāla programmu, var redzēt, ka svētku ietvarā norisināsies starptautisks turnīrs mini futbolā, kurā piedalīsies: Baltkrievija-Krievija-Latvija. Diezgan šerpi, vai ne? Interesanti, vai Latvijas Futbola federācija bija informēta par tādu notikumu.
Pāris klikšķi uz tastatūras, un bilde kļūst daudz saprotamāka. Izrādās, ka gods pārstāvēt Latviju ir uzticēts Līvānu veterāniem. Tiem pašiem, kuri gada nogalē Baltkrievijā dalījās savā bagātajā pieredzē ar jaunajiem baltkrievu futbolistiem.
Kāda morāle ir šim stāstam? Vienkārši gribētu atgādināt Līvānu domes priekšsēdētājam Andrim Vaivodam, kurš, spriežot pēc internetā pieejamās informācijas, ir neskaitāmas reizes ir viesojies Glubokojē, domes deputātei Mārītei Vilcānei, kura vada sporta dzīvi Līvānos, sporta komitejas locekļiem deputātiem Magdaļenokam, Bondarevam, Romanovskim un visiem tiem, kuri 19. decembra Līvānu domes sēdē steidzās pacelt rokas, lai atbalstītu šo lēmumu, pāris pašsaprotamas lietas.
Tātad – Krievijas un Baltkrievijas ārpolitikas doktrīnās viens no to vērtību izplatīšanas virzieniem ir tā sauktās “maigās varas” izmantošana attiecību veidošanā ar ārvalstīm, un sports ir viens no tās izmantošanas veidiem.
Stiprināt Latvijas solidaritāti ar Ukrainu nozīmē arī saknē bloķēt jebkādus agresorvalstu Krievijas un Baltkrievijas centienus leģitimizēt savus kara noziegumus caur sportu. Atļaušos citēt Latvijas Republikas ārlietu ministri Baibu Braži, ka “sadarbība ar Krieviju, ceļojumi uz agresorvalsti vai Baltkrieviju, kāda saimnieciskā darbība vai uzturēšanās agresorvalstīs vai investēšana – ja vispār vēl notiek – būtu jāizbeidz”.
Galu galā Latvijā arī pastāv attiecīgi normatīvie akti. Sporta likums vēl arvien ir spēkā, un tā 16.1 panta otrajā daļā ir teikts, ka sportistiem un sporta darbiniekiem ir aizliegts piedalīties sporta sacensībās, kas norisinās Krievijas Federācijā un Baltkrievijas Republikā, bet trešajā daļā ir noteikts, ka sportistus un sporta darbiniekus, kuri neievēro šā panta otrajā daļā noteikto aizliegumu, nedrīkst iekļaut valsts izlases sastāvā, kā arī sporta un sacensību izdevumu segšanai viņi nedrīkst saņemt valsts vai pašvaldību budžeta līdzekļus. Atgādināšu, ka sportists likuma izpratnē ir fiziska persona, kas nodarbojas ar sportu un piedalās sporta sacensībās. Īsi un kodolīgi.
Mūsu gadījumā Līvānu dome iet krietnu soli tālāk. Tā ne tikai sniedz konkrētu materiālu atbalstu šai futbola komandai sezonas gaitā, bet arī morāli atbalsta un godina to ar naudas balvām. Turklāt to dara, pasmeļot līdzekļus no pašvaldības budžeta, no nodokļu maksātāju līdzekļiem.
Sirds sāp redzot, ka Latvijas valsts karogs plīvo līdzās agresorvalstu asinīm notraipītajiem karogiem. Arī ar Līvānu iedzīvotāja Vitālija Smirnova asinīm, kurš atdeva savu dzīvību par Ukrainas un mūsu neatkarību, bet tas jau „zemessargu” Vaivodu un Co neinteresē.
Galvenais – vēlēšanas nāk! Arī dažas „vatņiku” balsis var noderēt grūtajā cīņā par varu dzimtajā miestā.
Seko mums 
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
