Visā vainīga nevis mūsu nejēdzīgā rīcība, bet valsts iekšējie ienaidnieki un kaitnieki!
Mārtiņš Staķis11.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Situāciju 10. maijā Pārdaugavā izraisīja nevis “ziedu novākšana”, bet gan Latvijas valsts iekšējie pretinieki, kuri grib izmantot katru iespēju uzkurināt spriedzi sabiedrībā un kūdīt cilvēkus. Laikā, kad Odesas civiliedzīvotājiem virsū krita raķetes, citiem daudz svarīgāks šķita pavītušu neļķu liktenis.
Diemžēl ir cilvēki, kuri ir pret mūsu valsti, pret mūsu brīvību un pret mūsu vērtībām. Un vēl ir politiskie oportūnisti, kuriem mūsu valsts vienkārši nav pārāk svarīga, – viņi to aizstāvēs tikai tik ilgi, kamēr saskatīs tajā politisko izdevīgumu. Šādi cilvēki apvienojās, uzkūdot iedzīvotājus 10. maija akcijai pie pieminekļa Uzvaras parkā.
Arī citus gadus šo 9. maijā atstāto ziedu novākšanai ir izmantoti traktori. Atšķirība ir tāda, ka šogad ziedu novākšana notika ātrāk. Iepriekšējos gadus no ziediem nākamajās dienās veidotas arī milzu sarkanās piecstaru zvaigznes.
No neļķēm veidota milzu piecstaru zvaigzne pie okupācijas laiku simbolizējoša monumenta šobrīd būtu nepārprotama Ukrainas upuru zaimošana, kas arī varētu sabiedrībā izraisīt papildu spriedzi. Vai mēs gribētu ko tādu pieļaut mūsu pilsētā?
Vēl pirms 9. maija visiem bija pateikts: iešana pie šī pieminekļa šajā datumā būtu necieņa pret tiem, kuri Ukrainā atdod savas dzīvības par mums, nenāciet! Cilvēki, atsevišķu politisku spēku iedvesmoti, vienalga gāja. Lai gan labi zināja, ka to uztvers kā atbalstu Krievijas karam mums tepat kaimiņos. Tas pats attiecas uz pirotehnikas lietošanu, kas sprāga par spīti aizliegumam un tam, ka šīs privātās uguņošanas notika laikā, kad Rīga dod patvērumu kara bēgļiem no Ukrainas.
Tāpēc izbrīns par to, ka ziedus noņēma ātrāk nekā citus gadus, ir nevietā. Rīgai sava teritorija ir jāsakopj, un tieši tas tika darīts pēc pulcēšanās šajā Rīgas parkā. No kritušo atdusas vietām ziedus neviens nost neņēma.
Un gribu viest skaidrību vēl vienā lietā. Jā, tā nebija policijas pavēle, ka Rīgas domei jānodrošina ziedu novākšanu jau nākamajā rītā. Tas bija kopīgs lēmums darba grupā, kurā piedalījās gan Rīgas pilsētas izpilddirektors Jānis Lange, gan Valsts policija, gan “Rīgas meži”, gan citas iestādes un dienesti.
Šajā grupā bija diskusijas par satiksmes ierobežojumiem, barjeru izvietošanu un visu pārējo – tai skaitā par ziedu novākšanu, un kopīgs lēmums bija to darīt nākamajā rītā. Vēl 9. maija vakarā “Rīgas mežu” vadība lūdza Valsts un Pašvaldības policijai apsargāt darbiniekus ziedu novākšanas laikā, uz ko saņēma apstiprinošu atbildi. Par to gribu pateikt lielu paldies Valsts policijai un Rīgas pašvaldības policijai! Līdz ar to par šo visas institūcijas bija informētas un to saskaņojušas.
Arī tagad Rīgas dome nodrošinās turpmāku teritorijas sakopšanu, par atbilstošāko veidu vienojoties par ar atbildīgajiem dienestiem, kas vērtē drošības riskus.
Kopumā dienestu darbu šajās dienās vērtēju kā profesionālu attiecīgajos apstākļos, pat ja pieļautas atsevišķas kļūdas. Par notikušo Pārdaugavā primāri jāatbild šo notikumu izraisītājiem – tiem, kuri apzināti vēlas kaitēt Latvijas valstij, un tiem, kuriem tā vienkārši bija iespēja gūt īstermiņa politisko kapitālu. Šī situācija ir tikai skaidrs apliecinājums, ka mums jābūt modriem savu vērtību un nacionālās drošības sardzē - gan tuvākajās dienās, gan tuvākajos gados.
P.S. Arī es šogad noliku ziedus, lai godinātu karavīrus un pieminētu karā kritušos - Brāļu kapos. Tas notika 8. maijā, kad nacisma sagrāvi atzīmē un kara upurus piemin pasaulē.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
