Iesaki rakstu: 
Rail Baltica projekta ekonomiskā lietderība nepastāvēja pirms pieciem gadiem, un tā nepastāv arī šodien. Jo vairāk iet laiks, jo vairāk cilvēku to saprot un jo biežāk lobistiem, politiķiem, spekulantiem un "savējiem", kas pelna naudu projektā, nākas nolaisties līdz meliem, manipulācijām un faktu sagrozīšanai, lai informācijas telpā saglabātu ilūziju par projekta nepieciešamību. Šoreiz, uzrakstot īsu tvītu, Rail Baltica reklamētāju pulkam pievienojas projekta krusttēvs – satiksmes ministrs Talis Linkaits.
Sāksim ar to, ka ministrs savā tvītā pat necenšas slēpt, ka viņa ārzemju kolēģi, acīmredzot arī no transporta nozares, absolūti nesaprot, kāpēc arī viena no nabadzīgākajām un mazākajām ES valstīm Latvija iegulda kolosālus līdzekļus nevis izglītībā vai zinātnē, bet dzelzceļa attīstībā.
Turklāt, spriežot pēc ministra tvīta, viņam šis jautājums ticis uzdots ne reizi vien. Proti, viedoklis Rail Baltica absurdumu ir nevis vienam cilvēkam, bet daudziem transporta speciālistiem no dažādām valstīm.
Redzam, kā, reaģējot uz kolēģu sarauktajām uzacīm un neizpratni, ministrs atbild ar argumentāciju par to, cik nozīmīgs dzelzceļš bija pirms aptuveni simt gadiem un ka šī aktualitāte, neskatoties uz to, ka pastāv ātrāki, pieprasītāki un videi draudzīgāki transporta veidi, saglabājas līdz šai dienai.
Ministrs savā tvītā diemžēl neprecizē, cik ļoti cilvēki viņam sāk smieties sejā, kad viņš mēģina viņus pārliecināt, ka no Latvijas uz Eiropas metropolēm būs daudz ērtāk nokļūt ar Rail Baltica vilcienu, nevis ar lidmašīnu.
Tāpat, ņemot vērā ministra pārliecību par dzelzceļa racionalitāti, esmu pārliecināts, ka, tiklīdz Rail Baltica projekts būs pabeigts, arī pats ministrs uz Eiropas metropolēm brauks tikai un vienīgi ar vilcienu.
Piekrītiet, ka pēc šādiem tvītiem izmantot lidmašīnu, lai nokļūtu vasaras atvaļinājumā Spānijā, būtu vienkārši liekulīgi. Esmu pārliecināts, ka ministrs nav liekulis un ka viņš ar sievu, bērniem un vismaz trim milzīgiem koferiem uz Barselonas pludmali pēc Rail Baltica pabeigšanas brauks tikai ar vilcienu.
No ministra tvīta arī rodas loģisks jautājums - ja pagājušā gadsimta sākumā kritiski svarīgais transports 100 gadus vēlāk nav zaudējis savu aktualitāti, tad varbūt Latvijas valdībai vajadzētu padomāt par citu tā laikmeta tehnoloģiju, produktu un principu reinkarnāciju? Kāpēc apstāties tikai pie transporta, ja 20. gadsimta sākums bija piepildīts ar daudzām citām tehnoloģijām, kas mūsdienās nav mazāk aktuālas kā dzelzceļš.
Piemēram, ministra pārziņā esošā Satiksmes ministrija varētu atgriezt sakaru infrastruktūrā telegrāfu, bez kura dzīve pirms simt gadiem būtu vienkārši neiespējama. Šis lētais, efektīvais un gadsimtiem sevi apliecinājušais saziņas līdzeklis palīdzētu ietaupīt Latvijas budžetam milzīgas naudas summas.
Tā pati ministrija varētu atrisināt vairākas svarīgas problēmas uzreiz, atgriežot transporta infrastruktūrā zirgus. Pirmkārt, zirga īpašnieks to varētu izmantot gan transporta, gan darba vajadzībām, kas modernas automašīnas gadījumā nav iespējams. Otrkārt, ņemot vērā globālās bažas par izplūdes gāzēm, zirgs ir videi draudzīgākais no visiem ilgtspējīgajiem transporta veidiem un tā izmantošana labvēlīgi ietekmēs vidi.
Veselības ministrija šajā gadījumā varētu atgriezt zeltu kā materiālu zobu implantiem. Ņemot vērā šī krāsainā metāla pieaugošo cenu, tā izmantošana kalpotu gan kā zobu problēmas risinājums, gan kā iespēja ieguldīt naudu uzticamā finanšu instrumentā.
Tieslietu ministrija, lai samazinātu ieslodzīto uzturēšanas izmaksas, varētu atgriezt nāvessodu, bet Aizsardzības ministrija, lai samazinātu ieroču iegādes izmaksas, varētu aizstāt dārgās šautenes ar paštaisītiem arbaletiem.
Kopumā, kā jūs paši saprotat, ideju saraksts, kā vienu no atpalikušākajām ES valstīm padarīt par vēl atpalikušāku, nebeidzas ar no ekonomikas viedokļa nejēdzīga dzelzceļa būvniecību. Nemaz nerunājot par milzīgo mūsu tautas kalpu sarakstu, kuri šādus bezjēdzīgus projektus ir gatavi uzticīgi īstenot.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
