Iesaki rakstu: 
Zolitūdē notikušajai traģēdijai ir jākļūst par tautas modinātājzvanu. Jo notikušais ir tikai aisberga redzamā daļa tam, kas notiek ar visu mūsu valsti – Latvija ir caurausta ar šo mazspējīgo bezatbildību, kas gatavo mums tādu pašu likteni kā Maximas lielveikals, kurš tiek kopts un veidots no ārpuses, lai būtu pats skaistākais, cenšoties panākt šo ārējo skaistumu („veiksmes stāstu”), nerēķinoties ar nesošo konstrukciju iespējām, turklāt vēl izvēloties aplamu projektu, pēc kā to visu īstenot.
Un kas par to, ka ir tā – galvenais jau, lai ir saskaņots, ar ko vajag, un ir kāds, kas mums ir pateicis, ka viss ir pareizi un labi. Ar to pietiek, lai pašapmierināti turpinātu. Lai arī tāpat kā Maximā sabiedrībā ik pa brīdim ieskanas trauksmes zvani - kāds izmisīgi norāda uz demogrāfijas tendencēm, ka, tā turpinot, mēs aizejam nebūtībā, kāds izmisīgi cenšas skaidrot, ka, neieguldot savās zināšanās un attīstībā, mēs kļūstam par nabadzīgu piedēkļa valsti citiem, kura eksportēs nevis vērtīgas preces, bet gan vērtīgus cilvēkus, bet tie, kas būs palikuši, izmisīgi turēsies savās vietās, tāpat kā Maxima kasieri, cerot un ticot solījumiem, ka viss būs labi.
Un visi ir „nopirkušies” uz šīm cerībām – cerot, ka viss tas, ko esam izturējuši, nav bijis velti, vajag tikai vēl mazliet paciesties. Un tad vēl mazliet. Un tas nekas, ka atkal un atkal ieskanas trauksmes zvani – mums vienkārši ir jāturpina un paklausīgi jātic tam, ko mums stāsta – cik labs ir lielveikals, cik ērti tajā ir tikt pie desas un pie maizes klaipa - nu, kas nu kuram tur sanāk.
Cilvēki, uz kuriem mēs paļaujamies, ka tie ir iecelti, lai rūpētos par mums, svinīgi paraksta kārtējos papīrus un liek mums ticēt, ka tas viss ir mūsu labā – lai mums būtu stiprs jumts virs galvas un lētāka desa plauktos. Bet patiesībā tas viss var izrādīties tikai kāda savtīga labuma pēc un, lai pašiem nevajadzētu domāt, darīt un uzņemties atbildību, lai varētu piesegties ar kādu dokumentu, kas apliecina, ka tiek darīts viss nepieciešamais, lai mums viss būtu kārtībā. Un, ja arī kas tomēr notiksies, tad mēs nevis rīkosimies paši uz vietas, bet dosimies kaut kur pēc instrukcijas, nu, vai lūgsim kādam citam padomu, lai tas izlemj mūsu vietā, ko darīt. Un tas nekas, ka tikmēr sabruks kāda banka vai uzņēmums – tam mums vienmēr būs sagatavoti dokumenti, kuri pierādīs, ka viss ir izdarīts pareizi un, rūpējoties par mums.
Katram normālam cilvēkam Maximas traģēdija šķiet kā ārkārtējs notikums, bet vai tas tiešām tā ir Latvijas gadījumā – kad tā pati amorfā, likumīgā ietvarā ietērptā mazspēja rīkoties un uzņemties atbildību caurstrāvo it visu - visa valsts ir kā šī Maxima, un tas ir tikai laika jautājums, kad tās nesošās konstrukcijas reiz lūzīs un apraks visu, kas mums ir dārgs - ja vien tā tiks turpināts.
Vasarā, apspriežot Būvniecības likumu no Saeimas tribīnes, es brīdināju par to, ka būvniecības nozares regulējums ir tik liberāls, ka tas var novest pie traģiskām sekām - reiz var sabrukt kāds tirdzniecības centrs, bet neviens nevarēja iedomāties, ka viss jau ir ielaists tik tālu un tas notiksies tik drīz.
Es nevēlos, lai tas pats notiktu ar mūsu valsti. Tāpat kā to nevēlas neviens, kam ir dārga mūsu zeme.
Notikušais bija skarbs atklāsmes brīdis par to, kas patiešām ir svarīgs, kas ir tās patiesās vērtības, kas vieno mūs visus savos centienos un domās – pamēģiniet šajā brīdī cilvēkiem stāstīt, ka tam mums ir jānojauc kāds piemineklis vai jāuzraksta kāda preambula - cik nevietā un stulbi tas skanētu. Bet ikdienā mēs to aizmirstam, ļaujot sevi kā aunus sist kopā ar pierēm vienu pret otru, un tērējam šajos cīniņos savu laiku un enerģiju, kuru mēs varētu izmantot pavisam citādāk, lai tiešām veidotu šo drošo jumtu virs mūsu galvām – sev un savām nākošajām paaudzēm.
Kā pirmais solis, lai vispār dotu sev kādu cerību, ka mums tomēr ir potenciāls kaut kam tādam, ir spēt veikt godīgu un kompetentu notikušā analīzi, atzīt un atbildēt par savām kļūdām neatkarīgi no tā, zem kādas politiskās paspārnes tās ir notikušas, un kopīgiem spēkiem labot tās, lai vairāk tas nekad nenotiktos.
Vai mēs to spēsim, to bezkaislīgi parādīs laiks…
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
