Visapkārt vieni oligarhi

Atkāpe jeb vēsturisks ievads Latvijas oligarhismā

Mēs jau 20 gadus dzīvojam sabiedrībā, kuras galvenais dzinējspēks un motivācija ir privātas intereses – privātu interešu apmierināšana. Pirmais būtiskais pasākums pēc valsts neatkarības pasludināšanas bija privatizācija. Tas nozīmē, ka Latvijas zeme, meži, ūdeņi, dabas bagātības, ilgstošā periodā iekārtotā infrastruktūra un uzņēmumi caur īpašu procedūru tika sadalīti privātai izmantošanai. Viens sagrāba vairāk, otrs mazāk, trešajam vispār nekas netika. Jau dažos mēnešos bija skaidrs, ka sabiedrība noslāņosies tajos, kam ir, un tajos, kam nav. Un tiem, kam ir, būs lielākas iespējas savu ietekmi un varu vairot uz to cilvēku rēķina, kuriem ir mazāk vai nav nemaz.

Veidojās oligarhiska varas piramīda, kuras virsotnē ir daži privileģētie, kuru interesēs darbojas visi, kas ir zemākajos varas piramīdas līmeņos. Jo augstāk kāds atrodas varas un naudas piramīdā, jo lielākas tam iespējas kontrolēt un savās interesēs izmantot tos, kas ir zemākajos līmeņos. Pašā piramīdas apakšā izkārtojies sadalītās sabiedrības vairākums, uz kura balstās visas piramīdas smagums un kuram šī varas piramīda ir burtiski jānotur uz saviem pleciem. Turklāt, kā jau visās oligarhiskās sabiedrībās, izkārtojies tā, ka piramīdas apakšējā daļā ir nospiesti reālu vērtību radītāji, bet piramīdas augšienē – augļotāji, naudas sistēmas manipulatori un shēmotāji, kuri paši nekādu sabiedrībai derīgu darbu, protams, neveic. Apakšā esošajiem atliek savu darbu, prasmes un lojalitāti pārdot tiem, kas augšā. Piramīdas lejā esošie šo piramīdu gan baro, gan ir no tās atkarīgi. Tā ir klasiska oligarhiskā iekārta. Turēt šo piramīdu uz saviem pleciem vai neturēt, tā ir pašu turētāju brīva izvēle.

Otrais solis bija „investīciju piesaiste”. Svešzemju investorus mēs uzņēmām kā glābējus – tikpat naivi un draudzīgi, kā savulaik Amerikas indiāņi Kolumbu vai mūsu senči vācu tirgoņus un krustnešus. Un šie investori klusu, bet mērķtiecīgi ieņēma vietas piramīdas augšgalā, pakāpeniski izspiežot vietējos privatizatorus.

Tā nav dzīve, tas ir kino

Kāpēc mēs šādu iekārtu pieņēmām? Tas ir mūsu katra personīgais noslēpums. Bet varbūt vienkārši tāpēc, ka mums iestāstīja, ka tā būs labāk priekš visiem, ka bagātība no augšā sēdošo kungu galdiem kaut kādā mistiskā veidā noplūdīs uz zemākajiem piramīdas līmeņiem un aplaimos visus. Un mēs (protams, bija izņēmumi, bet viņos neieklausījās) šai pasaciņai jeb ideoloģijai noticējām, jo tajā laikā tik populārās rietumu ziepju operas it kā liecināja, ka tā ir laba kārtība, un mēs taču gribējām dzīvot tā, kā ziepju operu varoņi. Ziepju operām un seriāliem arvien piemīt tik milzīga maģiska ietekme, ka Latvijas cilvēki pat drūmākajos krīzes mēnešos saziedoja televīzijai naudu, lai tikai turpinātos iemīļotā vietējā ražojuma ziepene. Ak, ak ...

Un tā mēs pārtapām par skatītāju sabiedrību. Mums nav savas dzīves, bet atliek vien nospiest TV pulti, un tur iznesīgi kungi stilīgos tērpos, ekscentriski dēkaiņi, radoši dīkdieņi, izsmalcinātas dāmas un rafinētas palaistuves dzīvo pilnasinīgu dzīvi. Televīzijā mēs ik dienas varam dzīvot līdzi saviem elkiem un viņu vētrainajiem piedzīvojumiem. Pasaules labāko firmu reklāmas mūs kārdina ar jaunības atjaunošanas un seksuālās potences pagarināšanas eliksīriem un atbilstošiem tēliem. Jā, viņi tik labi zina, ko mums vajag...

Mūsu reālajā dzīvē nekādas demokrātijas nav, mēs esam atsvešinājušies, vientuļi un nelaimīgi, sanīdušies ar saviem kaimiņiem, radiem un paziņām, priecājamies par viņu nelaimēm, apskaužam un aprunājam viņu veiksmes, cenšamies pārtrumpot vai kaut kā uzmest savus konkurentus, ienīst tos, kas nedomā gluži tā, kā mēs. Mēs uz brīdi jūtamies laimīgi, ja vispār kāds mūs pieņem vai iekārto darbā un par to arī kaut ko samaksā. Vēl labāk, ja varam sēdēt datorizētā birojā, čatoties draugos, piedalīties spēlē vai pētīt pornogrāfiju, šad tad ierakstīt kādu riebīgu komentāru, un par to vien saņemt nelielu, bet stabilu algu. Mēs neieredzam savus bosus, bet vienlaikus cenšamies tiem izpatikt. Taču atliek vien nospiest TV pulti, un patīkami jauni cilvēki mums pastāsta visu par demokrātiju, par partiju, prezidentu un līderu izredzēm, par reitingiem, par prezidenta kundzes jauno kleitu un bijušā premjera dārgo jahtu vai kaklasaiti, par smalkajām aprindām, par augstu ārvalstu komisāru izteiktām atzinībām. Un arī par ļauniem oligarhiem.

Sanāk gandrīz tikpat aizrautīgi kā ziepju operā. Ir, kam just līdzi, ir, ko ienīst un nolādēt. Ir, ko vainot visās savās nelaimēs. Bet galvenais – nekas pašiem nav jādara, tikai jānospiež pults. Var arī pie tā paša piedzert aliņu, pagrauzt čipšus. Ja ir, par ko nopirkt. Ja nav, var taču aizņemties.

Tas viss tik aizraujoši un reizē tik bēdīgi, ka gribas nojūgties vai vismaz sadalīties vairākās daļās, no kurām kaut viena varētu dzīvot tur – televīzijā, kur visiem jautājumiem dota skaidra atbilde, kur uzmin visas tavas vēlmes, kur ir pašaizliedzīgi cīnītāji par demokrātiju un tautas interesēm, un viltīgi, nekaunīgi oligarhi, kur skaistas, vaļīgas meitenes un asi zēni, skaistas automašīnas, dzidri zili baseini, zelta rokturi, marmora kāpnes, siltas jūras, austrumu statuetes, mīksti paklāji un džakuzi vanna ar izmanīgu masāžistu. Galvenais, ka pašam nekas nav jādara – tikai jāļaujas burvībai, un viss notiek – te un tagad.

Un arvien biežāk sāk šķist, ka tā pasaule, kuru agrāk maldīgi uzskatījām par īsto, nemaz tik īsta nav. Īstā ir tā, kas uz ekrāna. Jo tajā nejaukajā pasaulē, kuru daži arvien uzskata par reālo, tu esi tikai vergs, bet televīzijas tēlu pasaulē tu vari būt viss, kas vien vēlies. Un galvenais, ka pašam nekas nav jādara. Tu esi savas virtuālās pasaules absolūts pavēlnieks! Vien nospied pulti, un Tu esi citā kontinentā vai pat citā galaktikā, tev apkārt pasakainas būtnes...

Ja televīziju izslēgtu

Zinu, zinu, ka tas ir tikpat grūti un neiespējami, kā atmest pīpēšanu, alkoholu un narkotikas, izlaist šopinga tūri vīkendā vai paiet garām kazino viesmīlīgajām durvīm. Televīzijā ir viss, bet te ir drūma realitāte: ne demokrātijas, ne smaidošu meiteņu, ne džakuzi vannas, – vien parādu piedzinēji, saērcināti radi un nelietīgi priekšnieki.

Bet ja tomēr pamēģinātu. Vai vismaz iedomātos, ka jau esi pamēģinājis...

Kā būtu, ja mēs pārceltos uz dzīvi reālajā pasaulē un saņemtos drosmi paskatīties atbaidošās varas piramīdas visu redzošajā acī, piramīdas, kuru paši jau 20 gadus esam barojuši un turējuši uz saviem pleciem, un ietu sameklēt Lielo oligarhu?

Tātad izejam no mājas, lai dotos pa savas dzimtās pilsētas vai ciema ielām – ļaunā oligarha, simtgalvainās hidras staipekņu meklējumos. Mums interesē „cilvēks ārpus Saeimas”, kura pavēlīgā balsī ieklausās valdība un tautas priekšstāvji, un dreb pat prezidents. Ļaunuma ģēnijs, kurš pakļāvis katru mūsu dzīves taku, pievāc mūsu sūrā darba augļus, lai tos kā žurka savilktu savos aizjūras jeb ofšor slēpņos.

Izpētīsim visu pamatīgi: kam pieder vai kā labā strādā lielveikali, bankas, apdrošināšanas sabiedrības, mēdiji, degvielas stacijas, mežinieku firmas, redakcijas, tipogrāfijas, pārstrādes uzņēmumi, mašīnu tehniskās apskates, nevalstiskās organizācijas, zvejas flotes, ostas objekti, kūdras ieguves vietas, no mūsu izejvielām ražoto būvmateriālu rūpnīcas, plaši zemes apgabali? Vai atradāt kaut vienu Lielā mūdžu mūdža – superoligarha uzņēmumu? Ahā, viens ventspilnieks kaut ko atrada, bet pārējie?

It kā jau zinām, ka mums ir zviedru bankas, skandināvu lielveikali ar visas pasaules precēm, dāņu cūku audzētāji, skandināvu mežinieki, sakari un mēdiji, vācu zemes līdēji, meksikāņu seriāli, amerikāņu laimes spēles, SVF glābēji, Sorosa labdarītāji, ķīniešu restorāni un viss pārējais – kā īstā Eiropā. Bet kur ir ļaunais OLIGARHS?

Jā, šo to pie paša jūras krasta atrada, bet arī tam uzlikts tiesas arests, konti iesaldēti, seifs uzlauzts un konfiscēts, bet īpašnieku jau sen vajā un apsūdz „smagos noziegumos”, tiesā un nespēj vien notiesāt. Vien hūte, šķelmīgais smaids un pāris neitrālas slejas NRA palikušas. Nu gluži kā Smaragda pilsētas burvī.

Bet ja nu viss ir pavisam otrādi?

Ja mēs veiktu šādu pamatīgu izmeklēšanu vai Latvijas zemes inventarizāciju, tad atklātu, ka paši Latvijas pilsoņi apsaimnieko tikai pavisam nelielu valsts resursu daļu, un arī tās firmas un iestādes, kas vēl formāli skaitās sabiedriskas vai arī formāli pieder Latvijas pilsoņiem, faktiski strādā ārvalstnieku labā. Piemēram, šķietami vietējās mežinieku firmas apkalpo Skandināvijas un Lielbritānijas koksnes tirgus, ir apakšuzņēmēji ārvalstu firmām un ir no tām pilnīgi atkarīgi. Latvija, gluži kā kolonija, eksportē mazapstrādātu koksni. Slimnīcas, cik nu tās palikušas, formāli skaitās pašvaldību valdījumā, bet faktiski ir sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kuras kalpo ārvalstu apdrošināšanas sabiedrībām, zāļu un medicīnas tehnoloģiju firmām. Cilvēku veselība vai ārstēšana vairs sen nav šo iestādījumu prioritāte.

Varbūt to uzreiz grūti saprast, bet Latvijā vispār nav sabiedrisku prioritāšu. Katra legāla darbība mūsdienu Latvijā kādam nes privātu peļņu. Vienalga, kāda ir joma – laukkopība, glezniecība, reliģija, labdarība, rakstniecība vai izglītība, pirmkārt tā ir komercjoma, kas balstās uz naudas plūsmām. Ja nevar piesaistīt naudu, nekas nenotiek. Ja arī kāds vēl kaut ko dara no labas sirds, tad tā ir pašdarbība vai ēnu ekonomika, kas no sistēmas viedokļa vērtējama vai nu par lūzeru muļķību vai noziegumu, kas turklāt kropļo tirgu un samazina iekšzemes kopproduktu. Pat šķietami altruistiskiem ziedojumiem parasti ir komerciāla motivācija – vai nu nodokļu atlaides vai reklāma, kas veicina kādu peļņu.

Īpaša ziedojumu kategoriju ir ziedojumi partijām, kas ir viens no ienesīgākajiem biznesiem. Ienesīgāks par narkotiku un vergu tirdzniecību. Ar šiem ziedojumiem tiek pirkti valsts likumi un īpašas privilēģijas. Par likumiem tos gan nevajadzētu saukt, tie ir kādam vai kādiem izdevīgi spēles noteikumi. Noteikumi, kas vieniem ļauj plaukt uz pārējo rēķina.

Protams, arī informācijas jomas jeb masu mēdiju galvenais mērķis ir nevis objektīvas informācijas izplatīšana, bet gan peļņas gūšana, – un tādu informācijas vai izklaides programmu veidošana un izplatīšana, kas veicina mēdiju īpašnieku peļņu. Piemēram, privātie mēdiji ir atkarīgi no reklāmu piesaistes, un būtu pavisam dīvaini un pašnāvnieciski, ja savās slejās un raidījumos kāda mēdija žurnālisti ievietotu saviem īpašniekiem un reklāmu devējiem nelabvēlīgus materiālus. Gandrīz visi masu mēdiji Latvijas tirgū pieder ārzemniekiem, un arī remklāmdevēju nospiedošais vairākums ir ārzemnieki.

Tas pats attiecināms uz šķietami sabiedriskiem mēdijiem – Latvijas radio un TV. Tā kā šie mēdiji no valsts nesaņem pietiekamu finansējumu, tad arī viņi ir atkarīgi no reklāmu piesaistes, kā arī ir spiesti savu raidlaiku atvēlēt (iznomāt par naudu) ieinteresētu ārvalstu aģentūru, piemēram, Sorosa fonda, algotiem darbiniekiem. Protams, arī lielākie interneta portāli pieder ārvalstu īpašniekiem un ir spiesti rēķināties ar viņu vēlmēm. Tāpēc tā nav nejaušība, ka visi šie mēdiji sludina peļņas, naudas un konkurences kultu, kā arī mītu, ka ir vienalga, kam pieder zeme un viss, kas uz tās iekārtots. Nu jau pat ne vienalga, bet labāk skaitās, ja tas viss pieder ārvalstu korporācijām. Un tieši šim mērķim ir pakļauta visa šo mēdiju darbība un filozofija.

Kapitālisma iekārtas asinsrite ir kapitāla plūsmas – nauda. Kam pieder Latvijas banku sektors, apdrošināšana, tirdzniecības tīkli, kredīta un likmju regulēšanas iespējas? Ārvalstniekiem. Ar to vien ir gana pateikts, lai konstatētu, ka šī valsts ir kolonija.

Protams, daudzi kaislīgi mēdiju lietotāji iebildīs, ka tiešām labāk, ja viss pieder ārzemniekiem, jo ārzemnieki prot taisīt biznesu, viņiem viss labāk sanāk. Ka mūsu senči, kas gadu simtiem lēja sviedrus vācu kungu tīrumos un rijās, dumpojās, tika izsūtīti uz Sibīriju, dārgi izpirka „savu stūrīti zemes”, izcīnīja revolūcijas, noasiņoja vairākās kara frontēs, lai tikai atgūtu Latvijas zemi, patiesībā bija idioti un ksenofobi. Varēja taču nesaspringt, būt pateicīgi muižniekiem par maizes druskām un degvīnu, bučot stērbeles, vairāk strādāt un mēģināt no tā izjust baudu. Jo ir taču vienalga, kam pieder zeme, vai ne?

STOP!

Bet ja nu viss ir pavisam otrādi, nekā mums rāda televīzija un stāsta radio?

Vai esat lasījuši Alisi brīnumzemē?

Ja nu tie, kas sevi uzbāzīgi slavē par demokrātiem un tautas kalpiem, patiesībā pārstāv visus tos svešzemniekus, kuri jau sagrābuši gandrīz visu, bet tie, kurus sauc par oligarhiem, patiesībā kautrīgi, vairāk instinktīvi un pavisam neveikli, bet tomēr mēģina glābt vēl to, kas te mums tomēr vēl pieder, lai arī ar parādiem aplikts? Jūs taču neesat aizmirsuši stāstu par veiklo zagli, kurš uzmanību no sevis novērsa ar skaļiem saucieniem: „Ķeriet zagli!”?

Un ja nu tomēr nav vienalga, kam viss pieder, ja Dievs šo zemi un visu, kas uz tās, novēlējis tieši un tikai mums, lai mēs paši to saticīgi apsaimniekotu, dalītos ar saviem tuvākajiem un no tā iztiktu? Un to atstātu mantojumā mūsu bērniem, nevis svešzemju korporācijām?

Un ja nu tieši tagad pienācis pēdējais brīdis izslēgt televizorus, atjaunot draudzību ar dzīves saērcinātajiem kaimiņiem un kopīgiem spēkiem parādīt ārvalstu kolonizatoriem durvis?

Novērtē šo rakstu: