Viņš melo par savu pilsonību, vecākiem, vecvecākiem, vecvecvecākiem: grāmata "Viltvārdis" par Egilu Levitu – jau nākamnedēļ
PIETIEK30.06.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jau nākamnedēļ grāmatnīcu plauktos nonāks apgāda „Mantojums” izdotā L. Lapsas un K. Bormanes grāmata „Viltvārdis”, kas veltīta pašreizējā valsts prezidenta Egila Levita biogrāfijai un sākas ar vārdiem: „Mums ir valsts vadītājs – viltvārdis. Cilvēks, kurš uzdodas par citu. Cilvēks, kurš sabiedrībai melo apzināti, ciniski un nekaunīgi.”
„Viņš melo par savu pilsonību. Viņš melo par saviem vecākiem. Viņš melo par saviem vecvecākiem. Viņš melo pat par saviem vecvecvecākiem. Kāpēc Egils Levits melo? Par ko vēl mums nezināmu viņš melo? Kā šādam patoloģiskam melim ir iedota pielaide valsts noslēpumiem? Un ko viņš ar šiem noslēpumiem dara? Atbildes uz šiem jautājumiem var satricināt visu valsti,” – šādu „Viltvārža” satura raksturojumu sniedz grāmatas priekšvārds.
Šī grāmata lasītājiem pastāstīs par to, kā pašreizējais valsts prezidents kā klasisks viltvārdis sev ir “izdomājis” ideoloģiski pareizu tēvu un vecvecākus, kā savus īstos vecvecākus “pārkvalificējis” par vecvecvecākiem, kā gadu desmitiem melojis par viņiem, par savu bērnību un jaunību, par savu pilsonību, par... un tā tālāk, un tā tālāk.
Uz apjomīga arhīvu dokumentu pamata „Viltvārdis” pārliecinoši parāda, kā pašreizējais valsts galva ir darījis visu iespējamo, lai uzdotos par vismaz daļēji citu cilvēku, liekot pamatoti šaubīties, kam no viņa publiski stāstītā vispār var ticēt.
„Šādam cilvēkam nonākot valsts pirmās personas krēslā, patiešām pilnīgi pamatots ir jautājums – kāda ir tā patiesība, ko viņš slēpj un nomaskē ar pamazām izčākstošiem meliem? Kā tā var ietekmēt valsti un līdz ar to mūs visus? Viena lieta ir mainīt baltu kreklu četras reizes dienā, kā to patiešām mēdzot darīt šīs grāmatas galvenais varonis, bet pavisam cita – jautājums, vai viņš tāpat nerīkojas arī ar sirdsapziņu? Un ar ko vēl?” – tā „Viltvārža” priekšvārdā raksta grāmatas autori.
„Viltvārdis” ir pirmā daļa autoru iecerētajam divsējumu pētījumam „Viltvārdis valstsgribis” ar apakšnosaukumu „Skeleti Egila Levita skapjos”. Domājams, ka otrā daļa ar nosaukumu „Valstsgribis” nāks klajā šā gada nogalē vai nākamā gada sākumā.
„Viltvārža” pirmais metiens ir 4000 eksemplāru. Grāmatas vāka autore ir talantīgā čehu māksliniece Terēza Kolarikova (Tereza Koláříková). Grāmatā izmantoti dokumenti un informācija no Latvijas Nacionālā arhīva (Tukuma zonālā Valsts arhīva, Personāla dokumentu valsts arhīva), Latvijas Kara muzeja, mormoņu baznīcas datubāzēm.
Plašāka informācija par jauno grāmatu atrodama interneta vietnē www.viltvardis.com.
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
