Vīruss kā daudzpakāpju mistifikācija un globālais teātris
Aivis Vasiļevskis18.03.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Savelkot visus galus vēlreiz kopā, kāpēc ir iedarbināta šī masu histērija un kas aiz tās stāv, izdalīsim divus tās aspektus un uzdevumus, ko tas viss risina globālajā pārvaldē. Tas ir ekonomiskais un sociālais.
Pirmais ir salīdzinoši vienkāršs – par to ir runāts iepriekš – tas ir pasaules uzpūstā finanšu burbuļa pārraušana un noplacināšana, nesegto aktīvu vērtības nomešana, visas ekonomikas restarts. Šim nolūkam tad arī notiek visu biržu krahs, ekonomikas atstādināšana un plānotie zaudējumi, ko naski rēķina visas pasaules ekonomisti, skaitot zudušos triljonus.
Otrais ir nedaudz sarežģītāks. Šeit globālais uzdevums sastāv no vajadzības pilnībā pārveidot visu valstu sociālās sistēmas, pakārtojot tās Ķīnas modelim. Un tāpēc vīruss tika palaists tieši tur.
Turklāt nekas, ka tur paralēli notiek arī visas citas saslimšanas ar iepriekš zināmām gripām, no kurām mirstība ir daudz lielāka, tas nekas, ka Ķīnas ietekmes zonā Etiopijā nomiruši 2000 cilvēki no mistiskas slimības, kuras mirstība ir 100%. Bet par to nekādu histēriju neviens neceļ.
https://www.thesun.co.uk/…/ethiopia-villagers-bleeding-nos…/
Kas tur ir, toksiskie atkritumi vai kaut kāds vīruss, nevienam pat neinteresē.
Tās pašas Ķīnas vienā no provincēm paralēli šim vīrusam sākusies agresīva putnu gripas epidēmija. Vai par to kaut kas ziņās ir pieminēts?
https://www.scmp.com/…/china-reports-outbreak-deadly-bird-f…
Bet šīs slimības mirstības procents nav salīdzināms ar koronvīrusu – tas ir līdz pat 60%. Taču par cilvēku upuriem neviens neziņo - un diez vai arī ziņos, ja tādi ir vai būs. Jo tas neietilpst globālajā teātrī, kurā galvenā loma ir atvēlēta šim te, jaunajam mistiskajam vīrusam. Tas ir tāpēc, ka ar kaut ko jau bijušu un dzirdētu tādu masu histēriju izraisīt nevar – tam jābūt kaut kam jaunam. Tas ir tāds sen zināms psiholoģijas likums.
Nu, lūk, – ko ir vajadzīgs izdarīt, lai pasaules ierastā kārtība mainās? Ir nepieciešams skaidri demonstrēt vecās iekārtas nepilnības un jaunās iekārtas priekšrocības. Ko mums parāda šī histērija? Daudzas svarīgas lietas. Pirmkārt to, ka tā pati ES nav spējīga reaģēt uz esošo situāciju un nekādas koordinācijas nav, kopējas sistēmas un rīcības plāna nav.
Notiek sadalīšanās nacionālo valstu līmenī, un katra noslēdzas savā iekšienē. Tas nozīmē to, ka šāda sistēma, kurā katra valsts ir kaut kādā sfērā atkarīga no citas valsts, nespēj eksistēt – ja tā nav pašpietiekama, ja tajā nav nacionalizēta ražošana, ja tā nespēj sevi pilnībā nodrošināt – tad rezultāts ir tāds, kāds tas šodien ir Eiropā. Arī ASV ar savu Ķīnā iznesto ražošanu nevar noslēgties un mobilizēties savā iekšienē. Bet Tramps taču vēl pirms epidēmijas aicināja kompānijas atgriezties.
Tātad pasaulei ir parādīta problēma un vienlaicīgi piedāvāts arī risinājums – lūk, sarkanā zirgā drasē Ķīna un krīzes situācijā tiek galā ar šo tā saukto epidēmiju. Tātad mums ir jāpārņem šāda sistēma, kā tas ir Ķīnā – bet tur ir visai drastiska un totalitāra sistēma, ieskaitot sociālo kredītu sistēmu sabiedrībai, kontroles pasākumi, identitātes atpazīšanas mehānismi un daudz kas cits.
Tas ir virziens, kādā tagad virzīsies arī citas valstis un to līdz nāvei nobiedētie pilsoņi – un tas daudziem liksies normāli un pašsaprotami, jo vai tad jūs gribat piedzīvot otru Itāliju?
Labāk tad ir dzīvot tā kā Ķīnā. Jo tur taču ar šādām lietām tiek galā daudz labāk nekā izgāzusies Eiropa. Tas ir fantastisks PR globālā līmenī, kas slavina Ķīnu un tās sociālo sistēmu. Trakojošā orkānā tagad Ķīna ir norādīta kā mierīga oāze, kur var mierīgi notikt ekonomikas un ražošanas darbošanās, - lūdzu, visi uz turieni vai arī mirsiet.
Nesenā pasaules vēsturē jau ir bijuši vairāki šādi piemēri pasaules sociālās sistēmas vektora izmaiņām – savulaik bija tā sauktā sociālā nometne, kad daudzas dažādas pasaules valstis izvēlējās sekot PSRS piemēram daudzās sfērās. Tad sekoja Pax Americana, kad visa pasaule centās sekot amerikāņu sapnim, dzīvesveidam un atbalstīja to pasaules kundzību. Nu, bet tagad arī tas ir beidzies, un pasaulei tiek parādīts jaunais virziens – tā ir Ķīna.
Kas attiecas uz pašu vīrusu un tā mistisko izcelsmi un dažādām struktūrām, inkubācijas periodiem un visām citām lietām, par kurām nav nekādas skaidrības, kā un ko katra valsts vispār testē, nu, tas ir nekas cits kā lielā teātra sastāvdaļa. Visur ir izlikti miroņu skaitītāji online režīmā, bet pašus slimniekus vai selfijus no tām slimnīcām kaut kā neredz.
Kas šis ir par vīrusu, ja tam ir parastās gripas sezona un tas ir beidzies pašā Ķīnā tieši tā, kā beidzas parastās gripas sezona – martā, tad kāpēc Eiropā jāizsludina ārkārtas stāvokļi? Vai šeit izplatītais vīruss ir citādāks?
Vai Ķīna nevarēja iedot visu attīstīto valstu laboratorijām konkrētus vīrusa paraugus, lai tur var ātri izstrādāt kaut kādas ārstēšanas metodes? Holivudas filmās taču tādās situācijās Amerika vienmēr ātri izglābj pasauli un visu nokārto, var pieslēgt arī citu valstu zinātniekus. Bet nē, meklējiet katrs pats.
Interesantākais ir attiecībā uz Itāliju - visvairāk skarto valsti Eiropā. Pasaules Veselības organizācija ir publicējusi to valstu un laboratoriju sarakstu, kas spēj veikt sertificētu testēšanu Covid-19 vīrusa konstatēšanai. Itālijas šajā sarakstā nemaz nav. Tad ko viņi tur testē un kā nosaka, ar ko tie cilvēki ir saslimuši? Baltijas valstu arī tur nav. Bet vīruss esot un skaitītāji griežas.
https://www.who.int/…/who-reference-laboratories-providing-…
Tādus jautājumus var uzdot daudz - bet ne tas ir svarīgi. Būtiski tagad ir uzturēt histēriju, kā jau to prognozē ekonomisti un politologi, - nu vismaz tā, līdz vasarai, bet tad jau redzēs, vai uzstādītie uzdevumi būs kaut cik izpildīti.
Un paskatieties, kaut kur pazuda gan kara histērija, gan Rietumu kara vanagu bravūrība – izrādījās, ka to armijas vispār nav gatavas nekādam karam – amerikāņu karavīri pirms šo tagad jau atcelto mācību sākšanās vairākas dienas sēdēja savos kuģos ostās Eiropā – kara apstākļos tie kuģi visi sen būtu nogremdēti. Un kā vispār var karot, ja nedrīkst pulcēties vairāk par 100 cilvēkiem.
Noplakusi arī Tunbergas histērija, tāpat neredz reportāžas no migrantu krīzes Grieķijas robežā, ar ko nupat vēl draudēja Turcija. Laikam taču vairs negrib uz Eiropu, jo tur var saslimt ar vīrusu.
Nu, lūk, tādi ir šie globālie uzdevumi, ko ar vīrusa histērijas palīdzību var atrisināt daudz labāk nekā ar jebko citu.
Un ko mēs? Ēdīsim griķus un vērosim teātri.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
