Viltus ziņas

Mūsdienu informācijas karā svarīgākais esot nevis fakti, bet emocijas. Ja izdodas izraisīt sabiedrībā spēcīgas emocijas, bailes vai dusmas, pat tad ja publicētie fakti ir tikai daļēji patiesi, viltus ziņas savu uzdevumu ir sasniegušas.

Kā lai cilvēks atšķir sistemātiskas viltus ziņas no vienkārši ziņām vai informācijas?

Valsts

Visi ziņu kanāli kādam pieder, un šim kādam ir savs pasaules skatījums, finansiālās intereses, draudzīgas attiecības, ģimenes stāvoklis, un tāpēc viņš savā privātajā plašsaziņas līdzeklī publicē, stāsta to, kas, viņaprāt, ir jāstāsta.

Ja TV vai radio kanāls pieder valstij, tad valsts stāsta to, ko vēlas pateikt, uzsvērt, ievirzīt tiem, kuri klausās un skatās valsts kanālus. Neatbildēts jautājums paliek – kas ir valsts? Ko ar šo jēdzienu saprotam? Piemēram, vai Egils Levits ir valsts vai Saeima, vai Ministru kabinets? Vai ministrs ir valsts? Kur dzīvo valsts? Vai pie valsts var aiziet, pateikt tai, ko tu par viņu domā?

Runā, ka valsts – tie esam mēs. Kur pie «mums» var aiziet, kā «mums» var iesniegt iesniegumu, uzrakstīt vēstuli? Uz kuras ielas, kurā namā ir «mūsu» kabinets? Kurā stāvā?

Mīlestība

Cilvēks ir liels meistars skaidrot sarežģīto, bet neprot atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem. Priekšmetus, laika parādības, debess uzbūvi izdodas gana smalki aprakstīt un izskaidrot, bet, ja lūdz paskaidrot, kas ir mīlestība, tad: nu tas ir tā, kā... Es nejautāju, kā tas ir, es jautāju, kas tas ir!

Arī, ja jautā par valsti, atbilde ir līdzīga: nu tas ir tā, nu tie esam mēs, nu... Ja tie esam mēs, tad kāpēc mums pie «mums» ir jāiet piketēt, pieprasīt, kāpēc mums ir jāievēl «mūs»?

Esmu pārliecināts, ka noteikti kaut kur ir kāda gudra grāmata, kurā tas ir izskaidrots, tikai es vēl to neesmu izlasījis, neesmu bijis spējīgs izprast, bet lielākā daļa cilvēku neapgrūtina sevi ar šādu spriedelēšanu.

Viņuprāt, ir «es» vai «mēs» un «viņa» – valsts. Man pienākas, un valstij ir jānodrošina, jādod, jāizdara un galu galā – jāsāk pašai ar sevi.

Manipulācijas

Augstākā pilotāža ir nevis radīt speciālu kanālu sistemātiskām viltus ziņām, bet pamanīties izplatīt «sistemātiskas viltus ziņas» esošajos plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos.

Svarīgi ir, prasmīgi manipulējot, viltus ziņas ietērpt konkrētam plašsaziņas līdzeklim tīkamā veidā. Sen ir zināms princips: ja vēlies, lai tevi dzird un uzklausa – runā tā, lai tevi var saprast. Lai uzrunātais saprot, tā, kā vajag tev, dara un domā tā, kā tu vēlies.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad informācijas ir tik daudz, ka grūti atšķirt derīgo no kaitīgā, maldinošo no patiesā. Šodienas manipulatori ir iemācījušies pat 100% patiesību pasniegt tā, ka klausītājs un skatītājs izdara viņam vajadzīgus secinājumus.

Sabiedrība

Padomāsim par to, vai ar mums vispār ir iespējams tādos apmēros manipulēt? Vai ir iespējams ar ziņu pasniegšanu likt mums ko darīt vai tieši otrādi – nedarīt?

Pastāv viedoklis, ka, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, var manipulēt ar sabiedrību. Kas šajā gadījumā ir sabiedrība, ko ar šo vārdu saprotam? Sabiedrība taču esam visi mēs! Un kā ar mums visiem, izmantojot vienus un tos pašus tekstus, var manipulēt? Nekā!

Tas būtu līdzīgi kā visiem atskaņot vienu dziesmu, visus ēdināt ar vienu ēdienu un visus ārstēt ar analgīnu, tikai vienam to pasniegt kā tableti pret galvassāpēm, citam pret vēdera aizcietējumu.

Gan jau kādam tablete palīdzēs, bet vairumam ne. Varētu sabiedrību sadalīt atbilstoši slimībām, nosliecēm, vēlmēm un alerģiskām reakcijām un tad katrai sabiedrības daļai piedāvāt kādu tableti.

Bet arī tas negarantē vēlamu rezultātu, jo var tikai piedāvāt, taču piespiest sen vairs nevar. Pieļauju, ka tādi mēģinājumi ir bijuši un pat ir, bet nav skaidrs, ko darīt ar tiem, kam šodien sāp galva, bet rīt ir aizcietējis vēders. Pat sadalot pēc slimībām, vairums būs tādu, kuriem galva vairs vai vēl nesāp. Ko darīt ar tiem? Izveidot vēl vienu ietekmēšanas un apstrādes grupu, kuras apstrādei un ietekmēšanai piešķirt līdzekļus un speciālistus, kuri būs specializējušies šajā jomā.

Šo rakstot, es ironiski mēģinu uzsvērt, ka, runājot Marka Tvena vārdiem, lietas ir stipri pārspīlētas. Patiesība pat neatrodas kaut kur pa vidu, tā ir citur.

Piemēri

Tas, ka vecākiem bērni ir tikpat apaļi kā viņi paši, nepierāda to, ka būt apaļam ir iekodēts gēnos. Tas norāda uz to, ka vecāki bērniem iemāca ne tikai staigāt, runāt un domāt, bet arī pasaules skatījumu, ēšanas paradumus, un bērni bieži pārņem vecāku dzīvesveidu.

Vai šo var ar kādas propagandas vai viltus ziņu palīdzību mainīt? Nevar! Cilvēks, iespējams, ir saprātīga būtne, bet lēmumus pieņem emocionāli. Vairumu, īpaši svarīgu, lēmumu pieņem, nevis rēķinot vai loģiski vērtējot, bet emocionāli. Vai nu viņam patīk vai nepatīk, vai viņam garšo vai negaršo, vai viņš ko vēlas vai ne.

«Manipulējot ar daļēji reāliem faktiem», neizdosies tā ietekmēt noziedznieka prātu, lai tas pārstātu veikt noziegumus. Ir tik daudz izdomātas un ieviestas pāraudzināšanas metodes, ka par to nav grūti pārliecināties. Noziedznieku var nobiedēt, var uz laiku piespiest kaut ko darīt un kaut ko nedarīt. Bet, tikko šis piespiešanas mehānisms kļūs vājāks, viss būs pa vecam.

Tikpat aplams ir viedoklis, ka cietums kādu sabojā. Nē, cietums tikai ļauj pamatot un attaisnot sabiedrības normām neatbilstošu rīcību. Tā teikt, visi tā dara, šeit citā nav iespējams izdzīvot u.c. Patiesībā cilvēks jau sen ir gatavs tā rīkoties, tikai baidījās vai nedarīja to atklāti.

Aplams ir arī uzskats, ka zināšanas samazina noziedzību. Skaitu – varbūt, bet nozieguma sekas un zaudējumi tikai pastiprinās. Ja neizglītots zaglis spēj nozagt maku, tad izglītots jau prot atslēgt signalizāciju pat bankā.

Var mēģināt manipulēt ar faktiem, bet tā nevar piespiest klausīties to mūziku, kas kādam nepatīk, nevar pierunāt ēst tos produktus, kuri negaršo.

Vārdam ir spēks, bet tā iedarbība ir stipri pārspīlēta.

Bars

Neatstāsim nenovērtētu arī bara instinktu. Piederībai baram ir liela nozīme. Tas faktiski ir vienīgais, kāpēc cilvēks sāk smēķēt, jo viņš pat tajā vecumā ir pārliecinājies par dzīves patiesību: neatraujies no bara, citādi bars atraus/izstums tevi.

Daudz vairāk cilvēka uzvedību ietekmē bars nekā viltus ziņas. Te mēs nonākam pie pūļa psiholoģijas, un tā nav joma, kurā es būtu kompetents. To lasiet citu autoru grāmatās.

Kaut cilvēki vairs nedzīvo primitīvos baros, bara instinktam ir liela nozīme. Bara dzīvnieks nepārtraukti meklē vietu bara hierarhijā. Cilvēks no tā nav tālu aizgājis. Tāpēc ir tik populāri seriāli, dzeltenā prese un citādas lūrēšanas pa atslēgas caurumu.

Kad medījums nomedīts, vispirms ēd vadonis, tad hierarhijas kārtībā citi. Cilvēks nepārtraukti skaita citu naudu, citu mašīnas, mēra citu mājas, seko citu veiksmēm un neveiksmēm, lai zinātu, kur šajā barā atrodas viņš. Kurš viņš ir pēc kārtas, kas ēdīs. Cilvēks ne tikai vēro citus, bet arī cenšas ieņemt labāku stāvokli bara hierarhijā, piedodiet, – sabiedrībā.

Propaganda

Lasītājam var likties, ka, manuprāt, nedarbojas ne viltus ziņas, ne propaganda, nedz citas manipulācijas, ka cilvēks pret to visu ir imūns. Nē, tā es nedomāju. Es uzsveru, ka šī ietekme ir pārspīlēta. Mūs ir grūti ietekmēt un pārveidot.

Var manipulēt, stāstot, ka skaistākās sievietes ir tādas, bet katram vīrietim par to būs citāds viedoklis. Var manipulējot «mazināt uzticību valsts institūcijām un amatpersonām», bet, ja cilvēkam būs darbs un pārtikusi dzīve – viņš neuzķersies un piketos nestāvēs. Tāpēc gudras valstis nevis cīnās ar revolucionāriem, bet nepieļauj, ka cilvēks, trūkuma spiests, izdara noziegumus un gāž valdības.

Valsts iekārto bezmaksas sabiedriskās ēdināšanas iestādes, kur trūkumcietējs var atnākt un remdēt izsalkumu. Izrādās, ka ar to pietiek, lai viņš neietu parlamentam sist logus. Tas ir lētāk, nekā uzturēt milzīgu represīvo aparātu, ķert, tiesāt, sargāt un pēc brīvlaišanas uzraudzīt. Paēdis cilvēks ir labi sirdīgs un nekaitīgs varai!

Paēdis cilvēks nav pakļauts pretvalstiskai propagandai, tā neietekmē «cilvēku prātus un sirdis».

Arī alkohols iedarbojas tik ilgi, kamēr tas cirkulē upura asinīs. Kad tā procentuālais daudzums ir mazinājies, organisms grib vēl, bet nav, un sākas paģiras.

«Bailes vai dusmas»

Visos laikos un pie visām varām bija, ir un būs apķērīgi cilvēki. Tie, lai gūtu ienākumus, pamanīsies izmantot jebkurus līdzekļus un jebkurus veidus.

Maldīgi ir domāt, ka padomju laikos visi bija nabagi. Bija labi pārtikuši komunistiskās partijas funkcionāri, to līdzskrējēji un dažāda kalibra blēži. Šie visi astoņdesmitajos un īpaši deviņdesmitajos no prasmīgiem iespēju izmantotājiem kļuva par «uzņēmējiem». Tieši viņi ir tie, kas manipulējot par normu padarīja teicienu, ka, lai varētu nopelnīt miljonu, pirmais ir jānozog. Citādi neesot iespējams. Kad pirmais ir nozagts, tad pārējos jau var puslīdz likumīgi nopelnīt.

Kam pirmo miljonu iedeva kompartija, kam komjaunatne, kam no izvestā Padomju Savienības zelta. Pēdējos padomju valsts pastāvēšanas gadus VDK pamatā nodarbojās tikai ar zelta izvešanu no PSRS teritorijas, un tad šis zelts atgriezās kā investīcijas bijušajās PSRS republikās.

Kurp es lasītāja domas vedinu? Turp, ka velns nav tik melns un kādiem gribas, lai mēs uzķertos, pārspīlētu, nenovērtētu, nepamanītu, nesaprastu un mazinātu uzticību.

Cimdi

Dokumentālajā filmā «Nelietis» saku: ir tādi kuri ir gatavi savu savtīgo, materiālistisko mērķu sasniegšanā bez aizspriedumiem izmantot jebkādas idejas, jebkādus saukļus un devīzes, pat reliģiju. Viss tas viņiem ir tikai darba cimdi.

Neliešiem par darba cimdiem kļūst izglītība, kultūra, valsts plašsaziņas līdzekļi un cits. Viņu talantu un spējas, kā arī prasme panākt sev vēlamo var apbrīnot. Viņi ir tik ļoti noslīpējuši metodes, ar kurām tie manipulējot ietekmē ne tikai sabiedrības noskaņojumu, bet arī valsts amatpersonu, politisku apvienību, kā arī citus, kuri vēlas gūt labumu, jo viņiem tā izdodas labi nopelnīt un ne par ko reāli neatbildēt.

Viņu darbības rezultātā pamatoti mazinās uzticība valsts institūcijām un amatpersonām, kas arī ietekmē cilvēku prātus un sirdis.

Ja vajadzēs, viņi izdomās shēmas, kā par valsts naudu «kopt un sargāt» kultūru, arī latviešu, kā pretdarboties agresorvalsts propagandai, kā veicināt, kā integrēt, kā... Šo «kā» ir tik daudz, ka šajā rakstā nekam citam neatliks vietas, ja veikt pilnu uzskaiti.

Jā, Krievija izmanto propagandas nolūkos savus plašsaziņas līdzekļus. Jā, viņi to prasmīgi dara, bet, ja mediķi saņem solīto algas pielikumu, tad šajā kaujā Latvija uzvar. Krievija iztērē daudz naudas, iegulda daudz darba, bet rezultāts ir niecīgs.

Ja latvietis, kurš nonācis trūkumā, var aiziet un valsts viņam «uzsauc» ēdienu, tad naidīgā propaganda viņu neietekmē, nemazina uzticību Latvijai un neietekmē viņa prātu un sirdi. Futbolā to sauc par sitienu pa stangu.

LPSR

Cīnīties ar Krievijas propagandu, liekot pretī savu, ir aplami. Krievijai ir vairāk naudas, vairāk cilvēku un vairāk iespēju. Arī tanku viņiem ir vairāk, par lidmašīnām nerunāsim, to mums nav vispār. Mēs viņus nepārkliegsim.

Arī stāsts par to, ka uzrunāsim civilokupantus viņu dzimtajā valodā, tas ir krieviski, un tā viņus padarīsim par mūsējiem, mācīsim viņiem latviešu valodu, un arī tad viņi kļūs mūsējie, nav nedz nopietni izskatāms, ne apspriežams. Tā ir spēle vienos vārtos.

Esmu pat dzirdējis no kāda aktīva latviešu patriota, ka, ja mēs okupantiem iemācām latviešu valodu, tādējādi mēs viņiem piešķiram latviešu gēnu un padarām par mūsējo...

Viņi šurp nebrauca, un agresors Latviju neokupēja, lai mācītos latviešu valodu. Tieši otrādi, lai «pārbūves» rezultātā, ko nez kādēļ dēvējam par «atmodu», šī Latvija būtu LPSR tiesību un pienākumu mantiniece, neizlaižot no nagiem okupētās latviskās Latvijas īpašumus un starptautisko ietekmi.

Tāpēc 4. maija republikas teritorija ir tieši tāda, kāda tā bija LPSR, un pilsoņu kopums arī tāds pats. Jā, viņiem neizdevās to izdarīt vienā rāvienā, pārejas periods izstiepās trijos desmitos gadu, bet kurss nav mainījies, un drīz jau pārbūve būs noslēgusies.

Ziņas! Ziņas! Ziņas!

Uzmanību, turpinājumā ziņa! Kam viltus, kam patiesība pēdējā instancē. Tas galvenokārt atkarīgs no jūsu tieksmēm, vēlmēm un nosliecēm.

Krievija neaizies no okupētajām Ukrainas teritorijām, konkrēti Donbasa un Luganskas.

Putins Ukrainā ir ieguldījis ļoti daudz naudas, bruņojuma, tūkstošiem nogalinātu Krievijas karavīru.

Krievija negrasās atteikties no tautu un valstu pakļaušanas.

Ja Ukraina nebūs Krievijas vēlmēm pretimnākoša, lai «pierunātu» Ukrainu, tiks izmantoti Krievijas bruņotie spēki. Ja Ukraina nebūs gana atsaucīga, tad 2020. gada pavasarī Krievija sāks militāru operāciju Ukrainā.

Putinam nospļauties par sankcijām.

Krievijas agresija nebūs vērsta tikai pret Ukrainu. Runa ir par bijušajām padomju republikām, arī Baltkrieviju.

Baltijas valstīs iebrukums gaidāms Latvijā, jo ķēdes stiprumu nosaka tās vājākais posms, bet Latvija starp Baltijas valstīm ir visvājākais un pārkrievotākais posms, kura izrādīs vismazāko pretestību Krievijas bruņoto spēku iebrukumam. Tajā brīdī sankciju jautājums kļūs neaktuāls.

Misija! Misija! Misija!

Putins ir apsēsts ar misiju atjaunot PSRS bijušajās robežās, viņš ir pārliecināts, ka Padomju Savienības sabrukums bija kļūda, un ir pilns apņēmības šo kļūdu labot. Kopš viņš vada Krieviju, viņš visus resursus virza tieši šajā virzienā un tam pakārto valsti. Viņš vēlas ātri piespiest NATO bloku atkāpties turp, kur tas bija līdz PSRS sabrukšanai.

Vladimira Putina tieksmi pēc varas nevar skaidrot ar varas vai naudas kāri. Kad naudas ir tik daudz, cik ir viņam, tad nauda zaudē vērtību. Tad pārliecība, uzskati un personiskā attieksme ir noteicošā. Vēl viens miljards plusā vai mīnusā neko nemaina.

Krievija stimulēs un veicinās uz Eiropas valstīm otro «bēgļu plūsmu» – migrāciju, kas divreiz lielāka par to, kura bija nesen (2016. gadā). Bēgļu plūsma paralizēs šīs valstis un liegs tām aktīvi iestāties pret Krievijas bruņoto agresiju pret kaimiņvalstīm. Migrācija sašķels ES.

Krievija ir pārliecināta, ka Eiropā nav armijas, kas varētu stāties pretī Krievijas agresīvajiem tīkojumiem. Ne Francija, ne Vācija, ne citas valstis. Varbūt nelielu pretestību varētu izrādīt Lielbritānija, bet tā, Krievijasprāt, kā vienmēr centīsies mierīgi nogaidīt savā salā.

Krievija ir paliecināta, ka NATO pietrūks izlēmības iesaistīties karā pret Krieviju, tāpēc par nopietnu šķērsli to neuzskata.

Vienīgais ar ko Krievija, militārā ziņā rēķinās, ir ASV, bet ASV ir tālu. Krievija neuzbruks ASV militārajām bāzēm Eiropā. Ielenks, kā tas notika Krimā, un tad ļaus aiziet...

Iebrukums notiks ātri, un nedēļas laikā jautājums būs atrisināts. ASV nepaspēs pieņemt lēmumu par stāšanos pretī Krievijas agresijai. Kamēr ASV lems, tikmēr lieta būs darīta.

Krievija ir miermīlīga pret tiem, kas pieņem viņas noteikumus.

Ja Krievija nesāks militāro agresiju pavasarī, tad ir liela varbūtība, ka vēlāk tā vairs to izdarīt nespēs. Tas būs miermīlīgs Krievijas noriets.

P.S. Esmu pret manipulācijām, mēģinājumiem ietekmēt sabiedrības noskaņojumu. Esmu pret to, ka mazinās uzticība Latvijas valsts institūcijām un amatpersonām, bet diemžēl manī ne valsts, ne sabiedrība, ne cilvēku sirdis neieklausās.

Novērtē šo rakstu: