Iesaki rakstu: 
Ar apņemšanos par globālās sasilšanas ierobežošanu un skaļiem saukļiem par virzību uz fosilā kurināmā izskaušanu, noslēgusies ANO klimata konference (COP26) Glāzgovā. Visnezaļākā konference, kāda pēdējo sešu gadu laikā pasaulē organizēta, kurā šogad tika demonstrēta klajas divkosības paraugstunda. Līdz ar to paradoksāli un nožēlojami vienlaikus, ka tās mērķis bija vienoties par pasaules zaļajiem pamatmērķiem!
Konference Glāzgovā – klausies manos vārdos, neskaties uz darbiem
Īsais rezumējums par Glāzgovā spriesto. Lai mazinātu CO2 piesārņojumu, cilvēkiem būs ievērojami jāmaina savi ikdienas paradumi. Joma, kas skars teju ikvienu, saistāma ar mobilitāti, ņemot vērā, ka plānota pakāpeniska pāreja no CO2 piesārņojumu radošajiem iekšdedzes dzinējiem uz elektroauto un ūdeņraža dzinējiem.
Šim mērķim subsīdijas daudzu miljardu vērtībā netikšot žēlotas. Tiesa gan, sociālā atbalsta spilvena fonds cilvēku nevienlīdzības mazināšanai klimata mērķu sasniegšanas laikā ir krietni pieticīgāks un solījumi daudz klusāki.
Kamēr saukļi pasaules telpā mudina kļūt zaļākiem, tikmēr uz konferenci tās delegāti ierodas ar simtiem privāto lidmašīnu, pārvietojas pa Glāzgovas ielām simtiem automašīnu garās kolonnās ar dīzeļauto vai liellitrāžas benzīna limuzīniem. Mūsu pašu valsts prezidents E. Levits Glāzgovā no tribīnes mudina uz “rīcību katram”, bet pavisam nesen nomainot dienesta hibrīdautomašīnu uz liellitrāžas BMW dīzeļa limuzīnu.
No prezidenta neatpaliek arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs T.Plešs, paužot, ka Latvijai kā zaļai republikai vajadzētu rīkoties “vēl ambiciozāk”. Vienlaikus konferences atklāšanas dienā izsludinot konkursu kārtējā dīzeļauto iegādei. Šie ir tikai daži piemēri, bet tos varētu turpināt…
Par Pēteri, kas brauc ar Ford
Ir plānota regula, kas paredzēs aizliegumu ražot jaunas privātās automašīnas, sākot no 2030. gada, aizstājot tās ar ūdeņraža vai elektroauto. Arī pārejas periodā paredzēti augstu nodokļu mehānismi, lai cilvēki atteiktos no saviem “lielajiem dīzeļiem”.
Vai ar šīs idejas entuziasmu pārņemtie Latvijas valsts vīri ir aizdomājušies, ka lielai daļai Latvijas sabiedrības ir tieši šādi auto, lai tiktu līdz viensētām pa sliktajiem ceļiem, atvestu no mežmalas malku vai siena rulli no pļavas līdz kūtij un paveikti citus ikdienas saimniecības darbus?
Piemēram, mans draugs Pēteris katru nedēļu ar sievu un saviem četriem bērniem iet malkas kurinātā pirtī, paši audzē dārzeņus, mangalicas (aitu cūkas), briežus, zirgus, aitas, vistas utt. Ar traktoru (laiku pa laikam) iztīra kādu aizaugušu upi, atjauno zivju populāciju un veic citus darbus.
Tāpat Pēteris laiku pa laikam ar savu veco, bet joprojām labi braucošo 4×4 Ford markas auto aizbrauc uz tuvāko mežu vai upes malu pārbaudīt, vai nav kāda nelegāla atkritumu izgāztuve, nesankcionēta kanalizācijas noplūde vai cita cilvēka rokas nodarīta postaža dabai. Pēteris reti ar ģimeni dodas tūrisma braucienos uz ārzemju kūrortiem, bet apceļo Latviju un bauda vietējos Latvijas labumus.
Saskaņā ar “glāzgoviešu” trendu Pēteris ir nezaļš. Jautājums, vai Levits un Plešs ar par nodokļu maksātāju naudu pirktajiem limuzīniem, neskaitāmiem nevajadzīgajiem starptautiskajiem pārlidojumiem ir zaļuma etaloni? Tāpēc mācīsimies atšķirt latvisko zaļumu no pseidozaļajiem viltvāržiem globālo līderu spicē, kuriem vēlas līdzināties arī Levits un Plešs.
Vai kāds var paskaidrot, kāpēc visiem ir jāmaina savas automašīnas, atbalstot dažu valstu autoindustriju? Kāpēc mums Latvijā ir jāatsakās no savas ikdienas saimniekošanas, lai to varētu darīt citi? Varbūt tieši Amerikas Savienotajās valstīs vai Vācijā ir jāslēdz kāda emisiju ietilpīga ražotne?
Protams, šis ir stāsts ne tikai par Pēteri, kas brauc ar Ford dzenāt maluzvejniekus, bet par visiem tiem Latvijas iedzīvotājiem, kurus jaunais “zaļums” iedzīs mobilitātes trūkumā. Subsīdijas elektroauto un citu videi draudzīgo iegādi būs pieejamas tiem, kuriem ir pārdesmit tūkstoši līdzmaksājumam vai iespēja paņemt auto līzingā, bet ko darīt tiem, kuru vienīgais ģimenes auto, ko var atļauties, ir divdesmit gadus vecs “dīzelītis” par tūkstoti eiro?
Neviens nenoliedz, ka nav pareizi pretoties tehnoloģiskajām iespējām, īpaši, ja tas vēl sniedz papildu pievienoto vērtību vides kvalitātes uzlabošanai. Tomēr nedrīkst aizmirst par mūsu Latvijas nacionālajām interesēm, un tā vietā, lai jau tā paustajiem mērķiem mūsu politiķi solītu pieplusot “vēl ambiciozākus” papildmērķus, ir jācīnās par CO2emisiju piesaistes aprēķina objektivitāti 1990. gadā, kas uzskatāms par atskaites punktu vai bāzes gadu turpmākā gaisa piesārņojuma samazināšanas plāniem.
Tajā laikā, kad attīstītajās valstīs rūpniecība zēla un plauka, uz ekonomiskās attīstības altāra nereti ziedojot dabu, Latvija cīnījās par savu valsti, ekonomiku un izdzīvošanu. Vai mūsu valstī 1990. gads ir adekvāts atskaites punkts, un vai kāds jebkad par šo mūsu valsts periodu ir runājis no augstajām tribīnēm “zaļuma kontekstā”?
* Latvijas Zaļās partijas priekšsēdētājs
Seko mums 
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
