Iesaki rakstu: 
Varbūt var rasties jautājums – kā tas nācās, ka Latvija no ļoti veselīgas un no Covid 19 gandrīz brīvas valsts situācijas pēkšņi iegāzās sarkanajā sarakstā, un tagad inficēto skaits ik dienu pieaug par simtiem, un teju katru dienu tiek ziņots par vairākiem mirušajiem un vairākiem desmitiem hospitalizēto.
Ilze Viņķele mēģina vainot sabiedrību, kas esot nogurusi no pandēmijas un vairs neesot tik uzmanīga, neievērojot ieteikumus un noteikumus, pretojoties masku nēsāšanai, vazājoties apkārt pa ārzemēm un pēc tam nesēžot pašizolācijā.
Tomēr man pašai uz savas ādas nācās pārliecināties, ka patiesībā ne jau tauta ir tā, kas kaut ko neievēro vai kaut ko ignorē, melo ārstiem par saviem ārzemju braucieniem vai kontaktiem ar Covid 19 pacientiem.
Esmu nelaimīgā Latvijas Radio kora pēdējā koncerta apmeklētāja. Jau dzirdu tos tūkstošus sašutušo, kas mani nosoda par to, ka šajā laikā esmu tik debila, ka eju uz koncertu, turklāt vēl kora.
Taču varbūt esmu naiva vai aprobežota, bet tiešām uzskatīju, ka valdības diktētie noteikumi par skatītāju izsēdināšanu zālē pamīšus, skatītāju plūsmas organizēšanu, lai visi nedrūzmētos garderobēs, un citi ieteikumi ir tiešām domāti un pārdomāti un ka koncertus, kas organizēti pēc valdības rekomendācijām un noteikumiem, apmeklēt nav bīstami. Pat tad, ja tā ir tik izslavēti bīstamā kordziedāšana.
Drošības pēc koncertā uzturējos sejas maskā. Par mani drusku pasmīkņāja, koristi tak ir vismaz desmit metrus no pirmajā rindā sēdošajiem, tomēr, tā kā esmu viens no tiem dīvaiņiem, kam maska netraucē (es nenēsāju brilles un man tās nesvīst ciet) un nesmacē, tad par spīti apkārtējo smīniem sēdēju koncertā sejas maskā.
Kad pēc trim dienām uzzināju, ka koris inficējies ar Covid 19, nekavējoties sazinājos ar Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC), lai noskaidrotu, vai arī man jāatrodas karantīnā vai pašizolācijā. Man skaidri un gaiši pateica – NĒ! Ieteica sekot līdzi turpmākajiem paziņojumiem, bet nekādi piesardzības pasākumi neesot vajadzīgi.
Drošības pēc atteicos no ārstnieciskās vingrošanas nodarbībām, pārcēlu manikīru uz divām nedēļām, nevienam netuvojos tuvāk par diviem metriem, nedevos iknedēļas apciemojumā pie vīramātes. Tomēr gluži uz viesnīcu pašizolācijā nedevos un turpināju dzīvot kopā ar savu ģimeni.
Tagad, kad pagājusi vēl nedēļa no brīža, kad parādījās pirmā informācija par Covid 19 Latvijas Radio korī, un desmit dienas kopš koncerta, mani pēkšņi aizsūta karantīnā, jo izrādās – inficēšanās risks esot bijis ļoti augsts. Un kā tad pirms nedēļas – tad nebija ļoti augsts? Kāpēc desmit dienas pēc koncerta tas ir kļuvis pēkšņi tik augsts, ka man jāatrodas karantīnā, ja pirms tam es desmit dienas drīkstēju staigāt brīvi apkārt un inficēt ikvienu pretimnācēju?
Man nav saprotams, kāda ir jēga meklēt kontaktpersonas un likt tām doties karantīnā, ja tas notiek tikai tad, kad šī kontaktpersona jau visu lielāko aplipināšanas darbu jau ir paveikusi. Es saprotu, ka uz analīzēm jāgaida nedēļa, tādēļ arī tikai vēl nedēļu pēc inficēšanās konstatēšanas Latvijas Radio korī ir saņemti koncerta apmeklētāju ar simptomiem analīžu rezultāti.
Bet kādēļ mums ir tik garas rindas uz testēšanu? Vai cienījamai Viņķelei, kura tagad vaino visu valdību un tās vadītāju pārāk mazā iesaistē Covid 19 krīzes risināšanā, pašai nevajadzēja jau pirms mēneša pamanīt, ka brīvā pieeja Covid 19 analīzēm ir jāpārtrauc, jo pie testiem netiek tie, kuriem tie ir nepieciešami, lai inficēšanās gadījumā ātri varētu izolēt viņus pašus un viņu kontaktpersonas?
Tagad zvanu uz SPKC un jautāju, vai karantīna ir arī maniem ģimenes locekļiem, ar kuriem dzīvoju vienā mājoklī, ēdu no vieniem un tiem pašiem traukiem, nedezinficējot tos, atrodoties viņiem tuvāk nekā divus metrus, jo gluži vienkārši, dzīvojot vienā mājoklī, distancēties vienmēr divu metru attālumā nav iespējams?
Izrādās – nē. Viņiem karantīna būs tikai tad, kad man diagnosticēs pozitīvu Covid 19. Ak, simptomu man neesot, nu tad lai tik novēroju savu veselības stāvokli un sēžu karantīnā, bet vīrs un bērni var iet uz skolu un darbu. Un izplatīt infekciju tālāk.
Tad kāda mārrutka vai kāda cita dārzeņa dēļ vispār tiek meklētas kontaktpersonas? Kāda jēga, ka tagad trīs dienas pavadīšu karantīnā? Kur SPKC izcilie epidemiologi bija pirms nedēļas, kādēļ jau tad nesaprata, ka koncerta apmeklētājiem inficēšanās risks bija ļoti augsts? Kādēļ jau pirms tam tas pats SPKC un tā runasvīrs Jurijs Perevoščikovs, un galvenais infektologs Uga Dumpis nerosināja valdībai aizliegt kora koncertus tāpat kā kora mēģinājumus un dejas?
Ja kontaktpersonu noteikšana notiek desmit dienas pēc iespējamās inficēšanās un trīs dienas pēc iespējamās inficēšanās tiek skaidri un gaiši pateikts, ka nekādi ierobežojoši pasākumi nav jāveic, tad kāda dārzeņa dēļ vispār notiek kontaktpersonu apzināšana?
Ir skaidrs, ka Covid 19 nekontrolētu izplatīšanos izraisīja ne jau neapzinīgie iedzīvotāji, kas neievēro divu metru distanci būvmateriālu veikalā Depo, ne jau tie, kas atbrauc no Kipras un aiziet uz veikalu pēc maizes, bet gan SPKC, Viņķeles un citu par Covid 19 ierobežošanu atbildīgo absolūtā vieglprātība, pieļaujot, ka situācija nonāk tik tālu, ka tie, kuriem analīzes ir nepieciešamas, lai pasargātu pārējo sabiedrību, tās var uztaisīt tikai pēc nedēļas, kad viss ļaunums jau no maisa izlaists ārā.
Beigsim šo SPKC un karantīnas farsu, vienkārši uz diviem mēnešiem totālu karantīnu visā valstī un lai Viņķeles, Perevoščikovi, Ugas un citi, kas atbildīgi par infekcijas ierobežošanu, no savas kabatas maksā visiem uzņēmējiem kompensācijas par zaudējumiem!
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
