Iesaki rakstu: 
Trešdien LTV diskusiju cikla ietvaros ar visām vēlēšanās startējošajām partijām bija uzaicinājusi partijas KPV LV visu apgabalu līderus uz, gribētos teikt, diskusiju, bet nevaru: balagānu. Ceturtdien, kad dzirdētais vēlreiz pārdomāts un galvā sagūlies pa plauktiem, trīs secinājumi, kāpēc cirks nav tik nevainīgs, kā izskatās.
Sarunas/politikas stils. Kliegšana un pārkliegšana tā vietā, lai atbildētu uz žurnālistu jautājumiem (1:1 nokopēts no Kremļa kanālu “diskusijām”); pārmetumi, ka žurnālisti par partiju stāsta tikai slikto un nekā laba (LTV partijas vizītkartēs bija pieminējusi gan KNAB kriminālizmeklēšanu pret diviem līderiem par nelikumīgu finansējumu, kas sākta pēc pašu kādreizējā biedra iesnieguma, gan kandidātu mācību iestādes vai neveiksmīgu startu Rīgas vēlēšanās); ārējā ienaidnieka meklējumi tā vietā, lai atbildētu uz jautājumiem par partijas piedāvātajiem risinājumiem pēc būtības svarīgākajās lietās - veselības aprūpē, izglītībā, tiesiskumā, valsts aizsardzībā. Tā vietā visu atrisinās koalīcijas padomes likvidēšana un komunistu (šajā gadījumā būtu jāsaka ZZS) padzīšana no varas.
Šādi neko nevar ne uzzināt par partijas nostāju, ne ar politiskajiem partneriem nonākt pie labākā iznākuma. Var jau stāstīt, ka partneru nebūs, jo būs 51 balss, bet to nerāda ne reitingi, ne visas iepriekšējās vēlēšanas kopš neatkarības atjaunošanas. Nedomāju arī, kā šādā vidē vēlēsies ienākt piesauktie investori.
Simpātijas autoritārismam un mazāka atklātība. KPV LV piedāvājumā valsti pārvaldīs viens ar megapilnvarām apveltīts premjers un seši nezināmas izcelsmes ministri. Vārdus nesauc, jo uz cilvēkiem tiekot izdarīts spiediens - proti, vēlētājs balso par kaķi maisā. Varbūt pēc vēlēšanām parādīšoties bezpartejiski profesionāļi. Tas ir pretēji vēlēšanu būtībai - cilvēki uztic sevi pārstāvēt konkrētai personai/partijai, kas viņus pārliecinājusi. Vienīgais bezpartejiskais manā atmiņā ir Andris Šķēle, no kura darbības sekām atkopjamies joprojām.
Sliktākais šajā piedāvājumā bija šobrīd atklāto valdības sēžu padarīšana par slēgtām un viena oficiāla informācijas kanāla ieviešana par lemto. Centralizētu informācijas sniegšanu mēs esam pieredzējuši PSRS, paldies. Kā sūdzības par koalīcijas padomi kā vietu, kur slēgtā veidā politikai nepiederoši cilvēki pieņem lēmumus, iet kopā ar slēgtām valdības sēdēm un informācijas dozēšanu - spriediet paši. Man neiet.
Vēršanās pret žurnālistiem, ja tie dara savu darbu un uzdod kritiskus jautājumus. Kad vadītāji uzdeva KPV LV Latgales saraksta līderim jautājumu, vai partija būtu gatava koalīcijai ar Saskaņu, un kandidāts (ārsts, kas startē pirmoreiz un ko labprāt būtu paklausījusies) sāka atbildēt savus vienīgos divus teikumus diskusijā, Artuss Kaimiņš viņu pārtrauca, jo tas neesot vēlētāju jautājums, bet žurnālistu izdomājums.
Pirmkārt - nē, tas ir ļoti daudziem Latvijas vēlētājiem svarīgs, pat izšķirošs jautājums. Manā gadījumā nevis tādēļ, ka Saskaņa pārstāv krievvalodīgo vēlētāju, bet tādēļ, ka man nav pieņemama kleptokrātija kā pilsētas pārvaldes forma (sevis vai partijas bagātināšana uz pilsētnieku resursu rēķina, pie viena izliekoties par viņu labdari).
Ušakova Rīgas dome, lai izvairītos no kritiskiem jautājumiem, pērk reklāmas laukumus medijos (jo var atļauties - par rīdzinieku, ne savu naudu, protams). Ušakovs uz kritiskiem jautājumiem neatbild, no tādiem velk prom arī partijas biedrus (fiziski).
Kaimiņš un Gobzems mēģina pārkliegt, novirzīt sarunu uz žurnālistu privāto dzīvi, piedraud atlaist. Savu “patiesību”, nerēķinoties ar faktiem, stāsta Facebook. Piemēram, izrādās, Gobzems nav bijis diskusijā, jo LTV cenzē (lai gan visas partijas akceptēja, ka nāk katra apgabala līderi, premjeru kandidāti nāk uz premjeru diskusiju. Demokrātijā mediji neatkarīgi no partijām izlemj, ko un kā aicināt, ievērojot to, lai visi būtu pārstāvēti).
Tas ir 1:1 nokopēts Tramps ar “establišments mani nemīl, mediji ir establišments, viss, kas nav par mani labs, ir FAKE NEWS”. Skaidrs, ka ar šādu pieeju ir grūti racionāli diskutēt par piedāvājumu un prasās uzkliegt “nu cik var melot”, bet tas neatceļ žurnālista pienākumu vērtēt faktu atbilstību realitātei.
Pirmais dokuments, ko šorīt nosūtīju, bija paskaidrojumi Gobzema/Kaimiņa iesniegumā policijai ar prasību ierosināt pret Re:Baltica kriminālprocesu par neslavas celšanu. Mēs esam pieraduši pie civiltiesiskām prasībām, kas demokrātijā ir normāls veids strīdu risināšanai, ja kāds jūtas aizskarts. Krimināllietu prasības ir prasta baidīšana, tērējot policijas un žurnālistu laiku un resursus, kuru varētu veltīt tiešajam darbam. Bet tas netraucē pirms vēlēšanām iztēlot sevi par cietēju un taisnības cīnītāju, bet pēc tam klusiņām aizmirst, kad saņem atteikumu.
Šajā kampaņā mums tādas prasības ir divas - no Ušakova un viņa atbalstītājiem un KPV LV. Varētu jau citēt veco joku: “Sagadīšanās? Nedomāju”, bet arī tas rāda, ka abām partijām - vai to līderiem - ir daudz vairāk kopīga nekā ārēji šķiet. Vismaz attieksmē pret mediju lomu.
Šie ir trīs jautājumi, par ko lūdzu pēc diskusijas neizlēmušajiem aizdomāties.
Pārpublicēts no tvnet.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
