Viņķele, Šuplinska, Petraviča – trīs spilgti arogances un nekompetences piemēri Latvijas politikā
Pietiek lasītājs16.06.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jūnijs iesākās ar ziņu par Krišjāņa Kariņa valdības restartu. Amatos stājās četri jauni ministri, to skaitā tika nomainīta izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) un labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV). Tagad ir nomainījušās visas trīs vēsturiskajā fotogrāfijā redzamās ministres – Ilze Viņķele (Attīstībai/Par), I. Šuplinska un R. Petraviča. Visas trīs ministres Latvijas politikas vēsturē ieies kā vienas no visnekompetentākajām un arogantākajām! Diemžēl sekas jutīsim vēl ilgi. Un arī maksātāji par šo klaunādi būsim vien mēs paši - nodokļu maksātāji.
Ko tad aiz sevis ir atstājušas bijušās ministreles – Viņķele, Šuplinska un Petraviča?
Kā pirmajai amatu nācās pamest veselības ministrei Ilzei Viņķelei. Tielējoties un negribīgi, bet aizgāja. Ko no viņas mantojām? I. Viņķele ministrijā aizsāka neformālo sapulču kultūru un darba sarunas gaiteņos. Tas bija labs formāts, lai par saviem lēmumiem nebūtu jāuzņemas atbildība un lai varētu brīvi sarunāt naudas dalīšanu savējiem. Sak, sanācām, paspriedām, bet tā jau tāda papļāpāšana starp savējiem vien bijusi.
Rezultāts bija visiem redzams – COVID-19 vakcīnu piegādes izgāšanās, finanšu līdzekļu dalīšana savējiem, piemēram, VM parlamentārā sekretāra Ilmāra Dūrīša pietuvinātās Latvijas Lauksaimniecības universitātes pseidopētījumiem, kā arī atbildības nogrūšana uz ierēdņiem brīdī, kad sākās vainīgo meklēšana par bezatbildību. Āža kāja līda laukā teju no katras budžeta ailītes, kas tika novirzīta savējiem.
Saeimā neievēlētā, bet no partijas par ministri ieliktā I. Viņķele noteikti būtu nominējama kā viena no visu laiku arogantākajām ministrēm. Atcirst pretī un mātišķi pamācīt – uz to viņai bija īpašs talants. TV, radio intervijās vai pat savos sociālo mediju profilos viņa regulāri prata izsmiet pie Āgenskalna tirgus vai mazpilsētā sastaptos līdzcilvēkus, kas neprotot maskas valkāt, komandantstundu ievērot utt. Sarkasms ir īpaši netalantīga, bet varas kāra politiķa pazīme. Vīnā ir patiesība.
Ko aiz sevis ir atstājusi izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska? I. Šuplinskai izdevās sanīsties ar visiem nozares pārstāvjiem un organizācijām. Intrigu vērpšana un kliegšana uz saviem padotajiem bija viņas īpaši izkoptais talants. Bet, kā jau nākas, partijas negauši nepiemirsa arī par naudas dalīšanu savējiem.
I. Šuplinska ar saviem rokaspuišiem (ierēdņus - zēnus, vēlams, bailīgus Ilga bija īpaši iecienījusi kā savus padotos) pamanījās novirzīt valsts nodokļu maksātāju naudu partijai pietuvinātā TV kanāla “Tava klase” atbalstam. Par projekta izpildproducentu tika izraudzīts ministres partijas biedrs Andris Gross. Savukārt solītā augstākās izglītības reforma un sagatavotais Augstskolu likums bija tik nekvalitatīvs, ka, to izskatot Saeimas komisijā, tika iesniegti vairāk nekā 300 labojumu.
Pretlikumīga izrādījās I. Šuplinskas tiesvedība pret LU rektoru Indriķi Muižnieku. Nekompetence un paviršība mijās ar ministres nepārtrauktu melošanu. Rezultātā tika grauta visas augstākās izglītības nozares reputācija, faktiski tika grauta uzticība Latvijas valstij. Šāda retorika ierasti ir bijusi raksturīga Krievijai draudzīgiem politiķiem. Neko citu jau no bijušās komjaunietes nevarējām gaidīt. Skumji, ka to tik vēlu pamanīja viņas partijas vadība.
Kad pienāca ministres Ilgas laiks aiziet no posteņa, atklājās viņas patiesā daba: indīga žults sāka līt nu jau pāri arī savējiem – TV ekrānos par kretīniem u.tml. tika saukti gan premjers, gan koalīcijas partijas, gan pašas partijas valde. I. Šuplinskai, kura reiz lielījusies, ka uz viņu ķeroties vien trakie un alkoholiķi, rupjāks vārds jau nekad nav bijis svešs. Citējot pašu ministri, tas jau gan laikam vien s... uz pannas.
Labklājības ministre Ramona Petraviča bija parodija par ministri. Tā bija parodija par rūpēm par labklājības nozari. Tā vietā, lai rūpētos par sabiedrības atstumtākajiem pārstāvjiem, R. Petraviča regulāri gozējās dzeltenās preses slejās, atrādot jaunāko manikīru, frizūru, kleitas, kurpes, peldkostīmus…
R. Petravičas nekompetence rezultējās desmitu cilvēku nāvēs veco ļaužu pansionātos. Latvija joprojām ir starp pēdējām valstīm Eiropā, kurā pret COVID-19 pietiekamā apjomā tiek vakcinēti vecākā gada gājuma cilvēki. Tās ir ministres nekompetences un bezatbildības sekas. Tās ir sekas tam, ka ministra amatā tiek iebīdītas vannabī cacas, kas ne nieka nejēdz no darāmajiem darbiem…
Lūk, vai par ministriem var tikt virzītas personas, kas neko nesaprot no nozares? Kuras interesē tikai pašlabums un intrigas? Vai partijas un politiskā elite vēlas turpināt arogances, bezatbildības un nekompetences kultūru, vai arī tomēr par ministriem būtu jāvirza cilvēki, kuri prot veidot dialogu, ieklausīties nozarē, piedāvāt ilgtermiņa risinājumus un galvenais – uzņemties atbildību? Jo politika nav tikai arogantu un pusizglītotu pašmīļu šovs, bet gan smaga, atbildīga un gudra profesija!
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
