Viss liecina, ka pamatstraumes politiķi un mediju cilvēki darīs visu iespējamo, lai okupācijas mantojumu nodotu arī mūsu bērniem
Raivis Zeltīts, biedrība Aust Saule01.07.2024.
Komentāri (83)
Iesaki rakstu: 
Esmu no paaudzes, kas dzimusi pēc neatkarības atjaunošanas. Manā dzīvē ir bijis viens valsts karogs, viena himna, viena valoda un viena Satversme. Vismaz formāli, jo realitāte ir bijusi kā grupas "Jumprava" dziesmā – zem diviem karogiem.
Savu izglītību es guvu divvalodīgā skolā, kur "integrācijas" realitāte bija labāk redzama nekā 2000. gadu "atvērtās sabiedrības" faniem. Ārpus skolas krievu valodas uzbāzība spraucās iekšā caur televīziju, "Jaunajiem viļņiem" un 9. maiju, kad papildus lingvistiskajai agresijai latviešiem bija jānolūkojas uz okupācijas armijas slavināšanu.
Mana pirmā sabiedriskās dzīves pieredze – iesaiste parakstu vākšanā par izglītību vienā valodā un kampaņā pret krievu valodu kā otro valsts valodu. Jau divpadsmit gadi ir pagājuši kopš šā referenduma. Aug jauna paaudze, kurai okupācijas laiks ir vēl tālāka vēsture. Bet jau atkal formāli, jo viss liecina, ka pamatstraumes politiķi un mediju cilvēki darīs visu iespējamo, lai okupācijas mantojumu nodotu arī mūsu bērniem.
Latviski domājošo pilsoņu uzvarai jautājumā par priekšvēlēšanu diskusijām krievu valodā nevajadzētu novērst uzmanību no fakta, ka pats cīņas fakts pamatojas nepieļaujamā situācijā. Tika novērsta tikai viena bezkaunības epizode no plašāka stāsta, kurš, manuprāt, jāsauc tieši un vienkārši – par valsts nodevību. Kā gan vēl saukt situāciju, kurā mums darbojas divas varas: latviski – konstitucionālā un krieviskā – "kā sarunāsim"?
Mums ir Satversme un likumi, kuros valsts valodas loma kā nacionālās identitātes, demokrātijas un tautu savstarpējās saziņas pamatam ir pamatota viennozīmīgi un nepārprotami. Mums ir drošības iestādes, kas brīdina par krievu valodas pašpietiekamību Latvijā kā valsts apdraudējumu. Mums kaimiņos ir genocīdu īstenojoša valsts, kas savā ārpolitikas koncepcijā sola stiprināt krievu valodu ārzemēs, lai pēc tam varētu pamatot "tautiešu atbrīvošanu".
Un tajā pašā laikā mums no Satversmes, likumu un valsts drošības ietvara sevi nošķīruši politiķi un mediju pārstāvji, kas "mazākumtautību" vārdā nostiprina krievu valodas pozīcijas, aizstāv laikā un telpā apmaldījušos Krievijas pilsoņus, bet agresīvu krievu pacientu rīcības pret latviešu mediķiem pārsauc par "mediķu vājām krievu valodas zināšanām". Ir labi, ka priekšvēlēšanu diskusijas krievu valodā nenotika. Bet kāpēc arvien pastāv par valsts naudu sponsorēti mediji krievu valodā? Īstā uzvara nebūt nav panākta, un cīņa vēl ir priekšā.
Novērtēsim situāciju visā tās smagumā. Kamēr latvieši dzīvos valstī zem diviem karogiem – valstī, kas nes savas tautas vārdu, bet kuras valdība un likumi tos nepasargā pret vienas šovinistiskas grupas varmācību, – tikmēr mēs nebūsim brīvi. Politiskā elite var mūs nogremdēt vārdu plūdos par brīvību un iekļaušanu, bet tas, kas turpinās jau trīs desmitgades, ir krievu okupācija liberālisma ietērpā.
Brīvība izriet no identitātes – brīvs ir tas, kas var būt viņš pats, saglabāt savu cieņu un attīstības iespējas atbilstoši savām vērtībām. Identitātei savukārt ir nepieciešama telpa, kurā tā var saglabāties un attīstīties. Mūsdienās telpa ietver ne vien fizisko, bet arī informatīvo vidi, tas ir, medijus. Diemžēl šī telpa arvien ir okupēta, un šīs okupācijas turpināšanai tiek veltīti visi iekļaujošo politiķu un ekspertu pūliņi.
Biedrība "Austošā Saule" ir rakstījusi vairākus iesniegumus dažādām institūcijām ar prasību aizsargāt Satversmi un apturēt krievu valodas nostiprināšanu Latvijā. Diemžēl, šķiet, nav tādas valsts iestādes, kas būtu gatava uzņemties atbildību un rīkoties, tā vietā norādot savas ierobežotās kompetences. Izrādās, ka Satversmi Latvijā neviens nesargā, bet dzīvot zem diviem karogiem ir ne vien pieņemami, bet arī ērti.
Kā jau redzējām ar okupekli Pārdaugavā, gandrīz viss izriet no politiskās gribas – no "neiespējami" līdz "nojauksim" var nonākt ļoti ātri, un nekādas formalitātes neierobežo valsti, kas ir atguvusi elementāru pašcieņu. Diemžēl divu gadu laikā šī griba ir izsīkusi. Koalīcija negrib rīkoties, jo sevī ietver arī prokrieviskus elementus. Opozīcija nevar rīkoties, jo ir opozīcija, turklāt arī nespēj, jo visu darbību ir sašaurinājusi līdz koalīcijas kritikai. Kamēr vieni vaino otrus, ārpus parlamenta spēlītēm latviski domājošie pilsoņi gaida, ka valsts hibrīdkara apstākļos rīkosies, lai cīņa pret krievu valodas ietekmi nebūtu jāturpina arī nākamajām paaudzēm.
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
