Visam pamatā ir ASV eksistenciālās drošības vai arī ekonomiskās intereses

Lai izprastu šo, manuprāt, jāsaprot, ka ASV pozīcija lielā mērā tiek veidota, balstoties uz trīs galvenajiem faktoriem: tradicionālās drošības un ārpolitikas koncepcijas, partiju ideoloģiskās nostājas un novembrī gaidāmajām ASV prezidenta vēlēšanām. Grūti pateikt, kas šobrīd ietekmē ASV nostāju vairāk, taču visi šie faktori kopā ir svarīgi ne tikai kara Ukrainā kontekstā, bet daudz plašākā ASV attieksmē pret Krieviju. Šie faktori veidos ar ASV reakciju uz potenciālu militāru apdraudējumu kādai no NATO dalībvalstīm, t.sk. Latvijai.

ASV nostājas veidošanās nav tik vienkārša, kā var šķist, un ir sarežģīts process, kas jāņem vērā arī, plānojot mums savu aizsardzību. Skaidrs, ka jebkurā situācijā ASV vadīsies galvenokārt no savām nacionālajām interesēm, nekas nav garantēts. nenotiek automātiski un būs atkarīgs no konkrētās situācijas apstākļiem.

Pēc Aukstā kara beigām ASV lielu vērību ir pievērsušas atbildīgai kodolieroču lietošanai, kodolieroču neizplatīšanās problemātikai, kas lielā mērā ir bijis saistīts ar terorisma draudiem un sekām, kas rastos, ja kodolieroči nonāktu teroristu rokās. Vienlaicīgi, jo īpaši demokrātu partijas aprindās, dominē politika, ko es sauktu par “izvairīšanās no eskalācijas”. Šīs skolas pārstāvji uzskata, ka svarīgi ir izvairīties no jebkādas tiešas militāras eskalācijas starp kodolvalstīm. Tādēļ ASV tradicionāli atturējušās no savu spēku pārāk tuvas nonākšanas saskarē ar Krievijas spēkiem, t.sk. savā laikā uzturot aizliegumu ASV spēkiem netuvoties tuvāk par 50 km pie Latvijas-Krievijas robežas.

To pašu redzējām arī Sīrijā, kad ASV bija gatavas koordinēties ar Krieviju, lai nenotiek nejauša tieša militāra sadursme. Šī izvairīšanās no eskalācijas politika liekas vairāk raksturīga demokrātiem nekā tradicionālajiem republikāņiem. Protams, ka Krievija saprata šos ASV ierobežojumus un izmantoja tos, veidojot savu blefa stratēģiju. Nozīmi šai uztverei pastiprina arī priekšvēlēšanu cīņa, kur bijušais prezidents Tramps deklarē, ka viņš nebūtu pieļāvis karu Ukrainā, bet jebkuru stingrāku iesaisti mēģina interpretēt kā soļus, kas ved uz kodolkaru.

Otrs nozīmīgs faktors ir ASV bailes no Krievijas sabrukuma, kas var novest pie kontroles zaudēšanas pār Krievijas kodolieročiem un to nonākšanas nedraudzīgo valstu vai teroristisku organizāciju rokās. Krievijas kontekstā interesants ir fakts, ka ASV, kas pašas ir bijušas britu kolonija un vienmēr ir iestājušās pret koloniālismu, t.sk. pieprasot britiem atteikties no koloniālisma kā priekšnoteikumu ASV palīdzībai 2.Pasaules karā, nekad nav Krieviju uztvērušas kā koloniālu valsti, bet tās politiku par koloniālismu.

Līdzīgi kā sabruka Padomju Savienība, arī Krievijas sabrukums būs process, ko diez vai kāds no āra varēs ietekmēt, bet ASV uztverē tās nekad nedarīs neko tādu, kas viņu uztverē varētu veicināt Krievijas sabrukšanu. Šoreiz pieļauju, ka ASV bažas ir saistītas ar to, ka ukraiņu tālāks spiediens uz Krieviju var būtiski sašūpot Putina režīmu, ja ne uzsākot Krievijas sabrukumu, tad radot haosu Krievijā.

Abi augstākminētie faktori ir bijuši ļoti izteikti esošās prezidenta Baidena administrācijas darbībā, bet pašlaik ir grūti prognozēt, kādu politiku izvēlēsies Kamala Harisa, ja kļūst par ASV prezidenti. Arī demokrātu partijā ir dažādi strāvojumi, un, kā tie ietekmēs lēmumu pieņemšanu, vēl jāredz. Tāpat arī jāatceras, ka ASV intereses ir globālas un kāds cits jautājums, bet ne Krievija konkrētajā brīdī var būt svarīgāks.

Jau kādu laiku ASV ir attīstījusies analītiķu skola, pārsvarā gan republikāņu starpā, kas uzsver, ka ASV primārais drauds ir Ķīna un ASV svarīgākais uzdevums ir gatavoties karam ar Ķīnu Taivānas vai arī plašāku ASV interešu Klusajā okeānā dēļ. Vēl vairāk, daļa šīs skolas pārstāvju arī uzskata, ka ASV ir jāizlīgst ar Krieviju un jāpiesaista Krievija cīņā pret Ķīnu. Protams, šie ir diezgan naivi pieņēmumi, taču tie ietekmē ASV nostājas veidošanu, un Krievija dažādi mēģina veicināt šīs ilūzijas. Šai skolai ir raksturīgs arī uzskats, ka Eiropa ir parazitējusi uz ASV rēķina un nav ieguldījusi pietiekoši daudz savā drošībā un tai pašai tagad jārūpējas par drošību Eiropā, t.sk. Ukrainā. Skumjākais ir fakts, ka Eiropas nespējas dēļ neviens vairs neizskata to kā nopietnu militāru partneri iespējamā konfrontācijā ar Ķīnu.

Šie visi apsvērumi ir visspilgtāk ilustrēti bijušā prezidenta Trampa izteikumos gan par to, ka viņš ātri pārtrauks karu Ukrainā, gan par to, ka piespiedīs Eiropu maksāt un, ja ne, atdos to Krievijai. Kopumā šādi izteikumi nav nekas jauns ASV vēsturē, un Tramps ir spilgts izolacionisma politikas pārstāvis, kas ASV aktualizējas viļņveidīgi. Visspilgtākais izolacionisma periods līdz šim, iespējams, bija laiks pēc 1.Pasaules kara, kad ASV, lai netiktu iesaistīta jaunā karā, pat atteicās kļūt par Tautu savienības locekli.

Šoreiz, ja Tramps kļūs par ASV prezidentu, pieņemu, ka mēs redzēsim daudz stiprāku izolacionisma politiku, salīdzinot ar viņa pirmo prezidentūru, jo viņš pulcēs ap sevi izteiktus izolacionisma pārstāvjus un apzināti izstums tradicionālos republikāņus. Tramps kā biznesmenis uzskata, ka viņš ar visiem var sarunāt, kas gan viņa pirmajā prezidentūrā tā īsti nestrādāja. Taču kritiskās situācijās šāds pieņēmums nozīmēs, ka var tikt kavēta lēmumu pieņemšana, lai laicīgi izvirzītu vai izvērstu spēkus.

Protams, ka vēlāk, kad viņa sarunu partneri pievils viņu, visdrīzāk sekos ļoti asa reakcija. Taču, raugoties no mūsu interesēm, ir jāapzinās risks, ka var iztrūkt laicīga reakcija kritiskos brīžos. Tāpat kā Ukrainas gadījumā Tramps var apturēt palīdzību Ukrainai, lai piespiestu it kā vienoties, bet kad sapratīs, ka ar Putinu nevar vienoties, būs jau par vēlu, jo ukraiņi var neizturēt krievu spiedienu.

Katrā ziņām ASV nostājas veidošanās ir sarežģītāk, nekā tas var šķist sākotnēji, taču jāsaprot, ka ASV primāri vadās no tiešajām ASV interesēm ne tikai konkrētajā jautājumā, konfliktā vai karā, bet gan, izejot no dažādu interešu un aktieru globālās mijiedarbības. Bet būtiskākais, ka visam pamatā ir ASV eksistenciālās drošības vai arī ekonomiskās intereses.

Līdz šim Krievijas karš Ukrainā nav radījis tādas sekas, kas apdraudētu ASV eksistenciālās intereses, un tādēļ ASV nav gatavas pilnā apmērā sākt pretstāvēt Krievijai un ļaut Ukrainai nodarīt Krievijai būtiskus zaudējumus, kas varētu novest pie režīma maiņas Krievijā. Šīs patiesības jāatceras arī mums, plānojot savu aizsardzību, jo sabiedrotie ir svarīgi un neaizstājami, taču vienmēr ir jāspēj nodrošināt vismaz sākotnējā valsts aizsardzība gadījumiem, ja nu sabiedroto lēmumu pieņemšana kaut kādu iemeslu dēļ iekavējas.

Novērtē šo rakstu: