Viņķele, Šuplinska, Petraviča – trīs spilgti arogances un nekompetences piemēri Latvijas politikā
Pietiek lasītājs16.06.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jūnijs iesākās ar ziņu par Krišjāņa Kariņa valdības restartu. Amatos stājās četri jauni ministri, to skaitā tika nomainīta izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) un labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV). Tagad ir nomainījušās visas trīs vēsturiskajā fotogrāfijā redzamās ministres – Ilze Viņķele (Attīstībai/Par), I. Šuplinska un R. Petraviča. Visas trīs ministres Latvijas politikas vēsturē ieies kā vienas no visnekompetentākajām un arogantākajām! Diemžēl sekas jutīsim vēl ilgi. Un arī maksātāji par šo klaunādi būsim vien mēs paši - nodokļu maksātāji.
Ko tad aiz sevis ir atstājušas bijušās ministreles – Viņķele, Šuplinska un Petraviča?
Kā pirmajai amatu nācās pamest veselības ministrei Ilzei Viņķelei. Tielējoties un negribīgi, bet aizgāja. Ko no viņas mantojām? I. Viņķele ministrijā aizsāka neformālo sapulču kultūru un darba sarunas gaiteņos. Tas bija labs formāts, lai par saviem lēmumiem nebūtu jāuzņemas atbildība un lai varētu brīvi sarunāt naudas dalīšanu savējiem. Sak, sanācām, paspriedām, bet tā jau tāda papļāpāšana starp savējiem vien bijusi.
Rezultāts bija visiem redzams – COVID-19 vakcīnu piegādes izgāšanās, finanšu līdzekļu dalīšana savējiem, piemēram, VM parlamentārā sekretāra Ilmāra Dūrīša pietuvinātās Latvijas Lauksaimniecības universitātes pseidopētījumiem, kā arī atbildības nogrūšana uz ierēdņiem brīdī, kad sākās vainīgo meklēšana par bezatbildību. Āža kāja līda laukā teju no katras budžeta ailītes, kas tika novirzīta savējiem.
Saeimā neievēlētā, bet no partijas par ministri ieliktā I. Viņķele noteikti būtu nominējama kā viena no visu laiku arogantākajām ministrēm. Atcirst pretī un mātišķi pamācīt – uz to viņai bija īpašs talants. TV, radio intervijās vai pat savos sociālo mediju profilos viņa regulāri prata izsmiet pie Āgenskalna tirgus vai mazpilsētā sastaptos līdzcilvēkus, kas neprotot maskas valkāt, komandantstundu ievērot utt. Sarkasms ir īpaši netalantīga, bet varas kāra politiķa pazīme. Vīnā ir patiesība.
Ko aiz sevis ir atstājusi izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska? I. Šuplinskai izdevās sanīsties ar visiem nozares pārstāvjiem un organizācijām. Intrigu vērpšana un kliegšana uz saviem padotajiem bija viņas īpaši izkoptais talants. Bet, kā jau nākas, partijas negauši nepiemirsa arī par naudas dalīšanu savējiem.
I. Šuplinska ar saviem rokaspuišiem (ierēdņus - zēnus, vēlams, bailīgus Ilga bija īpaši iecienījusi kā savus padotos) pamanījās novirzīt valsts nodokļu maksātāju naudu partijai pietuvinātā TV kanāla “Tava klase” atbalstam. Par projekta izpildproducentu tika izraudzīts ministres partijas biedrs Andris Gross. Savukārt solītā augstākās izglītības reforma un sagatavotais Augstskolu likums bija tik nekvalitatīvs, ka, to izskatot Saeimas komisijā, tika iesniegti vairāk nekā 300 labojumu.
Pretlikumīga izrādījās I. Šuplinskas tiesvedība pret LU rektoru Indriķi Muižnieku. Nekompetence un paviršība mijās ar ministres nepārtrauktu melošanu. Rezultātā tika grauta visas augstākās izglītības nozares reputācija, faktiski tika grauta uzticība Latvijas valstij. Šāda retorika ierasti ir bijusi raksturīga Krievijai draudzīgiem politiķiem. Neko citu jau no bijušās komjaunietes nevarējām gaidīt. Skumji, ka to tik vēlu pamanīja viņas partijas vadība.
Kad pienāca ministres Ilgas laiks aiziet no posteņa, atklājās viņas patiesā daba: indīga žults sāka līt nu jau pāri arī savējiem – TV ekrānos par kretīniem u.tml. tika saukti gan premjers, gan koalīcijas partijas, gan pašas partijas valde. I. Šuplinskai, kura reiz lielījusies, ka uz viņu ķeroties vien trakie un alkoholiķi, rupjāks vārds jau nekad nav bijis svešs. Citējot pašu ministri, tas jau gan laikam vien s... uz pannas.
Labklājības ministre Ramona Petraviča bija parodija par ministri. Tā bija parodija par rūpēm par labklājības nozari. Tā vietā, lai rūpētos par sabiedrības atstumtākajiem pārstāvjiem, R. Petraviča regulāri gozējās dzeltenās preses slejās, atrādot jaunāko manikīru, frizūru, kleitas, kurpes, peldkostīmus…
R. Petravičas nekompetence rezultējās desmitu cilvēku nāvēs veco ļaužu pansionātos. Latvija joprojām ir starp pēdējām valstīm Eiropā, kurā pret COVID-19 pietiekamā apjomā tiek vakcinēti vecākā gada gājuma cilvēki. Tās ir ministres nekompetences un bezatbildības sekas. Tās ir sekas tam, ka ministra amatā tiek iebīdītas vannabī cacas, kas ne nieka nejēdz no darāmajiem darbiem…
Lūk, vai par ministriem var tikt virzītas personas, kas neko nesaprot no nozares? Kuras interesē tikai pašlabums un intrigas? Vai partijas un politiskā elite vēlas turpināt arogances, bezatbildības un nekompetences kultūru, vai arī tomēr par ministriem būtu jāvirza cilvēki, kuri prot veidot dialogu, ieklausīties nozarē, piedāvāt ilgtermiņa risinājumus un galvenais – uzņemties atbildību? Jo politika nav tikai arogantu un pusizglītotu pašmīļu šovs, bet gan smaga, atbildīga un gudra profesija!
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
