Iesaki rakstu: 
Latvijas Republikas Satversmes 91. pants “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.[1]” Ja reiz diskriminācija ir aizliegta, tad īpaši pret to būtu jāvēršas attiecībā uz bērnu interesēm un tiesībām. Bet diemžēl tā nav. Pastāv ne tikai ģimeņu, bet visredzamāk tieši atvašu selekcionēšana.
Lai arī likums uzliek obligātu pienākumu uzturēt bērnu līdz brīdim, kad bērns pats spēs sevi apgādāt, minimālā uzturlīdzekļu apmērs ir atšķirīgs, vai bērnam to sedz kāds no vecākiem vai to maksā valsts – Uzturlīdzekļu garantiju fonds.
Minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kas jāsedz katram no vecākiem, aprēķina procentuāli katram bērnam no viņa piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai – 25% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, bet katram bērnam no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 30% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas.[2]
Šis apmērs ir jāsedz neatkarīgi no tā, cik slims, darbnespējīgs vai turīgs ir vecāks. Līdz ar to, pieaugot minimālajai algai, pieaug arī uzturlīdzekļu apmērs, kas sedz cenu pieaugumu, tomēr, ja vecāks nepilda likumā uzlikto uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu šo pienākumu un to pilda Uzturlīdzekļu garantiju fonds, šie bērni saņem nevis tādu pašu minimālo uzturlīdzekļu apmēru, bet fiksēto summu, kas būtiski atšķiras no minimālā uzturlīdzekļa apmēra.
Kopš 2020. gada 1. janvārī stājās spēkā grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā, Fonda maksāto uzturlīdzekļu apmērs vairs nav piesaistīts Ministru kabineta noteiktajai minimālajai mēneša darba algai, bet izteikts konkrētā apmērā.
2024. gadā Uzturlīdzekļu garantiju fonda maksātie minimālie uzturlīdzekļi ir 107,5 eiro un 129 eiro mēnesī, ja bērns sasniedzis 7 gadu vecumu mēnesī, turpretī, ja tos sedz vecāks, tad 175 un 210 eiro mēnesī, radot nevienlīdzību attiecībā uz bērniem.
Uz nepamatotu uzturlīdzekļu piesaisti konkrētajai summai un nevienlīdzību uzturlīdzekļu izmaksā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda norādījis Latvijas Republikas tiesībsargs 27.01.2023. gada rezolūcijā toreizējam ministru prezidentam K. Kariņam, lūdzot sniegt atzinumu līdz 2023. gada 1. martam.[3]
Pagājis jau gads, bet izmaiņu nav. Vai bērns ēd mazāk, ja viņam uzturlīdzekļus sedz valsts? Kāpēc valsts šķiro bērnus. Un kam jānotiek, lai bērnam tiktu nodrošināts pilnvērtīgs uzturlīdzekļu apmērs neatkarīgi no tā vai to sedz vecāks vai valsts?
Amorāli? Nē. Tā taču ir “mūsu” elitārā Vienotības ķiņķēziņu dabiskā fauna jeb etnisko liberāļu izstrādātā pseido-tieslietu vide, kura, ja vajadzētu izvērtēt tās piesārņojuma līmeni, pārspētu ne tikai opioīdu un benzodiazepīnu krustojuma radītu – nāvīgu toksīnu okupētu klimatu, kas līdz ar visu samaitāto planētu ir pārņēmis mūsu bērnu organismus unt bez izņēmumiem katram, kurš par vienīgo partiju neatzīst “solīdo Vienotību” un tās satelītus kā ģimenes kolektīvās sirds pretsāpju līdzekli izrakstītu fentanilu.
Šādi tiek metafiziski kultivēta mūsdienu varavīksnes oktobrēnu mentalitāte un ieaudzināta atteikšanās gan no personīgas pašcieņas, gan kolektīvās taisnīguma izjūtas izpratnes. Juristi, kuri atļaujas kritizēt valdības naidu pret ģimenes vērtībām un atbalsta iznīdēšanu Latvijai, ir pēc statusa otrā šķira, kasta, Rase vai jebkura demogrāfiska grupa, kas, viņuprāt, ir pretstatā “pareizajiem”, kuriem prioritāte ir birokrātu algas celšana un kleptomānu - Lakatiņu zagļu attaisnošana.
* Mg. Iur., politiskās partijas “Pašcieņa” valdes locekle
[1] Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Vēstnesis, 43, 01.07.1993. https://likumi.lv/ta/id/57980
[2] Ministru kabineta 2013. gada 15. janvāra noteikumi Nr. 37 "Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam". Latvijas Vēstnesis, 12, 17.01.2013. https://likumi.lv/ta/id/254128
[3] Latvijas Tiesībsarga rezolūcija Ministru prezidentam. https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/2023/02/par-uzturlidzeklu-garantiju-fonda-izmaksato-uzturlidzeklu-apmera-parskatisanu.pdf
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
