Iesaki rakstu: 
Kopš „Maximas traģēdijas” īpaši aktuāls kļuvis jautājums par būvniecības kvalitāti un uzraudzību. Diemžēl gandrīz visa uzmanība tiek koncentrēta tieši uz ēku būvniecību, teju aizmirstot, ka būvējam arī ceļus, tiltus un viaduktus. Arī slikta būvuzraudzība infrastruktūras objektu būvniecībā var gan radīt draudus cilvēku drošībai, gan novest pie mūsu nodokļos samaksātās naudas izšķērdēšanas.
Lielāko daļa lielo iepirkumu ceļu būvē organizē Latvijas Valsts ceļi (LVC), bet nozīmīga daļa ir arī pašvaldību kompetencē. Līdzās pašam būvniecības iepirkumam tiek organizēti iepirkumi par būvuzraudzību, un tieši šie iepirkumi rada vairākus jautājumus. Esmu apkopojis informāciju par 20 būvuzraudzības iepirkumiem gan pašvaldībās, gan nacionālā mērogā. Izskatot šos iepirkumus, rodas iespaids, ka būvuzraudzība ceļu būvē Latvijā notiek tikai virtuāli.
Latvijā jau sen tiek diskutēts, vai zemākās cenas princips iepirkumos ir tas labākais. Apskatot būvuzraudzības iepirkumus, top skaidrs, ka šis princips konkursus ir novedis līdz absurdam un teju vienmēr uzvarētāja piedāvātā cena liek pamatoti domāt par dempingu, jo par šādu cenu nav iespējams nodrošināt, ka objektā būvniecības laikā atrodas būvuzraugs, objekts tiek reāli apsekots arī pēc būvniecības beigām un no būvnieka tiks pieprasīta nepieciešamā kvalitāte.
Izsludinot būvuzraudzības iepirkumus, konkursa nolikumā tiek noteikts pieejamais finansējums, kas orientējoši liecina par to, cik reāli būvuzraudzība varētu izmaksāt. Tomēr iepirkumos gandrīz vienmēr uzvar piedāvājums ar būtiski zemāku cenu - cena var būt pat vairāk nekā 10 reizes mazāka par iepirkumā pieejamo finansējumu.
Piemēram, konkursā par „Raiņa ielas posma jaunbūve, Noliktavas ielas, Dzintara ielas un Uzvaras bulvāra krustojuma rekonstrukcija, ielām piegulošā laukuma labiekārtošana, Cēsīs, Cēsu novadā” būvuzraudzību pieejamais finansējums bija 42 000 eiro atbilstoši 8” iepirkuma nosacījumiem, bet uzvarētāja piedāvātā cena - nieka 3900 eiro. Par 3900 eiro uzvarētājam ir jānodrošina būvuzraudzība septiņu mēnešu garumā. Tas ietver gan speciālista algošanu, gan nokļūšanu būvobjektā, gan tehniskās un administratīvās izmaksas un, galu galā, arī nodokļu nomaksu. Vai tas maz ir iespējams?
Ir skaidrs, ka šāda politika ilgtermiņā rada negatīvas sekas:
- šādi it kā taupot nodokļu maksātāju naudu, ilgtermiņā tiek būtiski pārmaksāts, jo kvalitāti būvobjektam nodrošināt nav iespējams. Faktiski nesaņemot cerēto kvalitāti, nākotnē nodokļu maksātāju nauda tiek pārtērēta vairākkārtīgi;
- lai konkursā uzvarētu pēc zemākās cenas principa, būvuzraugi faktiski nevar atrasties objektā. Slēdzot šādus līgumus par uzraudzību, nauda tiek izmesta vējā, jo tikpat labi būvuzraudzību varētu arī nenodrošināt;
- ja būvuzraugs nesaņem pienācīgu atlīdzību, pastāv risks, ka viņš var tikt „sponsorēts” no būvnieka puses. Šāda situācija rada riskus, ka uzraudzība faktiski nenotiek, jo būvuzraugs atrodas interešu konfliktā;
- vai, konkursos uzvarot ar šādām cenām, iespējams nomaksāt valstī noteiktos nodokļus?
Ja LVC organizētajos iepirkumos situācija vēl ir apmierinoša, tad pašvaldību iepirkumos to var uzskatīt par katastrofālu. Es aicinu politiķus beidzot nebūt strausiem, izvilkt galvas no smiltīm un risināt šo problēmu. Bet žurnālistus aicinu aktualizēt šo jautājumu, neļaujot politiķiem tomēr tēlot strausus.
* Ceļu tiltu inženieris, biedrības Progresīvie biedrs
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
